33.diena - Santiago de Compostella

15.43 km pēc Samsung Health aplikācijas

13.marts

Izgulējāmies un posāmies uz tikšanos ar Leifu. Zābaki pa nakti nebija izžuvuši. Drēbes arī liela daļa joprojām pēc vakardienas izmazgāšanas bija slapjas. Nekādas baznīcas štātes mums nebija, bet centāmies saģērbties pieklājīgi.

Leifs mūs jau gaidīja. Viņš bija saticis abus angļus (lielos skrējējus) un ungāru. Mūs, ieraugot, bija ļoti atturīgi. Ungārs prasīja, kad mēs atnācām, teicām, ka vakar. Un jūs? Arī vakar. (Slēpu savu smaidu)

Izrādās angļi vakar vakarā bija aicinājuši Leifu iet svinēt, bet Leifs bija izvēlējies ar mums iet vakariņot. Viņi bija iepazinušies pēdējās dienas, un pa laikam satikās, viens otru apdzenot. Leifs smējās, ka varēja just, ka viņi esot ļoti competitive. Drīz ieradās Lisa, Elke un pārējie no viņu grupas. Lisa mūs totāli ignorēja, pat nesveicinājās. Elke aprunājās un prasīja, vai mēs zinām, cikos un kur notiek mise. Teicu, ka pēc 10 minūtēm citā baznīcā, bet tā ir tepat - 5 minūšu attālumā. Lisa angļiem prasīja, vai esat visu sagatavojuši, un viņi no somām izvilka alus bundžiņas. Visi attaisīja un dzēra. Mēs trijatā ar Leifu devāmies uz baznīcu.

Misē bija diezgan daudz cilvēku. Nebiju aizdomājusies, ka vienlaicīgi pa dažādiem ceļiem te katru dienu ieplūst desmitiem ceļinieku. Vasarā simtiem. Mise notika spāņu valodā, un, ja godīgi, man neko neizteica. Laikam par daudz gaidīju, bet varbūt te vienkārši bija konveijers katru dienu. Mūķene rādīja, kad mums jāceļas kājās un kad atkal jāsēžas, kad jālūdzas, un dziedāja, kad jādzied. Mises sākumā mācītājs ātri norunāja valstis, no kurām ieradušies pilgrimi. Šķita, ka nosauca tikai lielāko skaitu no katras valsts, bet pa vienam vai diviem pat nenosauca. Jo nesadzirdējām ne Zviedriju, ne Latviju. Uz misi neatnāca nedz Elke, nedz pārējie.

Pēc mises devāmies uz Santjago katedrāli. Galvenā ieeja bija slēgta saistībā ar renovāciju, tāpēc ieeja bija pa sānu durvīm, toties apmeklējums bija bez maksas. Iekšā lielākā daļa no interjera bija aizsegta ar stalažām, bet altāri redzējām un izstāvējām rindu pie Svētā Jēkaba kapa un altāra daļā apskāvām viņa atveidojumu zeltā. Iededzām svecītes, kas laimīgā kārtā te bija īstas. (Citur ceļā bija elektriskās)

Pēc baznīcas, protams, ka jādodas piepildīt savus vēderus. Un tā, klīstot pa Santjago ieliņām, atradām ne tūristisku kafejnīcu, kur pasēt otrās brokastis vai gandrīz pusdienas. Vīrs un Leifs izlēma par labu burgeriem, bet es izvēlējos sviestmaizi ar jūras veltēm. Bija ļoti gardi. Pārrunājām savus turpmākos plānus. Daļa pilgrimu izvēlas turpināt ceļu līdz Finisterei, kur esot 0 km atzīme, kas atrodas okeāna krastā - zemes gals. Vācietis mums ieteicis iet caur Muxia, jo tas esot burvīgs ciematiņš. Leifs teica, ka izlēmis turpināt ceļu, un iet ar kājām uz Lisabonu pa Portugāļu Camino, pret straumi. Mēs vakar ar vīru nolēmām, ka atgriezīsimies Francijā, kur uzsākām savu ceļu, pēc sava auto, un tad brauksim pa Spānijas Ziemeļu krasta līniju līdz Lisabonai ar auto, pa ceļam piestājot gan Muxia, gan Finisterē. Mums vairs negribējās iet, un gribējās uzsākt ko jaunu, savu Jauno Ceļu.

Vakarā norunājām satikties ar Leifu uz atvadu vakariņām, bet līdz tam gan viņam, gan mums bija paredzēts šopings, kamēr vēl veikali atvērti. Leifs nolēmis aiziet uz Decathlon, lai iegādātos tādu pašu lietus pončo kā mums, jo turpmākās dienas sola ļoti lietainas, un Galīsija ir slavena ar savām lietavām, tāpat kā Ziemeļportugāle. Mūsu pirmais uzdevums bija aiziet līdz dzelzceļa stacijai noskaidrot par vilciena biļetēm. Mūsu šopings beidzās ar vilciena biļetēm uz Pamplonu, jaunu kleitu man un jaunām kedām un biksēm vīram. Pa ceļam satikām Polu, kas gāja kopā ar kādu sievieti. Vakardien esot bijusi traka ballīte, un viņš vai nu joprojām, vai atkal bija pālī. Viņa pavadone bija jauka sieviete no ASV. Protams, par Latviju neko nezināja. Ou. Mājupceļā vēl atradām Lidl, kur iepirkām ēdamo priekš brokastīm un ceļa.

Vakarā ar Leifu atkal tikāmies laukumā pie katedrāles. Te joprojām bija daudz pilgrimu, un tā bija populāra pulcēšanās vieta. Šovakar apstaigājām vairākas vietas, ka pa dienu biju iekritušas acīs, bet cenas bija diezgan iespaidīgas, tāpēc nolēmām doties uz to pašu restorānu, kur vakar. Šoreiz bijām klāt ap 20.00, un bija diezgan daudz cilvēku, līdz ar to arī atmosfēra vēl jaukāka kā vakar. Šodienas menu tāds pats kā vakar, tāpēc šoreiz izvēlējāmies citus ēdienus, lai pagaršotu ko jaunu. Neticami, ka viss ir beidzies. Šis ir mūsu pēdējais vakars. Uzrakstīja Susana - viņi ar Livio un Anu ienāk Santjago rītdien. Žēl. Mēs jau būsim vilcienā.