0.diena - Saint Jean Pied de Port

Vakar pēc 18.00 iebraucām pilsētiņā. Vēl bija gaišs. Tik neparasti priekš februāra. Esam noīrējuši dzīvoklīti 2 naktīm, izmazgājām veļu, pagatavojām kārtīgu ēdienu. Mēģinājām izgulēties, bet pēdējas naktis arvien vairāk rādās murgi. Pat vairāki vienā naktī. Franču gultas ir īsas, bet vismaz pagaidām viena, kuru varam dalīt kopā. Nākamo mēnesi gulēsim atsevišķi. Bet kas to lai zina, kas mūs sagaida.

Iedomājos, ka varētu te palikt arī ilgāk. Bet jau tā esam kavējušies ilgāk, kā bijām ieplānojuši. No Latvijas izbraucām par dienu vēlāk, Vācijā pie vīra māsīcas palikām ilgāk par vienu dienu, kā plānojām, pa ceļam Francijā salūza mašīna, kā rezultātā nācās gaidīt kādu detaļu mašīnai, lai varētu turpināt ceļu, tāpēc palikām vienu nakti kādā pilsētiņā, kamēr mums saremontēja auto. Mūsu Ceļš jau sākās Latvijā dienā, kad vēl neizbraucām, bet kurā bija plānots izbraukt.

Jau izbraucot no mājām, man bija sajūta, ka dodos mājās. Dīvaini, vai ne?

Šodien bijām izpētīt pilsētiņu. Maza un jauka. Vispirms atradām Piligrimu ofisu, kur saņēmām savu svētceļnieka pasi ar pirmo zīmogu. Vācijā vīra māsīcas vīrs teica – bērnu spēlīte. Atgādina orientēšanos. Var jau būt, ka tas nepieciešams motivācijai, jo kādā brīdī tā noteikti zudīs. Man, piemēram, vakar jau sāka mākt šaubas, vai es maz to spēju? Fiziski esmu galīgi negatava, bet psiholoģiski? Vēl nevaru saprast, kas vairāk nepieciešams, fiziskā gatavība vai psiholoģiskā motivācija. Šobrīd zinu, ka man palīdzēs tikai kustība, bet laiks rādīs, cik daudz es spēšu kustēties dienā.

Jau zinājām, ka Napoleona ceļš pāri Pirenejiem ir slēgts, jāizvēlas alternatīvais ceļš, kas ved pa ieleju. Ofisā iedeva karti rītdienai, kāpumu karti katrai dienai līdz pat Santjago. Onkulis, protams, nerunāja ne vārda angliski, bet kārtējo reizi pārliecinājos, ka pastāv Pasaules valoda, kurā runā visi, ja vien vēlas saprasties. Labas sajūtas, liekas, ka šeit visi ir svētīti, jo te ļauj svētceļotājiem nākt un iet, ļauj būt tādiem, kādi viņi ir, un paši paliek tādi, kādi viņi ir. Kā upes gultne, kurai cauri plūst straume. Tikai te ziemā tā ir mazāka. Kamēr piligrimu ofisa onkulis aizpildīja manu svētceļotāja pasi, ieskatījos sarakstā un redzēju, ka vakar ierakstīti 8 vārdi, pārsvarā no Francijas, arī Spānijas un viens no Norvēģijas. Nesezona. Izejot laukā sākām vērot, kuri varētu būt potenciālie Ceļabiedri rītdien. Šodien sarakstā bijām pirmie. Rīt novietosim auto un dosimies ceļā. Šaubos, vai varēšu noiet 22.8 km, kā paredzēts standartā. Bet tad jau redzēs. Maršruts jāplāno, jo ziemā lielākā daļa alberģu ir slēgtas. Bet kāda ziema, ja šobrīd ārā ir plus 14! Francijā sāk apstrādāt laukus, pavasara smarža ir gaisā.