7.diena - Los Arcos - Viana

18.4 km pēc John Brierely ceļveža / 21.25 km pēc Samsung Health aplikācijas

15.februāris

Rīts nāca ar atziņu, ka turpmāk lasīsim atsauksmes par alberģēm.

Spāņu pārītis ļoti agri devās ceļā. Un mēs arī izgājām krietni pirms 8.00. Rīts bija dzestrs, pamalē bija sārta josla, kur drīz gribēja parādīties saule. Nakts lēnām atkāpās tālumā un mums pār kreiso plecu ielija pirmā rīta gaisma. Diena būs pilnīgi skaidra, tas bija pilnīgi skaidrs. Pēc ciema pavērās plaša, pauguraina ainava ar apartiem laukiem un vīnogulājiem. Rīta dzestrums spirdzināja un sniedza mundrumu, tādējādi miegs vairs nebija nevienā acī. Solis bija raits, un šodien likās, ka ir ejamā diena.

Putni kaut kur lauka malās, pārvietodamies melnos mākoņos, kļuva arvien skaļāki, un mēs arvien biežāk metām skatus pār kreiso plecu, lai nepalaistu garām saullēktu. Saules stari pie apvāršņa parādījās tik nelokāmi pārliecinoši, ka man nerādās šaubu, kā tā te izskatās vienmēr. Jau tūkstošiem gadu.

Drīz vien mēs sākām sargāt sevi no šiem saules stariem. Lai gan tie dabai un cilvēkam sniedz dzīvību, tomēr ilgstoši var radīt arī kaitējumu. Iedomājieties, ārā, ceļā pavadīt vismaz 8 stundas (kā darbdienā!) tiešos saules staros. Pie tam saule mūs apspīd tikai no kreisās puses - mēs virzāmies no Austrumiem uz Rietumiem visu Ceļu. Cik simboliski.

Realitātē, mums viena sejas puse ir iedegusi, bet otra ir balta. Kā diena pret nakti.

Pēc gandrīz 7 km ieradāmies Sansol ciematā. Ciems sākumā likās, kā ierasts, tukšs un slēgts. Taču kādā sānielā sadzirdējām balsis, un ieraudzījām bāru, pie kura ārpusē pulcējās lauku vīri. Tā kā brokastis nebijām ēduši, nolēmām, ka nu jākompensē vakardienas kafijas iztrūkums organismā un šeit jāuzkavējas, jo nevar zināt, ko no šodienas sagaidīt. Ārā bija daži noputējuši plastmasas krēsli. Jau tuvojāmies tiem, lai noliktu somas, kad kāds vīrietis piesteidza mums sakārtot blakus divus krēslus. Gracias! Izrādās, viņš bija apmeklētājs. Vīrs iegāja iekšā un paņēma mums divas kafijas līdzņemšanai. Tā kā šeit bija saules apspīdēta vieta, nolēmām, pasēdēt un izbaudīt savu rīta kafiju ar skatu uz laukiem un veču murdoņu bārā. Visi cits citu pazina un runāja ar bārmeni vai savā starpā. Nodomāju, cik jauki sākt rītu ar šādu socializēšanos. Labs noskaņojums garantēts! Ja Latvijā ir dzirdēts teiciens, ka vīrieša pusmūžs ir klāt, kad viņš sāk skābēt kāpostus, tad es teiktu, ka tas nav spānis, kas vecumā nesēž bārā, dzerot kafiju vai alu, un neskatās futbolu vai nelasa šīsdienas avīzi, apspriežot to ar citiem.

Ja šis ciems bija kalna galā, tad nākamais bija turpat blakus (pēc 1 km) lejā ielejā. Augšā no ceļā pavērās fantastisks, sena ciema siluets ar baznīcas torni centrā. Tas ir Torres del Rio ciemats, kurā vakar palika mūsu ceļabiedri. Kāpjot lejā uz ciematu, pamanīju ziedošus kokus. Hm, kas tik agri varētu ziedēt? Maigi rozā ziediem un saldu smaržu? Zaros pamanu melnus kauliņus, ļoti līdzīgus plūmju kauliņiem. Vienu noraujam no zara. Paberzēju rokās, un atveru vaļā. Kas par smaržu! Tās ir mandeles! Vīrs saka, ka negrauzdētas nedrīkstot ēst, bet nolemjam pagaršot mazliet, jo aromāts tik salds un smaržo pēc marcipāna, ka nespēju pretoties. Phē. Rūgta. Bet nolemjam saplūkt vairākas priekšdienām. (Nupat uzzināju, ka rūgtās nedrīkst ēst, jo sastāvā esot cianīds un var nomirt. Ir arī saldās mandeles, tā ir ēdamas. Kā atšķirt? Tikai pagaršojot, jo koki izskatās gandrīz identiski. Tātad, ja rūgts - neēdams, ja salds - ēdams.)

Nonākam ciemā pie alberģes, kur vakar nakšņoja pārējie. Mazliet kremt, ka nebija spēka saņemties atnākt tos 8 km līdz šejienei, jo nevar ne salīdzināt šīs vietas. Protams, nezinu, kādas te istabiņas bija, taču lejā ir milzīgs bārs un restorāns, un ārā uz terases pāris galdiņi. Nolemjam šeit beidzot paēst brokastis. Iegājām iekšā un pie bāra meitenes prasījām, ko viņi piedāvā brokastīs. Teica, ka priekš mums varot uzcept omleti - lai izvēloties piedevas. Pasūtījām kafiju un omleti ar jamon (vītinātu šķiņķi), un izgājām ārā apsēsties pie galdiņa. Mmm, beidzot! Mums atnesa tikko pagatavotu omleti un milzīgu baltmaizes gabalu. Cenas neprasījām, pirms pasūtījām ēdienu. Rēķinā par abiem bija jāmaksā kaut kas ap 6 eiro. Neslikti.

Baznīca bija ciet.

Pēc vakardienas emocionālās krīzes šodien bija absolūta realitātes pieņemšana. Domu nav. Viss tikai šeit un tagad.

Ceļš veda pa kalniem un lejām. Zeme bija balta no sausuma, segums kā grants ceļi Latvijā. Līdz pat Vianai vairs nebūs neviena apdzīvota vieta, tik laiku pa laikam būs jāšķērso viena un tā pati šoseja, kas vientuļi vijās pāri pauguriem. Jā, priekš Latvijas mērogiem, tie bija kalni. Bet pēc Pirenejiem, nekas, kas seko, manā uztverē vairs nav vērtējams kā kalni. Tie ir lieli, lieli pauguri, kas apaudzēti olīvkokiem un vīnogulājiem.

Kādā brīdī ceļā malā redzējām ceļinieku izveidotu piemiņas vietu. Jāsaka, ka atceroties visu savu Ceļu kopumā, šī vieta man kaut kā īpaši iegūla sirdī. Te ceļinieki bija izveidojuši nelielu akmeņu krāvumu pie kāda liela piemiņas akmens jaunai sievietei, kas bija mirusi no vēža. Citi ceļinieki bija atstājuši fotogrāfijas vai īpašas piemiņas lentītes, sērojot par saviem tuviniekiem, ko bija zaudējuši. Viņi veica šo Ceļu viņu dēļ, vai lai pārvarētu sēras. Tur bija arī zīdaiņu bildītes. Cik skumji. Šī bija visskumjākā vieta, kurā sapulcējās visa sāpju enerģija, ko ikviens te atstājis, ejot Ceļu. Bija grūti pamest šo vietu. Gribējās pasēdēt te un padomāt par visiem tiem cilvēkiem, kas katru dienu pēdojuši šo ceļu. Katrs ar savu dzīvesstāstu, saviem priekiem un sāpēm. Savu smago akmeni. Kā tai salīdzinājumā ar upi, pa kuru plūst ūdeņi, arvien vairāk izskalojot upes gultni, un parādot: "Re, te es esmu!"

Šī bija vieta, kur vēlējos atstāt savu akmeni. Bet es to nesu līdzi, jo vēl nespēju te atstāt vienu, citiem ceļiniekiem pa kājām.

Jāsaka, ka šī vieta mani satrieca. Sapurināja. Ticu, ka daudzi pagājuši tai garām, pat nemanot. Tomēr es sapratu, ka mēs nekad neesam vieni. Nekad. Te cilvēki ir gājuši gadu desmitiem, un arī rītdiena jau min uz papēžiem. Un arī pēc gada te ies cilvēku upes. Ar saviem stāstiem. Es sajutu šos visus cilvēkus vienkopus. Tas ir tāds spēks!

Ceļinieku klātbūtni varēja sajust ik uz soļa. Pa laikam bija salikti akmeņu krāvumi vai uz ceļa no akmeņiem saliktas bultiņas, norādot virzienu. Ikviens huligāns to varētu izjaukt, bet te neviens tāds nebija (izņemot tie, kas apzīmē ceļa stabus).

Klumburējot pa pauguriem, aiz sevis tālumā redzējām Mirāžu rozā džemperītī. Šodien arī mēs gājām diezgan raitā solī. Ceļš joprojām veda kaut kur starp laukiem un šoseju, nemitīgi mijoties savā starpā. Nu devām lejā ielejā. Redzot, kā turpinās ceļš, nolēmām veikt "šortkatu" un doties pa taisno, jo segums bija akmeņains un izskatījās labi izejams. Ielejas lejā bija teorētiska upe. Ceļš apmeta līkumu un atkal vijās augšup. Nelīdzenā reljefa dēļ šī apkaime vietām izskatījās pēc neauglīgas savvaļas, brīžiem te bija kārtīgi vīnogulāji, brīžiem totāli aizlaistas, vecas olīvkoku audzes. Vienā tādā nokļuvām un pamanījām mazas, melnas odziņas zaros. Bet, protams, ka visu jābāž mutē un jāpamēģina! Fuj! Kaut kas tik galīgi neēdams, ka domājām, ka tās tomēr nav olīvas, un cerējām, ka nebija indīgas (tikai vēlāk uzzinājām, ka vispār olīvas pa taisno no koka neviens neēdot). Uz priekšu mums pretī skrēja divi, ļoti rejoši suņi. Atcerējos, ka kādā blogā lasīju, kurā ceļinieks izteica savas pārdomas, kam vēl noder iešanas nūjas. Suņu atbaidīšanai. Šī bija pirmā sastapšanās ar ķepaiņiem uz ceļa. Jāsaka, ka tā riešana nebija omulīga. Bet dzirdējām skaļu svilpienu, un suņi pagriezās un skrēja atpakaļ. Kāds atvieglojums. Saimnieks ir tepat netālu. Griež zarus vecajiem olīvkokiem. Ejot garām viņa mašīnai, uz priekšējā paneļa redzam jēlas vistas gaļas kājiņas.

Pēc laiciņa atradām lielisku priežu paēnu, zem kuras bija izveidota piknika vieta ar koka galdiem un soliem. Nolēmām patukšot savus pārtikas krājumus vēl no Estellas, kur iepirkāmies Eroski. Pērkot pārtiku vakariņām, sanāk iegādāties vairākas sastāvdaļas, kas paliek pāri. Tad nu šīs sastāvdaļas jāplāno gudri. Var dalīties ēdienā ar citiem ceļabiedriem. Var pārpalikumus atstāt alberģes ledusskapī nākamās dienas ceļiniekiem. Vai var pārpalikumus pārvērst par brokastīm un pusdienām nākamajām dienām. Piemēram, ja brokastīs vēlies omleti, veikalā lielākoties nav izvēles iespējas iegādāties tikai pāris gabalus. Jāpērk kaste. Mūsu atklājums, ka vārītas olas ļoti labi nomierina burkšķošu kuņģi, un kādu laiku izsalkums ir remdēts. Olas ir labs proteīnu avots, kas dod enerģiju. Pēc pusdienas pauzes cēlāmies, lai dotos tālāk, un redzējām, ka atpūtas vietai tuvojās Mirāža. Šodien viņa nesteidzas.

Ceļš drīz vien veda paralēli šosejai un brīžiem pa šoseju, pa kuru reti brauca automašīnas. Bijām nonākuši atpakaļ augstienē un arī reljefs tagad bija mērens. Iešana bija viegla, bet saule kausēja. Drīz tuvojāmies Vianai, kuru jau tālumā varēja redzēt. Takas malā bija atpūtas vieta, kurā nolēmām vēl piesēst. Tajā mirklī mums garām pagāja Mirāža.

Pēc pieejamās informācijas Vianas municipālajai alberģei bija jābūt atvērtai. Šodien liekam cerības uz šo, jo nolemjam, ka iet līdz Logroņo tomēr būtu par traku. Lai gan šodien pārējie jau nonākuši Logroņo un svin atvadīšanos no Carolinas. Arī spāņu pārīša šodienas mērķis bija Logroņo. Mums negribas neko svinēt, bet izbaudīt Savu Ceļu, ja paveiksies ar alberģi. Ieejot Vianā, redzam arī Mirāžu, kas, pagājusi mazliet nost no ceļa, kaut ko fotogrāfē.

Vianas vecpilsēta ir burvīga. Tai ir sena arhitektūra ar savu šarmu. Jau atkal esam ieradušies siestas laikā, kad veikali ir ciet, bet daži restorāni un bāri vēl ir vaļā. Pa ceļam redzam informācijas biroju un nolemjam ieiet apvaicāties, vai municipālā alberģe strādā. Jā, esot vaļā. Mums pa pēdām informācijas birojā ir ienākusi Mirāža. Dzirdam, ka sarunu ar informācijas centra darbinieku viņa uzsāk spāņu valodā. Vietējā. Steidzam meklēt alberģi Andres Munoz (8 eiro). Durvis ir ciet, bet uz tām uzlikts paziņojums, ka jāzvana uz norādīto numuru. Vīrs zvana. Atsaucās vīrietis un saka, ka pēc 5 minūtēm būs klāt. Piedāvāju vīram apiet apkārt alberģei un apskatīties apkārtni. Viņš nepiekrīt, jo tūlīt jau būšot klāt darbinieks. Alberģe atrodas senā klosterī blakus tikpat senai baznīcai. Klosteris tur jau sen vairs nav, toties ir 54 gultasvietas divos stāvos. Un arī pagalms ar izcilu terasi, kas klāta ar zāli un kokiem, bet vēl izcilāku skatu uz gandrīz 10 km attālo Logroņo pilsētu. Šodien skats ir izcili labs, jo ir skaidrs laiks. Un es nolemju, ka mēs te noteikti šovakar ēdīsim vakariņas, vērojot saulrietu.

Alberģes durvis mums atslēdz policists. Acīmredzot apvienotie amati. Mums viss tiek ierādīts, un viņš mūs atstāj, norādot, kā lietot alberģes durvis, ja vēlamies pavadīt laiku pilsētiņā. Viņš ar skoču aizlīmēja durvju mēlīti, lai neaizcērtas durvis, kad dosimies ārā. Un rīt tas skočs jānoplēš, kad dosimies tālāk. Uz atvadām policists saka, ja kādas problēmas, lai zvana. Paldies, policista kungs!

Apskatījām alberģi. Pirmajā stāvā milzīga virtuve ar lielu, garu ēdamgaldu. Galā istaba ar divstāvu gultām un zili flīzētām sienām. Matraču pārvalki atkal tie zilie, vaskadrānai līdzīgie. Pie loga restes, jo tas ir pirmais stāvs. Sajūta kā operāciju zālē. Bet tās ir tikai dekorācijas. Te viss ir tīrs. Ieslēdzam apkuri. Apskatām dušas telpu. Nolemjam iekārtoties un sakopties, un tad iet ielās. Guļamistabā ir slēdzami skapīši, tāpēc varam mierīgi atstāt mantas. Tā durvju sistēma sākumā šķiet tāda mazliet neuzticama, bet izmēģinām, un viss kārtībā. Atpakaļ tiekam.

Nevaram saprast, vai gribas gatavot ēst vai tomēr ēst restorānā. Tā kā vēl ir siestas laiks, tad redzam, ka tuvējie pārtikas veikali vēl ir slēgti. Nolemjam mazliet apskatīt pilsētiņu. Jāsaka, ka bez galvenās ielas un baznīcas, te nav īpaši nekas, ko apskatīt. Labākais ir tas skatu laukums mūsu alberģes pagalmā. Atgriežamies netālu pie mūsu alberģes, un ieejam Palacio de Pujadas viesnīcas restorānā. Tur ir bārs, kur nolemjam pasūtīt kafiju un kruasānus. Kaut kā to laiku gribas pavadīt, gaidot veikala atvēršanu. Pie viena galdiņa sēž četri cilvēki un aizrautīgi runā. Nolemjam apsēsties pie blakus galdiņa. Kamēr dzērām savu kafiju, noklausījāmies sarunu pie blakus galda. Tur sēdēja divi spāņi un divi amerikāņi, kuri ļoti centās runāt spāniski. No malas tas izklausījās vairāk nekā komiski (bez nosodījuma). Sieviete varēja kaut ko vairāk pateikt spāņu valodā. Vīrietis atsevišķus vārdus mēģināja savirknēt teikumā. Spāņi kā tādā atjautības spēlē mēģināja uzminēt viņu domas, un pārfrāzēja viņu centienus. Un amerikāņi teica si, si. Un atkal viss sākās no jauna. Spāņu vīrietis kaut ko prata angliski, un tā viņi visi tur mēģināja saprasties, runājot par laiku, Camino, un to, ka amerikāniete esot mācījusies spāņu valodu ASV. Sākumā nodomāju, ka varbūt viņi sāk savu Camino tieši te. Ļāvos stereotipiem, ka viņi atbrauca uz šejieni un nakšņo šajā viesnīcā, jo alberģes ir pārāk baisas. Jā, ir daudz ceļinieku, kas izvēlas nenakšņot alberģēs, bet gulēt viesnīcās, privātās istabās, izvēloties izgulēties ar komfortu. Un nevar viņus par to nosodīt. Ja viņi ir ceļinieki, tad cik jauki, ka abas puses vēlas iepazīties. Tomēr mans dzīves cinisms un novērošanas spējas lika vīram izteikt viedokli, ka tik pacietīga klausīšanās un ieinteresētība saprast teikto vedina uz domām par citām interesēm. Man izrādījās taisnība, ka tās nebija svētceļnieku pļāpas, bet biznesa tikšanās. Drīz savā sarunā viņi sāka pārrunāt detaļas par kādu dzīvokli, ko spāniete bez angļu valodas zināšanām vēlējās izīrēt amerikāņu pārim. Otrs spānis palīdzēja tulkot un abām ieinteresētajām pusēm vienoties par īres nosacījumiem. Amerikāņi gatavojās īrēt dzīvokli uz gadu Svētajā gadā, 2021. gadā. Tas Spānijai un Camino de Santiago ceļam ir nozīmīgs, kad Sv. Jēkaba diena 25. jūlijā iekrīt svētdienā, Tas vidēji notiek katru piekto vai sesto gadu, un tie ir lieli svētki. Amerikāņiem jau tagad bija jāveic pirmā iemaksa. Visticamāk, ka viņi to dzīvokli izīrēs tālāk svētceļotājiem. Amerikāniete visu laiku runāja, cik viņai patīk šī vieta un Spānija, un kaut ko par "todo cerrado" (viss slēgts tulkojumā no spāņu val.). To viņa izteica savā amerikāņu akcentā, ka mums bija jāsmejas, jo patiesībā tas bija tik trāpīgs apzīmējums mūsu līdzšinējai pieredzei, ka mums pielipa uz visu atlikušo ceļu. Jo alberģes bija cerrado, veikali cerrado, kafejnīcas/bāri cerrado un galvenais - baznīcas arī bija cerrado. Todo cerrrado!

Līdz veikala atvēršanai bija mazāk kā pusstunda, un izlēmām vēl paklīst pa ieliņām. Vienā brīdī redzējām "mūsu" policistu, kas sagaidīja savu meitu no skolas. Šeit pārņēma pilnīga drošības sajūta. Cilvēki ir tik atvērti un uzticas viens otram. Šajā sabiedrībā ir kaut kas nesabojāts.

Veikals ir vaļā, un sapērkam pārtiku vakariņām. Atgriežoties alberģē, saprotam, ka joprojām esam vieni. Mirāža ir devusies tālāk. Gatavojam vakariņas pie skaļas mūzikas. Pēc nedēļas iešanas esam divatā! Pēdējā brīdī attapāmies par saulrietu. Kaut kā piemirsās, ka vēl taču ziema, un neskatoties uz pavasarīgajām sajūtām, saule riet samērā agri. Steidzamies ar ēdienu pilniem šķīvjiem un dzērieniem uz soliņu, lai vērotu pēdējos saules starus. Burvīgi!