35.diena - Pamplona - Saint Jean Pied de Port

8.01 km pēc Samsung Health aplikācijas / 74.6 km ar autobusu

15.marts

Neērtā puse, nakšņojot alberģē, ir tā, ka mums jādodas prom pirms 8.00, bet mūsu autobuss ir pēcpusdienā. Nolēmām uz mums zināmo pilgrimu kafejnīcu ar gardajām kūkām. Bijām pirmie apmeklētāji. Paņēmām kafiju un pasūtījām brokastis, tad arī pa kādam našķim. Vēlāk paklaiņojām pa Pamplonu, bet pārāk vazāties negribējās. Kādā brīdī, kad bijām apsēdušies uz soliņa, pie mums pienāca vīrietis un mēģināja uzsākt sarunu. Imigrants no Sīrijas. Iedevām viņam pārtiku, ko viņš apskatīja, un, protams, atteicās no jamon, bet labprāt pieņēma un aizgāja. Viņš runāja angliski un stāstīja, kā viņiem klājas Spānijā, par to, ka spāņi neesot atvērti, un cik viņiem te grūti bez darba klājas.

Paklaiņojām vēl pa centru, un pirms ceļa nolēmām vēl kādā kafejnīcā apēst kruasānu un izdzert tasi kafijas, un tad jau devāmies uz autobusu. Autoostā kāds vīrietis ar mugursomu izmisīgi mēģināja dabūt biļetes uz autobusu, bet visi kases lodziņi bija slēgti. Pamanījās vairākus cilvēkus ar mugursomām un prātojām, vai tie ir topošie pilgrimi? Zinājām, ka daudzi Francijā ierodas tieši no Pamplonas, lai uzsāktu ceļu. Atkal uzradās tās vīrietis, kas meklēja biļetes, un mums prasīja, vai runājam vāciski. Nē, nerunājam. Viņš aizgāja. Drīz uzradās arvien vairāk tramīgu cilvēku ar mugursomām. Kāda smaidīga sieviete ar mums sāka runāties. Prasa, vai zinām, no kuras platformas atiet autobuss. Viņa ir no Kanādas. Nemanot esam iegrimuši sarunā, tikmēr jau pienācis autobuss. Pie mums pienāk tas "vācietis", kas izrādās ir no Austrijas. Grūti viņam būs bez angļu valodas un spāņu valodas zināšanām. Drosmīgi! Viņš ir ticis pie biļetēm. Sievietei no Kanādas atklājam, ka nupat esam nogājuši ceļu, un tagad atgriežamies pēc sava auto. Viņa savukārt stāsta, ka Spānijā esot bijusi savā medusmēnesī jaunībā. Mazliet zina spāņu valodu. Viņa priecīga un ļoti vitāla. Ļoti patīkama tikšanās.

Iekāpjam autobusā un apsēžamies gandrīz priekšējās rindās. Kanādiete mums apsēžas priekšā. Saskaitu, ka esam kādi desmit cilvēki, varbūt mazliet vairāk. Šo braucienu atpakaļ pāri Pirenejiem atceros, kā lielu murgu. Kāpēc? Jo man autobusā palika ļoti slikti. Ļoti. Tā, ka vēlējos izkāpt, jo zināju, ka varu taču aiziet ar kājām, tikai lai beigtos tā drausmīgā šūpošanās. Pēdējoreiz autobusā man slikti palika manā bērnībā. Nezinu, kāda iemesla pēc šoreiz, iespējams, tāpēc, ja tik sen nebija braukts ar transportlīdzekļiem. Vilcienā man arī reiba galva, bet vilciens brauc daudz līganāk, un tomēr nebrauc pa serpentīniem. Vīrs aizgāja pie šofera pavaicāt, var var kaut kur piestāt mūs izlaist vai vismaz apstāties uz piecām minūtēm. Bet šoferis noraidīja lūgumu, sacīdams, ka te jau neesot, kur apstāties. Lai gan skaidri redzēju, ka bija gan pieturas, kaut vai pašā augšā Roncesvalles. Tā vietā viņš iedeva vīram vemjamos maisiņus. Šķiet, piepildīju kādus piecus. Ja pie pirmā es domāju par to, kā jūtas apkārtējie, un taču smirdēs autobuss. Tad pie trešā man bija pilnīgi vienalga, jo man likās, ka biju tuvu samaņas zudumam. Es tikai lūdzu Dievu, lai šis brauciens ir ātrāk galā.

Kad bijām galā, salīkusi izstreipuļoju no autobusa un pa taisno nogūlos uz soliņa. Šoferis teica, ka pa laikam kādas autobusā paliek slikti, un labākais ir vienkārši šo braucienu ātrāk pārciest. Kanādiete pienāca man klāt un noglauda galvu, sakot, ka esmu vēmusi par mums visiem, jo viņa pati arī knapi esot turējusies. Teica, lai atlabstu, un es vēlēju Buen Camino!

Vīrs teica, ka mums aiz muguras kāds puisis esot raidījis pretīgus skatus, kamēr man bija slikti. Un vīram teicu, ka tas ir viņa Camino, mācīties iecietību un līdzjūtību. Tāpat kā man, tagad esot situācijā, kādā bija vācietis, kas pievēma Foncebadon alberģi.

Es paliku gulēt uz soliņa, lai atgūtos, bet vīrs aizgāja pēc auto un sameklēt veikalā minerālūdeni. Drīz jau viņš bija klāt, un līdz ar ūdeni, šķiet, sāku atgūt savu sejas krāsu un samaņu. Mašīnai viss kārtībā, un bijām gatavi doties uz mūsu rezervēto naktsmītni Chambres d'hôtes Jauregia (53 eiro). Tā bija netālā ciematā kalnos, kādā senā ēkā, kas, kā vēlāk, izrādījās, pēc saimnieku teiktā ir basku pils. Mūs sagaidīja kundze, kas pasauca savu (es domāju) mazdēlu (vīrs domāja, ka dēlu), kurš atnāca tikko no garāžas, notraipījies ar eļļām, un mums angliski visu iztulkoja. Tā bija iela māja, ar milzīgām koka kāpnēm iekšā. Trīsstāvīgā ēka celta no akmeņiem. Iekšā redzamas simtgadīgas ozolu sijas, milzīgi resnas un pamatīgas. Redzējām, ka viņiem pašiem sava saimniecība, un izīrē augšējās istabas ciemiņiem. Istaba bija liela un ļoti autentiska, kā pie vecmāmiņas! Lai gan nebija tas, ko no bildēm bijām nopratuši, bet te bija tāds īstums! Kā atbraucot ciemos. Šovakar ēst man negribējās, jo ķermeni bija pārņēmis nespēks, un vienīgais, ko vēlējos, bija nomazgāties un gulēt. Vienojāmies par brokastīm 9.00. U tās bija brīnišķīgas un ļoti gardas. Mums bija uzklāts galds, izcepta maize, svaigs siers un vītināts šķiņķis (ne no lielveikala, bet īsts), pašgatavoti ievārījumi, pārslas un piens krūkā. Un jau pagatavota kafija, kas joprojām bija silta. Kamēr brokastojām, atnāca kāds vīrietis (ko es uzskatīju par sievietes dēlu, bet mans vīrs uzskatīja par viņas vīru), un uzsāka sarunu. Prasījām par ēku, cik sena? Un viņš stāstīja, ka tā esot basku pils. Viņš stāstīja, ka te dzīvojušas tikai viņa ģimenes paaudzes, ēka kā milzīgs mantojums, bet arī lielas rūpes, lai to uzturētu. Viņš labprāt vēlētos mazu mājiņu tikai sev, lai vieglāk uzturēt. Pēc dzirdētā un brokastīm man pavisam noteikti šķita, ka esam veiksminieki, ka varējām te viesoties, neskatoties, ka te nav nekāda pieczvaigžņu viesnīca. Noteikto cenu par istabu uztvēru, kā ziedojumu vietējiem, lai viņi varētu palikt dzīvot savā dzimtas mājās, un arī par to, ka tā nav sačakarēta ne ar 20., ne 21. gadsimtu. Stāstījām, ka nupat esam nogājuši visu franču ceļu, un viņš ieslīga savās atmiņās par Camino. Esot jau nogājis vairākas reizes, palīdz glābējiem kalnos, ja jāglābj pilgrimi no Napoleona ceļa. Prasīju, no kā viņi mirst kalnos, ai krītot? Un viņš smējās. Teica, ka pārsvarā sirds nepietiekamība, jo daudzi, tikko kā atbraukuši, jau skrienot augšā un grib noiet ceļu līdz Roncesvalles. Esot gadījumi, ka apmaldās un nosalst, jo laikapstākļi kalnos strauji mainās. Iesaka mums labākās takas no šejienes. Paldies, bet mēs dosimies tālāk, atpakaļ uz Spāniju. Bet tas jau ir cits stāsts, cits Ceļš!

Esmu dzirdējusi, ka ceļinieki neiesaka atgriezties vietā, kur esi sācis savu Ceļu. Es teiktu, ka nav iespējams iekāpt vēlreiz tajā pašā upē, jo tā būs Cita Upe! Ja, ieejot Santjago, es tā īsti nespēju aptvert, ka pārgājuši pāri visai Spānijai, tad tagad domāju, cik cilvēks ir sīksts un niecīgs reizē. Soli pa solim es varu tikt ļoti tālu. Taču to visu attālumu, ko mēs gājām mēnesi, iespējams, veikt ar transportu vienā (!!!) dienā! Šķiet, tikai brauciens ar vilcienu, kā paātrinātu filmas lentu parādīja manu Ceļu, piestājot galvenajos pieturas punktos. Ir vērts atgriezties sākumposmā, lai saprastu, cik ļoti esi Audzis un Pieredzējis. Un lai sapratu, ka attīstība notiek pa spirāli. Nav iespējams iekāpt vēlreiz tajā pašā ūdenī it kā zināmajā upē. Tā nekad nebūs atgriešanās pagātnē. Bet tieši caur atskatu uz savu Pagātni, vari novērtēt savu Tagadni.