8.diena - Viana - Navarrete

aptuveni 22.1 km pēc John Brieley ceļveža / 28.35 km pēc Samsung Health aplikācijas

16.februāris

No rīta pirms ceļa nočiepu rozmarīna zariņu, kas auga aiz albeģes un ziedēja violetiem ziediņiem.

Šorīt nesteidzāmies, jo bijām vienīgie nakšņotāji, un sākotnējais dienas galamērķis bija Logroņo, kas atradās tikai 10 km attālumā no Vianas. Ceļš veda gar jocīgiem mazdārziņiem un pamestību, vēlāk pāri vīnogulāju laukiem. Diena bija saulaina, un no rīta solis bija raits. Kādā brīdī bija jāšķērso koka tilts pāri šosejai. Ceļš veda paralēli šosejai pa priežu audzi. Mums garām pabrauca velobraucēji dzeltenās vestītēs, novēlot Buen Camino! Ceļš pirms Logroņo bija industriāls un nogurdinošs. Tas veda gar šosejām un zem viaduktiem, cauri apzīmētiem tuneļiem. Logroņo priekšpilsēta sākās ar paplukušām mājiņām, mazdārziņiem un rejošiem suņiem, kas piesieti ķēdēs tepat ceļmalā. Šeit gribējās pielikt soli un ātrāk tikt uz priekšu. Tad nokļuvām ciprešu alejā blakus upei, un jutām pilsētas centra tuvumu. Šķērsojām tiltu pār lielo Ebro upi un bijām Logroņo sirdī. Kaut kādā ziņā šis tilts man atgādināja Liepāju, bet gaisma un koki upes krastā asociējās ar Latvijas upēm.

Logroņo vecpilsētai bija šauras ielas, augsti mūri un bruģēts segums. Nonācām līdz municipālajai alberģei, bet tā strādāja no 15.00. Mums bija jāgaida vairākas stundas. Nolēmām pastaigāt pa Logroņo ieliņām un atrast vietu, kur paēst. Jau atkal tas bija izaicinājums, neskatoties, ka šī ir diezgan liela pilsēta ar 155 tūkst. iedzīvotājiem. Tomēr atradām kādu kafejnīcu, un tā mūs pārsteidza, pārspējot visas mūsu cerības. Malabar Bodega ir ļoti stilīga un ļoti garšīga vieta (iesaku!). Laimīgā kārtā, kad mēs ieradāmies, tur bija brīvi galdiņi, un tikām pie fantastiskas tortillas, kas izskatījās pēc biskvīta kūkas un bija tik smalki pagatavota, ka kusa mutē. Viņu bocadillo un sendvidži bija dievīgi - garšu eksplozija mutē. Kādā brīdī ārā pa logu uz ielas redzējām paejam garām abas korejiešu meitenes, ko satikām Estellā. Pie blakus galdiņa vērojām mākslas privātstundu, kur skolniecei - kādai pusmūža sievietei - bija uzdevums skicēt kafejnīcas apmeklētājus, kamēr pasniedzēja viņai visu laiku kaut ko stāstīja un rādīja. Blakus mums apsēdās divas spāņu omītes un pasūtīja kafiju. Pareizi, šodien taču ir sestdiena. Nesteidzīgs brīvdienas rīts vietējiem. Mēs izdzērām vairākas kafijas, iekams sapratām, ka šī nejauši atrastā kafejnīca mums paliks labākais, kas piedzīvots Logroņo, jo mēs nolēmām doties tālāk un bezjēdzīgi negaidīt vairākas stundas līdz alberģes atvēršanai. Šis lēmums radīja patīkamu satraukumu, jo beidzot mēs paši noteicām savu Ceļu un ļāvāmies spontanitātei.

Sekojot zīmēm ārā no pilsētas, pa ceļam iegājām pārtikas veikalā iegādāties ēdamo ceļam, jo nezinājām, vai mūsu galamērķī tāds būs. Pie tam rīt ir svētdiena, kas nozīmē, ka viss būs slēgts, un tādējādi mēs varētu palikt pusbadā. Bet pārtikas krājumi nozīmēja smagu somu.

Izejot no Logroņo, ceļš turpinājās stādītu koku paēnā, ko labprāt izmantoja vietējie iedzīvotāji. Daudzi mums nāca pretim, citi skrēja, skrituļoja un brauca ar velosipēdiem, izmantojot brīvdienu skaistā laikā. Ceļa malā bija daudz soliņu, un mēs pa laikam izmantojām tos atpūtas brīžiem, jo ieiešana un iziešana no pilsētas mūs bija nogurdinājusi. Esot prom uz lauku ceļiem un taciņām, pilsētas šķiet tik mākslīgs veidojums, un cilvēku burzma - ļoti nogurdinoša. Vienā šādā atpūtas brīdī redzējām, kā tuvojas Mirāža rozā džemperītī. Ieraugot mūs, viņa izņēma austiņas no ausīm, un pirmoreiz pienāca mums klāt, apvaicājoties, vai viss ir labi. Mēs teicām, ka viss labi, atpūšamies. Viņa novēlēja Buen Camino! un devās tālāk. Mēs viņu vairs nesatikām.

Ejot uz priekšu, sapratām, ka šī ir atpūtnieku maģistrāle uz netālo atpūtas parku. Tas atradās pie ezera, kurā peldēja gulbji. Mežā, starp kokiem bija izvietotas daudzas piknika vietas, kur visi cepa un grilēja gaļu, bērni skraidīja, sievietes klačojās un vīri dzēra alu. Kaut ko tādu nebiju redzējusi. Likās, ka te ir puse pilsētas, visi pie dabas.

Pa laikam kāds mums vēlēja labu ceļu, un arvien attālinājāmies no skaistā ezera. Drīz nonācām kādā vīnogulāju laukā, kurā pamanīju lielu, brūnu zaķi, kas, sadzirdējis mūs, aizjoņoja starp vīnogām.

Bija mazliet sērīga sajūta, ka tā rosība paliek aiz muguras, jo kas mums kaitēja palikt pilsētā un atpūsties? Bet iekšējā sajūta teica, ka jādodas tālāk uz priekšu. Esam te, lai ietu, nevis lai sēdētu kafejnīcās, īsinot sev laiku. Bija ļoti silta diena, un arvien vairāk pieauga nogurums, nesot smago somu, kas pilna ar pārtiku. Tāpēc pa laikam apsēdāmies, tos patukšojot. Viena no tādām vietām bija zem olīvkokam līdzīga koka, zem kura bija improvizēts koka soliņš. Tas bija gandrīz kalna galā, ar skatu uz šoseju un kalniem. Jau Logroņo bijām nolēmuši, ka šodien paliksim Navarretē, jo pēc visām ziņām (gan mājaslapā, gan informācijas lapā no pilgrimu ofisa) tur jābūt atvērtām alberģēm. Līdz galamērķim bija palikuši aptuveni 3.5 km. Kalna galā atskatījāmies uz Logroņo un netālo ezeru, un turpinājām ceļu lejup pa asfaltētu ceļu. Te bija jocīgs posms ar metāla sieta žogu, kas norobežoja lejā esošo šoseju. Ceļinieki te bija uzsākuši jocīgu tradīciju - žogā bāzt koka zarus, veidojot krustus. Mēs šo instalāciju atturējāmies papildināt.

Ceļš līdz Navarretei bija garlaicīgs un garš, brīžiem nožogots no abām pusēs, bet visu laiku paralēli lielai šosejai, pa kuru nepārtraukti brauca mazākas vai lielākas mašīnas. Tad kādu brīdi bija jāiet pa mazākas šosejas malu, līdz beidzot, to šķērsojot, tālumā pavērās skats uz pakalnā esošo Navarreti. Zemes ceļš veda starp vīnogulāju laukiem. Pilsētiņa izskatījās tuvāk nekā realitātē. Kamēr nonācām tur, jau atkal bija jāšķērso kāds tilts pāri kārtējai šosejai, un pēdējiem spēkiem vilkos augšā pilsētiņā. Šodien jutu, ka esmu ieguvusi tulznas. Nu tās bija piepūtušās, un sāpīgs bija katrs solis. Gribējās ātrāk nonākt alberģē, lai atpūstos un sadakterētu pēdas.

Pirmā alberģe, kurai bija jāstrādā, izrādījās slēgta. Tas mūs darīja bažīgus. Radās uztraukums, jo biju pārgurusi un sāpīgs bija katrs solis. Gribēju ātrāk atrast kādu soliņu, kur apsēsties, un tad noskaidrot situāciju. Vīrs mēģināja sazvanīt citas alberģes, bet tur neviens neatbildēja. Kā tā var būt? Te pēc visiem sarakstiem bija jābūt atvērtām trīs alberģēm, un vienai pilnīgi noteikti, bet tur necēla telefonu. Patiesība bija tāda, ka šodien bijām slinki gājēji un nesteidzāmies, tāpēc te esam ieradušies samērā pavēlu. Tas sāka uztraukt. Jo iet tālāk tā īsti nebija spēka (bet varbūt tomēr varējām saņemties?), tāpēc mums šeit bija jāatrod naktsmītne. Vīrs apskraidīja citas alberģes cerībā, ka kāda būs atvērta - viena no tām bija pašā pilsētiņas sākumā, kur nācām iekšā. Nekā. Pēdējā cerība bija alberģe, kas atradās uz priekšu, bet negribējās iet pa lieko, ja nu tomēr ciet, tāpēc vīrs centās sazvanīt, bet neveiksmīgi. Nolēmām apzināt alternatīvas, ja nu tomēr neviena alberģe nestrādā. Tepat bija pansija un pāris viesnīcas. Pansija izrādījās tieši iepretim soliņam, uz kura sēdējām. Vīrs skatījās bookingā, bet rādīja, ka visas istabas izpārdotas. Ko? Te bija tikpat izmiris, kā citos ciemos. Kā te var būt izpārdots? Vīrs zvana uz pansiju pāri ielai. Atbild puisis, ka jā, pansijā visas istabas aizņemtas. Izrādās viņiem arī pieder alberģe, bet tā ziemā esot slēgta. Bāc. Vīrs bookingā skatās viesnīcas. Ir divas. Bet cenas - wow! Amplitūdā no 60-80 eiro. Kaut kādas kosmiskas brīvdienu cenas priekš maza miestiņa. Nē, paldies! Vīrs nolemj aiziet apskatīties to pēdējo alberģi, kurai pavisam noteikti ir jāstrādā, bet kur neviens neatbild. Mani atstāj uz soliņa. Saudzē mani, lai sliktākajā scenārijā man aiztaupītu lieku un sāpīgu gājienu. Pēc brīža vīrs atgriezies stāsta, ka tajā adresē saticis kādu vīrieti, kas teicis, ka alberģes saimnieks esot aizbraucis brīvdienās, bet parasti alberģe esot vaļā. Ko nu? Nolemjam aiziet līdz tai alberģei abi kopā un izlūgties tam vīrietim, varbūt mūs tomēr var ielaist alberģē pārnakšņot vai palīdzēt atrast citu alternatīvu. Mums parādās kaujiniecisks gars nepadoties un pieņemt šo izaicinājumu atrast naktsmītni, sliktākajā gadījumā par katru cenu. Šobrīd vēl valda piedzīvojuma gars. Esam gatavi kaut vai uz ielas prasīt cilvēkiem, lai ielaiž savā mājā pārlaist nakti uz grīdas pret simbolisku samaksu. Ja te būtu cilvēki, kam pavaicāt...

Pa ceļam uz alberģi redzam lielu bāru un nolemjam ieiet pavaicāt bārmenim, vai nezina, kur ceļiniekam te pārlaist nakti. Iekšā pilns ar veciem spāņu opjiem. Vieni pie galdiem lasa avīzes, spēlē galda spēles, skatās televīziju, citi pie bāra dzer alu. Bārmenis ir bārmene, un vīrs iet jautāt. Es tikmēr izmantoju iespēju apmeklēt tualeti. Tas bija īsts piedzīvojums. Jo bārs, izrādās, bija kaut kas līdzīgs kultūras namam. Bārā bija durvis, kuras, atverot, nokļuvu garderobē. Tur bija kāpnes, kas veda lejā, garām zālēm, kur tika likti krēsli, un telpām, kur citi opji spēlēja šahu. Liekas, ka te bija visi pilsētiņas iedzīvotāji. Tad tāpēc ielas bija tik tukšas! Atpakaļ ejot, sapratu, ka zālē būs bingo vakars, un man pretim pa kāpnēm lejā nāca citi onkuļi. Īsta Nārnija! Atgriežoties bārā, vīrs jau bija beidzis runāt ar bārmeni un mani gaidīja ārā pie durvīm. Bet mani uzrunāja kāds vīrs ratiņkrēslā. Teica, ka esot dzirdējis, ka meklējam, kur pārlaist nakti. Es teicu, ka taisnība. Viņš sacīja, ka te ziemā nekas jau nestrādājot. Jābraucot ar autobusu atpakaļ uz Logroņo. Pateicos par padomu uz izgāju ārā. Kamēr vīrs palīdzēja man uzlikt somu plecos, onkulis ratiņkrēslā izbrauca ārā pie mums. Viņš gribēja pateikt par autobusu. Ja brauksim, tad pēdējais iet visai drīz, pēc kādām 15-20 minūtēm. Un pietura neesot viss tepat centrā, bet jāiziet mazliet ārā uz ceļa, jo tas esot lielais starppilsētu autobuss. Bet varot braukt arī uz priekšu Santo Domingo. Tik izpalīdzīgs un jauks onkulis. Pateicos no visas sirds, un atvadījāmies. Viņš iebrauca atpakaļ bārā. Un es jau zināju, ka mēs nekur nebrauksim, jo mums abiem bija sajūta, ka tas nav Camino, ja jābrauc ar autobusu. Kur nu vēl atpakaļ. Ietiepīgi turējāmies pie domas, ka jāiet vēlreiz runāt ar vīrieti pie alberģes. Vīrs no bārmenes neko nebija uzzinājis. Viņa apliecināja, ka lielākā daļa alberģes esot slēgtas, izņemot to vienu, kurai bija noteikti jāstrādā.

Cerību pilni aizgājām līdz tai alberģei. Šoreiz visi logi ciet, ne miņas no tā vīrieša. Vēl pagaidījām un zvanījām, bet neveiksmīgi. Ko darīt? Jau sāk krēslot. Izejam atpakaļ uz galvenās ielas un satiekam kādu sievieti. Viņa novēl Buen Camino, un mums tas ir iemesls uzsākt sarunu par naktsmītni. Prasām, vai te ir kādas iespējas atrast pansiju vai cilvēku, kas būtu ar mieru ļaut pārnakšņot pie viņa. Kundze saka, ka šī esot nesezona, tāpēc nekas nestrādā. Un iesaka mums braukt ar autobusu uz Logroņo. Viņa no somiņas izvelk autobusu kustības sarakstu un nosauc mums konkrētu laiku, cikos atiet pēdējais autobuss. Onkulis gandrīz precīzi pateicis priekšā, ka autobuss ir pēc kādām nu jau 10 minūtēm. Pasakāmies spāņu kundzītei un dodamies atpakaļ uz centru. Joprojām ietiepīgi turamies pretim domai par autobusu. Atliek dārgā viesnīca, jo tumsa jau nāk virsū. Pa ceļam uz viesnīcu ieraugām kādu mazu bāriņu. Nolemjam vēl apvaicāties tur. Bārmene ir pretimnākoša un uzreiz ķeras pie telefona zvanīt uz visām alberģēm Navarretē. Arī neveiksmīgi. Tad piedāvā noskaidrot, vai nākamajā ciemā, kas atrodas 6 km tālāk, ir vaļā. Tur beidzot kāds atbild. Bet nē, viņi atvērs tikai pēc mēneša, jo pašlaik tur esot remonts. Bārmene ļoti centās palīdzēt un bija saprotoša par to, ka negribam braukt ar autobusu. Teica, ka tepat pāri ielai ir viesnīca, un esot vēl viena mazliet ārā no pilsētiņas. Ja izdomājam doties uz to, viņa priekš mums varot izsaukt taksi. Paldies. Apskatījāmies, ka tā otra ir dārgāka, tāpēc iesim tepat pāri ielai.

Ieejot viesnīcā, mūs sagaidīja ne visai laipna meitene, kura vispirms lūdza uzgaidīt. Pēc brīža pievērsās mums. Vīrs teica, ka mums nepieciešama istabiņa. Ko viņa mums var piedāvāt? Lētākā maksā 68 eiro. Ko? Bet bookingā ir norādīta zemāka cena. Tā esot bez nodokļiem. Iepauzējam un sakām, ka apdomāsim dzirdēto, jo aiz mums ir ieradies kāds pārītis ar čemodāniem un, acīmredzot, gribēja iečekoties. Turpat vestibilā skatāmies bookingā vēlreiz. Jā, viņai taisnība - cena ar nodokļiem sanāk tā pati. Kad zinām šo faktu par nodokļiem, otra viesnīca, kas ārpus centra, sanāk lētāka. Nolemjam doties uz to, jo šī mums nepatika. Ja jau maksājam, tad šodien vēlamies saņemt komfortu pēc pilnas programmas ar laipnu apkalpošanu.

Pa ceļam atkārtoti sanāk iet garām baznīcai, un dzirdam ērģeļu mūziku. Ieejam baznīcā. Tur sapulcējušās mūķenes. Nolemjam netraucēt. Iespiežam pilgrima pasē zīmogu un dodamies ārā.

Viesnīca patiešām ir ārpus pilsētiņas. Tur nonākam līdz ar tumsu. Ieeja no ceļa caur metāla vārtiem kā uz kādu rančo vai fazendu. Tālāk ietve ved cauri skaistam dārzam ar lieliem kokiem. Priekšā atrodas liela stāvvieta ar nojumi un diezgan daudz automašīnām. Laikam šis ir diezgan iecienīts galamērķis brīvdienās. Kad ieraudzījām ēku, apstājāmies ar pārsteigumā ieplestām mutēm. Stāvējām līdzīgi kā ceļinieki filmā The Way, kad bija nonākuši pie Paradores šikās viesnīcas (mums gan nebija tāds luksuss, jo tā nav mūsu cenu kategorija). Mūsu priekšā bija milzīga rozā (!!!) māja ar uzrakstu HOTEL. Tā krāsa dzīvē ir vienkārši neaprakstāma!

Hotel San Camilo mums izmaksāja apaļus 60 eiro. Spīts iet pret straumi maksā. Bet šodien nolēmām izbaudīt atpūtu uz pilnu klapi un nosvinēt vienu nedēļu uz Camino. Istaba bija kaut kas neaprakstāms. Kopumā šī viesnīca un interjers bija kaut kas starp spāņu gaumi, kiču un ne-gaumi. Bet iekšā bija silti un mājīgi, gultasveļa bija zīdaini mīksta. Numuriņā bija vanna un visi nepieciešamie vannasistabas piederumi. Galvenais - silts ūdens un apkure! Un milzīga ekstra bija televizors, kur raidīja visu tikai un vienīgi spāņu valodā. Patiesībā tieši no televīzijas, ko laiku pa laikam mēs uz Camino redzējām, ļoti daudz iemācījāmies saprast spāņu valodā. Bet tagad karsta vanna, paēst un tad čučēt. Arlabunakti!