9.diena - Navarrete - Najera

17.2 km pēc Jonh Brierley ceļveža / 21.25 km pēc Samsung Health aplikācijas

17.februāris

Gulējām kā nosisti.

Maksimāli izmantojam visu laiku pirms noteiktā izčekošanās laika. Rīta duša, un pēdu sadakterēšana. Laimīgā kārtā vīram paveicies ar saviem pārgājienu zābakiem un viņam nav nevienas tulznas. Viņš saka, ka sajūta, ka tie ir kā viņa otrā āda - der kā uzlieti. Man nav tik ļoti paveicies. Izjūtu diskomfortu zoles daļā. Tā liekas pārāk cieta, un man ir tulznas zem pirkstiem un spilventiņiem. Ejot dušā, vakaros Compeed plāksteri atmiekšķējas, tāpēc jāplēš nost - man tie nekalpo kā otrā āda, kā tika solīts aptiekā. Pārduru tulznas un līmēju parastos plāksterus.

Brokastis te nav iekļautas cenā, tāpēc iestiprināmies no krājumiem. Izčekojoties tomēr nolemjam viesnīcas restorānā pasūtīt rīta kafiju, ko izdzeram viesnīcas vestibilā, sēžot uz krāsainiem, amizanti rūtainiem klubkrēsliem.

Vīrs sazinājies ar Lūku. Viņi jau aizvakar no rīta pieņēmuši lēmumu braukt ar autobusu uz Santo Domingo, jo Līnai esot bijis slikti. Šodien arī tur palikšot un sagaidīšot spāņu pārīti, kas vakar pieveikuši ceļu no Logroņo uz Najeru (latviski Nahera). Labas ziņas, ka tur strādā alberģe un esot lēta un diezgan laba. Tātad trijotne jau ir priekšā par divām dienām.

Diena bija saulaina, un ceļš ārā no Navarretes veda pa šosejas malu. Šīs dienas galamērķis Najera ir samērā tuvu, tāpēc ejam, nesteidzoties un baudot labo laiku. Drīz ceļš ved pa lauku ceļiem, starp vīnogulājiem un olīvaudzēm. Kādā brīdī ceļš ved gar lielu šoseju. Mums pretī nāk bārdains vīrietis ar mugursomu. Var redzēt, ka ceļinieks. Buen Camino! Jā, ir ceļinieki, kas izvēlas mērot ceļu līdz Santiago un tad iet atpakaļ. Šķiet, viņi sirdī ir īstenie pasaules ceļotāji.

Vienubrīd mums ir izvēles iespēja iet caur ciematu, un šoreiz izvēlamies iet garāko ceļu par labu ciematam. Ventosa ciematā atradām strādājošu bāru un pasūtījām brokastis un kafiju. Jāsaka, ka man visa Camino garumā nekad neapnika tortillas. Varētu teikt, ka tā ir omlete ar kartupeļiem. Bet katram šeit ir tik atšķirīgas receptes un pasniegšanas veids, ka katra reize mums ir bijusi kā pārsteigums. Un vēl svarīgi, ka porcijas vienmēr ir lielas, un klāt vienmēr ir prāvs maizes gabals. Promejot vīrs nopirka mums divas 0.5l ūdens pudelītes, un bārmenis uzdāvināja vēl trešo.

Turpinot ceļu, šajā reģionā bija parādījušās koka ceļazīmes ar uzrakstu: "A Santiago" (tulkojumā no spāņu val. Uz Santjago). Katru reizi ejot garām, bijām iesākuši reizē dziedāt "Uz Tobago!" melodijā savu versiju: "Uz Santjago!" Tas iesākās kā joks, bet nespējām pretoties šim impulsam to dziedāt katru reizi, ieraugot A Santiago!

Ceļš veda garām vīna darītavai, kuras pagalmā auga ļoti vecs olīvkoks. Tik skaists! Tāds vecuma izčunčurots ķermenis, bet lapotie mati tik friši safrizēti! Tik līdzīgi Latvijas cirptajiem vītoliem, kuru sarkanie mati pavasarī ir izteikti koši.

Ceļš joprojām vijās starp laukiem un vīnogulājiem. Kādā brīdī bijām nonākuši virsotnē, no kuras tālumā pamalē bija redzami sniegoti kalni, bet lejā plaši lauki un sīciņa, balta dzīsla, kas bija mūsu ceļš. Te bija soliņš, kur atpūtāmies, izbaudot skaisto skatu. Mums garām raitā solī pagāja divi pusmūža vīrieši, aktīvi sarunādamies. Tā. Rītdiena mūs ir panākusi. Iepriekšējas dienas bijām kaut kur pa vidu starp nākotni un pagātni. Mūsu "klase" jau divas dienas priekšā, un nu mūs ir piedzinusi nākamā diena. Najera noteikti būs viņu galamērķis. Brīrlija ceļvedis ir tik slavens, ka lielākoties ceļinieki arī izvēlas viņa norādītos posmus un dienas distances. 20-25 km dienā patiešām ir optimāla distance, ko visas dienas garumā ir pilnīgi iespējams arī pieveikt. Bet mūsu vakardienas mācība lika mums dārgi maksāt. Ja nevēlies iet "kā visi", ir jāpieņem izaicinājumi, ko šis Ceļš Tev piespēlēs. It sevišķi ziemā. Pieņemu, ka "sezonā", kad visas alberģes strādā ar maksimālo jaudu, ir iespējams plānot citādākas distances, un palikt nepopulāros dienas galamērķos. Tomēr cik emu lasījusi, vasarā tās ir sacensības par gultasvietu alberģē, kas atkal var ieviest savas korekcijas dienas distancē. Koks ar diviem galiem. Kurš teica, ka tas būs vienkārši?

Turpinām ceļu. Brīžiem skatoties uz tiem akmeņainajiem laukiem, brīnos, kā tur vispār kaut kas var izaugt. Zemes krāsa ir mainījusies, tā ir sarkanīga māla krāsā.

Iepauzējam uz veciem, aizaugušiem mājas pamatiem. Garām atkal paiet abi vīrieši, joprojām runādami. Mēs iepriekš viņus drīz pēc nokāpšanas lejā no kalna apdzinām.

Pēc diezgan ilgas iešanas pa vīnogulāju laukiem, pietuvojāmies šosejai, pie kuras koku paēnā bija izveidota liela piknika vieta ar galdiem un soliem. Likās piemērota vieta pusdienu pauzei. Mums joprojām bija pārtikas krājumi no Logroņo un arī neapēstais bocadillo no bāra, kur brokastojām. Drīz pēc mūsu ierašanās pie atpūtas vietas piebrauca automašīna, no kuras izkāpa kāds pāris. Viņi rokās nesa piknika somas un apsēdās pie brīva galda. Mēs slinki ēdām savu maizi, uzdzerot ūdeni, un tad pamanīju, ka sieviete nāk pie mums. Pēkšņa vēja pūsma viņai no rokām izrāva papīra šķīvīti ar cienastu. Viņa atgriezās pie galda un paņēma jaunu. Kad viņa pienāca pie mums, teica, lai cienājamies - uz šķīvīša bija viņas cepts tortillas gabals, īpaši "mākoņains" baltmaizes mīkstums un marinēti sparģeļi, aplieti ar kādu brūnu mērcīti. Mēs bijām tik ļoti pārsteigti par šādu laipnību un dāsnumu, ka droši vien izskatījāmies šokēti. Pateicāmies, un smaids nenodzisa visu laiku, kamēr kāri norijām šo cienastu. Tik gardi! Ejot prom, piegāju klāt pie šī pāra, un cik nu mācēju spāniski pateikt, teicu, ka bija tik ļoti gardi un pateicos no sirds. Atceroties šo tikšanos, tagad asaras acīs. Par to atvērtību un laipnību, ko esam piedzīvojuši no Spānijas cilvēkiem. Tas ir kaut kas neaizmirstams. Jo tas nav neviena pienākums dalīties pusdienās. Bet varbūt tomēr ir?

Najeras priekšpilsētas (ja tā to var nosaukt) apbūve bija tipiskas spāņu daudzdzīvokļu mājas dzeltenā krāsā. Tuvojoties centram, nonācām pie rotācijas apļa, kura malā bija bārs. Tur pamanījām abus ceļā sastaptos kungus. Mēs devāmies uz priekšu. Šodien ir svētdiena, un, protams, viss ir slēgts, izņemot bārus un restorānus. Ielās gandrīz nemaz nav cilvēku, bet tas mūs vairs nepārsteidz. Drīz arhitektūra kļūst arvien senāka, un, šķērsojot tiltu pār Najerillas upi, esam Najeras vecpilsētā, kas izveidota milzīgas klints pakājē. Upes krastā ir brīnišķa promenāde ar restorāniem un kafejnīcām. Upes gultne zaļa un koku ieskauta. Vecpilsētas ielas šauras un bruģētas, ar skaistu arhitektūru. Ļoti jauka.

Municipālā alberģe (donativo - pret ziedojumu) ir upes krasta malā. Vienstāvīga, kazarmu tipa ēka. Ārā žāvējās drēbes. Samulstam, cik pulkstenis un vai alberģe jau strādā. Ārā iznāk garš, iesirms vīrietis, skatās uz mums un aicina iekšā. Iekšā jāiet caur citu ieeju, turpat pie durvīm atstājot netīros zābakus un nūjas. Priekšā bija pāris, mums nepazīstami cilvēki, kas izskatījās, ka tur jau dzīvoja. Vīrietis paņēma mūsu pases un reģistrēja žurnālā. Samaksājām donativo, katrs pa 5 eiro (protams, var arī vairāk), un viņš mūsu pilgrima pasēs iespieda zīmogus. Tad pēkšņi izšāva, vai runājam krieviski. Saskatījāmies ar vīru, un es teicu: "Čuķ čuķ." Skolā nekad neesmu mācījusies, tikai tik, cik no bērniem pagalmā. Viņš angliski little. Mēs spāniski poco. Viņš esot no Ukrainas, bet jau daudzus gadus dzīvojot Spānijā. Esot netālu kalnos nopircis māju, vairākas reizes veicis Camino, un tagad pa laikam te strādā par brīvprātīgo. Teica, kad ieraugot kādu no Baltijas, vienmēr gribas parunāt, jo tikpat kā savējie. Rīgā esot bijis jaunībā, un atmiņās palikusi kā ļoti skaista un sakopta, īpaši Vecrīga. Vēl parunājamies. Viņš ierāda, kur dušas un guļamtelpa. Milzīga telpa ar ļoti daudz divstāvu gultām. Telpu apmēram tās vidū pārdala aizkari. Pieņemu, ka tur turpinās gultu jūra. Viņš mums ierāda, kur ir vissiltākās gultas, tieši zem kondicioniera, kas vienīgais te silda telpu. Tāpēc naktī varot būt vēsi. Paldies! Jūtos samulsusi no tādas labvēlības. Kamēr iekārtojamies, redzu, ka ukrainis (vairs neatceros viņa vārdu) atkal atnācis, lai parunātos. Viņš smejas, ka viņam arī krievu valoda jau aizmirsusies, un forši, ka ir iespēja pa laikam papraktizēt.

Alberģē pamazām sāk sarasties citi ceļinieki. Nevienu no viņiem nepazīstam. Esam jaunā "klasē". Neviens no viņiem ar mums nesveicinās un neiepazīstās. Klāt ir arī abi vīrieši, ko satikām pa ceļam. Pēc dušas, atnākot uz savu gultasvietu, manā blakusgultā guļ jauns puisis, iegrimis telefonā. Es kārtojos, un arī atlaižos. Viņš pagriežas un man jautā, no kurienes es šodien nācu? Saku - no Navarretes. Un kur sāku iet? Sanžēnpjēdeporā. Klusums. Un Tu? Pamplonā.

Vīrs atgriezies no dušas, un ejam noskaidrot, kādas te ir ēšanas iespējas. Ukrainis rāda virtuvi. Te viss ir - trauki, garšvielas, eļļa, pat pasta, ko atstājuši citi ceļinieki. Saka, ka svētdienās strādā kāds ķīniešu veikals atpakaļ pāri upei. Vai var iet uz restorānu. Pie reizes pastāsta par to, ko redzēt šajā pilsētiņā, bet šodien diemžēl viss slēgts, un mise baznīcā arī tikai no rīta bija.

Nolemjam paskatīties ķīnieša veikala piedāvājumu. Aizejam uz norādīto vietu, bet viss ciet. Apmetam loku. Ieejam kādā pagalmā, ja nu ieeja no sētas puses. Nekā. Pretī nāk kāds vīrietis, un nolemjam prasīt, kur te ir strādājošais ķīniešu veikals. Viņš saka, ka tepat aiz stūra. Mēs sakām, ka ciet. Viņš saka, ka droši vien kaut kur izgājis, lai pagaida. Paldies! Griežam riņķī, un ejam atpakaļ. Jā, tieši viens ver vaļā smagās, metāla žalūzijas. Veikalā ir viss nepieciešamais vakariņām. Vienā mirklī veikals ir pilns ar pircējiem. Jā, svētdienās strādājošs veikals ir liela ekstra.

Atgriežoties alberģē, secinām, ka nākamās dienas gājēji ir ļoti daudz, un viņiem ir jau sava kompānija. Absolūti nekādas intereses par tiem, kas ir "no malas". Mēs neesam vienīgie. Vīrs gatavo vakariņas, un es viegli asistēju. Viena daļa ir palikusi alberģē, kaut ko knakstinoties no saviem pārtikas krājumiem un lētā ķīniešu veikala. Sapirkuši dažādus vīnus, tagad testē. Vienas pudeles cena no 1.50 eiro.

Kad bijām pagatavojuši vakariņas un iekārtojušies pie viena no lielajiem galdiem, pie mums pienāca ukrainis, piedāvādams vīnu. Iepauzējām. Viņš piedāvāja ko stiprāku, ja vēlamies. Nē, nē, paldies! Mēs labprāt mazliet vīnu. Viņš demonstrē, ka zem letes viņam vesels iepakojums ar spāņu drauga darītu vīnu. Saka, lai atnesam glāzes. Viņš mums ielej. Es prasu: "Un Jūs pats?" Pēc astoņiem viņš pievienosies. Tagad viņam vēl jāreģistrē ceļinieki. Un tiešām, viņi laiku pa laikam nāk. Pēc vakariņām vēl palikām kopējā telpā pie galda, un ukrainis mums pievienojās uz sarunām, pa laikam tikai aizejot papildināt mūsu glāzes. Gards. Viņš noteikti nodošot ziņu savam spāņu draugam, ka latviešiem garšoja viņa vīns.

Pārējie bija sapulcējušies pie otra galda, manāmi iereibuši. No restorāna atgriezās sieviešu kompānija un dalījās iespaidos par apēsto. Mēs vēl palikām runāties ar ukraini, līdz nogurums ņēma virsroku.

P.S. Bildē sienas gleznojums no Najeras. Tur esot skaista baznīca, ko neredzējām. Ceru, ka šī gleznojuma arhitektūra bija kaut uz pusi tik skaista kā baznīca. Žēl, ka neredzējām.