6.diena - Estella - Los Arcos

21.5 km pēc John Brierley ceļveža / 24.11 km pēc Sansung Health aplikācijas

14.februāris

Pie brokastu galda noskaidrojās, ka Lūks un Carolina sarunājuši šodien iet 30 km, lai parīt būtu mazāka ejamā distance un vairāk laika, ko pavadīt Logroņo. Tā solās būt lielāka pilsēta, līdzīgi Pamplonai. Es nejūtos gatava iet tik lielu distanci, un tas ir pretrunā ar visām manām iecerēm, ka iesim savā tempā, un paši noteiksim attālumus. Ar vīru runājām, ka mums nekur nav jāskrien, pat ja tas nozīmē atvadas no mūsu iepazītajiem ceļabiedriem. Izrādās Carolina savu ceļu beigs Logroņo, un, izskatās, ka Lūks arī labprātāk ilgāku laiku pavadītu lielākā pilsētā un veltītu vairāk laika spāņu kultūras iepazīšanai. Abiem pārējiem jau nav izvēles. Spāņu pārītis jau devies ceļā, abi onkuļi arī. Vakarā bija uzradušās divas neredzētas korejietes, bet tās visu rīta cēlienu dušojās, un likās, ka paliks tur vēl vienu nakti. Mēs teicām, ka pa ceļam izdomāsim, cik tālu iesim. Pēc vakardienas intensīvās kopā būšanas (lai gan jaukās!) šodien gribējās apcerīgāku iešanu.

Kad izgājām no alberģes, visi jau bija gabalā, jo pirmoreiz pārējie gatavojās iet tik lielu distanci. Izejot no Estellas, pamanījām, ka te bija Decathlon. Bāc, turpat netālu vakar bijām. Man vajadzēja kādu plānāku, vēju aizturošu virsjaciņu, jo pēdējās dienas bija saulainas un ļoti siltas, bet mūsu vēju aizturošās jakas bija paredzētas ziemas sezonai. Šis siltums šogad esot netipisks šim Spānijas reģionam.

Pēc Estellas nākamajā ciemā, kas reāli bija tāds kā Estellas turpinājums, bija divas izvēles iespējas - viena bija iet pa īsāko ceļu, bet tā bij kaut kāda alternatīvā taka, un otrs variants bija iet ar līkumu, toties garām vīna strūklakai (Fuente de Irache). Šī vieta ceļiniekiem ir ļoti populāra, un biju redzējusi daudzas jo daudzas bildes internetā ar ceļotāju pārlaimīgajām sejām pie šīs strūklakas. Tā ir kāda vīna darītava, kas pie vienas ēkas ir iebūvējusi krānu, pa kuru tek vīna darītavas vīns. Ikviens var par baltu velti iet un padzerties vai uzpildīt vīnu kādā traukā līdzi. Laba reklāma vīna darītavai. Starp citu, šo vietu var vērot 24h diennaktī online internetā, darītavas mājaslapā. Kad tur ieradāmies (jā, vīna vilinājums uzvarēja), vīns bija izdzerts. Domās vainojām mūsu jauno korejiešu draugu Jungu, jo no rīta, kad pastāstījām, ka šodien mūs sagaida vīna strūklaka, viņu pārņēma svētlaime. Smējāmies, ka droši vien satecinājuši litriem līdzi, lai solis raitāks, jo priekšā taču tik garš ceļš!

Mums šodien kaut kā galīgi nebija motivācijas iet. Nu tā, ka pilnīgi nemaz. Vilkāmies kā gliemeži, pa laikam apsēžoties uz soliņiem ceļmalā. Jāsaka, ka spāņi ir lieli malači, jo ciematos un ceļmalās ir ļoti daudz atpūtas vietu ar soliņiem un galdiem, un vietām pat āra griliem.

Sastapām pazudušos korejiešu puikas. Izrādās šonakt bija nakšņojuši nākamajā ciemā Ayegui pēc Estellas. Sasveicinājāmies, un viņi raitā solī devās tālāk. Mazliet uz priekšu pēc vīna strūklakas atkal bija izvēles opcijas - iet zaļo ceļu pāri kalniem vai tradicionālo cauri pāris ciemiem. Pirmais variants nenoliedzami būtu skaistāks, un pirms mūsu Camino uzsākšanas vīram pārliecinoši teicu, ka vienmēr gribētu izvēlēties "zaļāko" ceļu. Bet. Jau bijām atzinuši, ka šodien velkamies gliemeža gaitā. Tad soma par smagu, tad akmens zābakā. Kalnos nevar zināt, kāds tur laiks, jo paskatoties augšā, tur bija miglains, bez garantijas, ka tā migla pazudīs. Iespējams, ceļš dubļains. Nē, pa dubļiem negribējās iet. Sarunāts. Nolēmām iet cauri ciemiem, jo tādā veidā ceļš it kā "sadalās" pa posmiem, un šķiet īsāks. Un noskaņojums vedināja, ka būtu jauki, ja mums pa ceļam būtu kāds bārs, kur iedzert kafiju un ieēst otrās brokastis. Un, johaidī, mēs vēl nebijām ēduši tortillu, bet ir jau 6.diena.

Kādā pauzē vīrs sazinājās ar Lūku, un uzzinājām, ka vīnu viņi tomēr nav izdzēruši. Viņiem arī izrādījās sausa laimes aka.

Ieejot Irache ciemā, kur cerējām brokastot, atklājās, ka tas ir neglīts, mūsdienīgs ciems, kur viss, kā vienmēr, ir slēgts. Galīgi neattaisnoja cerības.

Ceļš veda gar laukiem koku paēnā. Kreisajā pusē redzējām kalnu, kas joprojām uzdevu jautājumu - vai tiešām Tu negribēji Te iet? Bet šodien nu galīgi "negāja". Nebija motivācijas kustēties uz priekšu, un "grapmīgums" arvien pieauga, jo nedabūju kāroto kafiju. Nākamā cerība bija 3.5 km attālumā. Kaut kādā mistiskā kārtā mums atkal piesteidza abi korejiešu puiši. Kā? Viņi mūs vienreiz jau apdzina. Laikam viņiem arī ir ne-ejamais.

Kaut kādā brīdī bija tā mistiskā vieta - mežs, kurā daudzi apmaldoties. Jo tajā vietā nav norādes. Īstais ceļš kā galvenais ceļš nogriežas pa labi, bet taisni aiziet maza taciņa mežā. Un ziniet, man likās, ka dzirdēju tur cilvēku balsis, un pirmajā mirklī patiešām likās, ka jāiet taisni, jo parasti pagriezienos vienmēr ir norādes ar dzeltenu bultu. Vismaz uz kāda akmens vai koka stumbra. Mazliet apdomājāmies un griezām pa labi. Pareizā izvēle.

Bijām piedzinuši korejiešu puikas. Hmm, viņi parasti tik ātri gāja, ka parasti pa dienu uz ceļa redzējām tikai vienreiz. Pienācām klāt. Viens no puišiem mainīja apavus uz sporta kediņām, zābakus iekarinot somā. Esot tulznas, tādēļ grūti paiet. Jūtu līdzi. Mana pirmā tulzna lieliski sadzija un nesāpēja. Līdz šim priecājos, ka esmu iztikusi bez šādām raizēm. Puiši palika, mēs devāmies tālāk. Tas nozīmē, ka, visticamāk, atkal viņus satiksim.

Nonācām Azqueta ciemā. Tāds īsts, sens lauku ciems. Zīmes jau vēstīja, ka ciemā jābūt bāram, un likām visas cerības uz to, ka tas būs vaļā. Bet viss bija ciet. Neviena cilvēka. Spoku ciems. Kašķītis auga augumā. Kas tas ir? Kāpēc te kāds strādā tikai tad, ja nāk cilvēku masas? Alberģes ciet, ciematos nav veikalu, bāri nestrādā. Pat dabiskās vajadzības jāmeklē nokārtot ceļmalas krūmos (ja tādi ir), uztraucoties, lai nākamie gājēji Tevi nepieķer. Šodien viss slikti. Vienkārši tāpēc, ka nenotiek tā, kā gribas! Bērnišķīgi, vai ne?

Tualetes te nav, jāpaciešas. Varbūt nākamajā ciemā, kas būs pēc 1.9 km. Toties te ir bērnu spēļu laukums ar soliņiem. Nolemjam vismaz paēst otrās brokastis, jo uz kafiju pat vairs neceram. Te ir LAUKI!

Kamēr ēdam, garām paiet abi korejieši, mūs nepamanīdami. Viss. Šodien esam palikuši pēdējie. Vairs neticam, ka mums šodien piemetīsies raitāks solis. Ejam garām fermai un mazdārziņiem. Vispār jau apbrīnojami, ka te laukos cilvēki tomēr ņemas, audzē, apstrādā laukus. Tāda īsta savvaļa, kopš ieiešanas Pamplonā, vairs nav redzēta. Domāju par to, kā būtu bijis iet pa kalniem. Tie visu laiku rēgojas kreisās acs kaktiņā. Ceļš ved pa atklātiem laukiem un vīnogulājiem. Cik labi te būtu rudenī, kad gatavojas ogas! Ainava kļūst arvien skaistāka, un arī noskaņojums kļūst mazliet labāks, jo jau redzams nākamais ciemats. Labajā pusē ir jocīga ēka. Kāpnes ved uz leju, kur viss ir ūdenī. Te bija jābūt Fuente de los Moros, bet izskatās, ka viss ir applūdis.

Tuvojāmies Villamayor de Monjardin ciematam. Augšā kalnā bija redzamas vecas pilsdrupas. Ienācām ciematā, un ielas malā ieraudzīju skaistu baznīciņu. Nu tādu, ka ļoti gribējās ieiet iekšā. Galu galā, kopš Roncesvalles vēl nebijām nevienā baznīcā bijuši. Piegājām klāt. Cerrado. Slēgta. Ja vēlamies apmeklēt, jāzvana mācītājam un jāpiesaka vizīti. Nopietni? Šis taču ir Camino de Santiago! Ceļš ticīgajiem. It kā. Bet baznīcas ciet. Alberģes un citi servisi nestrādā ziemā, jo nav pietiekams skaits ceļinieku. Bāc. Sēžam pie baznīcas, un atkal viss ir slikti. Negribas iet tālāk, bet kur tad palikt? Sēžam uz soliņa pie alberģes, kura ir ciet (ironiskā kārtā). Tepat, izrādās, ir arī autobusa pietura. Abi saskatāmies, un tad smejamies, ka ziemā droši vien arī transports nekursē .

Ciemats tik jauks, ka varētu palikt. Pilnīgs miers. Zen. Saulīte silda degunu, pavasara putniņi čivina, skaista ainava. Cilvēku nav. Viss ir tieši, kā gribējām sākumā. It kā. Bet šodien gribējās, ko citu.

Ejam tālāk, un beidzot redzam vietu, kas varētu būt "krūmiņi". Īsti jau ne. Bet tā stadija tāda, ka nu jau vienalga. Esam te pirmo un pēdējo reizi. Atvainojiet, ka rakstu tik atklāti. Bet laikam nebiju tā īsti Apzinājusies, ka dažreiz Camino ir tikai un vienīgi cilvēka pamatvajadzību apmierināšana. Ēst, dabiskās vajadzības, gulēt. Kādā brīdī jau ir tas "aplauziens", un saproti, cik maz cilvēkam vispār vajag. Bet šā Apzināšanas, vismaz man, šodien nāca caur kašķīti vairāku stundu ilgumā. Bet kad to saprati, ka Tu neko, pilnīgi neko nevari gribēt un gaidīt, tad atliek vienkārši pielāgoties Ceļam, kāds Tevi ved. Jo izvēloties Ceļu, Tu nevari paredzēt, ko piedzīvosi uz tā.

Pa ceļam bija daudz vīnogulāju lauki. Cilvēki strādāja, grieza vīnogu zarus. Pēc kāda laiciņa, ejot starp laukiem, šķērsojām mazu šoseju, un atradām paēnu, kur atpūsties. Uz gājēju taciņas bija ceļa apzīmējums Stop. Tad jau jāiepauzē. Ejamais joprojām nebija. Apskatījos ceļvedī, ka vairs nebūs neviena apdzīvota vieta, un ceļš vedīs pāri laukiem. Kopumā kādus 12 km līdz Los Arcos. Šodien noieta aptuveni puse no ceļa, ja paliekam Los Arcos. Bet varbūt iet 20 km līdz pārējiem? Nē, paldies. Mēģināsim palikt Los Arcos.

Ceļa segums atgādina Latviju. Manas bērnības vasaras laukos, kad gāju ciemos pie kaimiņienes. Vienmēr sarunājām tikties pusceļā, lai abām vienāds attālums jāmēro. Ļoti vasarīga sajūta. Bet es apzināti vairījos kaut ko salīdzināt ar Latviju. Jo bieži tas nozīmē meklēt komforta zonu, lai vieglāk paciest tagadējo pieredzi. Piemēram, re, grants ceļš kā Latvijā. Un tad tāda mājīguma sajūta pārņem, ka liekas, ka tūlīt aiz stūra būs mājas vai patvērums. Tas novērš no domas, ka bāc, mums vēl 12 km jāiet, un es nezinu, kas tur būs aiz stūra. Saule cepina, bet ūdens tūlīt beigsies, un strūklaka, kur bija jābūt ūdenim, ir sausa. Tad jāieslēdz trulums un vienkārši jāiet. Jāmēģina nedomāt! Bet domas met lokus. Metos vīram virsū, kā viņš var paiet? Var un viss, vienkārši jāiet. Bet kāpēc? Kam mums to vajag? Mēs to gribējām. Un jā, viss ir tā, kā gribējām - esam divi vien uz ceļa, prom no visiem, ir skaists laiks, daba, esam kaut kur Spānijā, un pat īsti nezinām savu atrašanās vietu. Tāda brīvība! Sapnis, vai ne? Bet pirms tam neiedomājos par prāta mežģiem (lai gan gribēju laiku sev un savām domām) un nogurumu, kas pamazām krājās. Ir grūti sastapties ar sevi.

Atkal atpūtāmies ciprešu paēnā ar skatu uz skaistu olīvkoku plantāciju. Nolēmām, ka nav jēgas steigties, vilksimies un atpūtīsimies tik lēni un tik ilgi, cik gribēsim. Šis ir mūsu Ceļš.

Kaut kā iestājās miers, ka paliekam vieni. Citi tālu priekšā, un mums aiz muguras vairs nemin uz papēžiem. Jocīgi, bet pirmoreiz tā pa īstam apzinājos, ka esam Uz Camino, jau kaut kur iekšā. Ka aiz mums ir jau pagātne, un priekšā - nezināma nākotne. Bet mēs esam te - tagadnē. Šeit un tagad. Un ar šo sajūtu virzījāmies uz priekšu. Ja nav, ar ko salīdzināt, tad ātrums vai lēnums ir vienkārši nosacītība. Mēs Bijām Ceļā.

Kādā brīdī tomēr skats neviļus pavērsās uz mugurpusi, un redzēju, ka tālumā uz mūsu pusi virzās koši rozā punktiņš. Vēl neredzēts. Kurš tad mūs ir piedzinis? Vai jau kāds no nākamās "ceļinieku klases" mums min uz pēdām? Drīz vien ļoti lielā tempā mūs apdzina sieviete koši rozā jakā ar austiņām ausīs. Pat nesasveicinoties, pagāja garām, pazuda tālumā. Mēs viņu iesaucām par Mirāžu. Jo tik sirreāls skats tas bija, kad visapkārt tikai lauki vien, bez ēkām un cilvēkiem, tikai ceļš. Un tad viena ceļiniece parādās un pazūd, bez sveiciena, it kā mēs atrastos kādā paralēlā pasaulē vai būtu ceļmalas koki.

Ienākot Los Arcos, piesēdām uz soliņa un zvanījām uz vienīgo alberģi, kas teorētiski strādāja. Pareizāk, vīrs zvanīja. Atbildēja kundzīte, un, protams, runāja tikai spāniski. Bet kaut kā viņi vienojās, ka alberģe būšot vaļā pēc 18.00. Prasīja, cik mēs būsim. Divi.

Gājām iekšā. Sākums nebija daudzsološs. Ļoti daudz graustu. Nemīlīgi. Līdz nonācām kādā šaurā ieliņā, un arī arhitektūra kļuva skaistāka. Varēja saskatīt šīs pilsētiņas senos vaibstus. Baznīcas laukums bija ļoti skaists. Sānos bija arkādes, gar malām - restorāni. Bet nelaimīgā kārtā bijām ieradušies siestas laikā, kad restorānus un bārus slēdz pārtraukumā starp pusdienām un vakariņām. Ielas tukšas. Gājām meklēt sarunāto alberģi. Privātā. Likām cerības, ka būs labāka kā municipālā alberģe Estellā. Vīrs vēlreiz sazvanījās ar kundzīti no alberģes un teica, ka esam klāt. Mums līdz 18.00 bija jāgaida vairāk kā 2 stundas. It kā jau varētu iet tālāk - pa divām stundām jau 6 km būtu nogājuši. Bet līdz ciemam, kur paliek pārējie, jāiet aptuveni 8 km. Kopumā būtu kādas 3 stundas jāiet. Ar prātu jau varētu, bet zinot, ka man pēdējie kilometri vienmēr ir ļoti lēni, neriskējam un ceram uz šo alberģi. Gaidot, tā īsti nekādas izklaides opcijas te nav. Vīrs aizgāja pameklēt kādu atvērtu veikalu vai kafejnīcu. Tikmēr pie manis piestāj kāds vietējais onkulis un dikti grib runāt. Stāsta, ka te jau neviena alberģe nestrādā ziemā. Saku, ka viena strādā gan, un norādu uz netālo ēku. Sarunas laikā atgriezās mans vīrs. Onkulis prasīja, no kurienes esam. Kaut ko vēl mēģinājām parunāt, bet daudz ko nesapratu, ko viņš man teica. Sarunas beigās pateica, ka man laba spāņu valoda. Es saku - no, no! Un viņš saka: "Tu spāniski runā. Es nevienā citā valodā nerunāju." Tas bija tik jauki, ka novērtē mūsu centienus sazināties ar vietējiem spāniski. Novēlēja Buen Camino! un aizčāpoja prom.

Kaut kā tās stundas "nolauzām", gulšņājot netālu no alberģes. Uz vakaru sāka palikt auksts, saule jau taisījās uz rietu. Dāma no alberģes kavēja, un vīrs atkal zvanīja. Teica, ka esot ceļā. Izmetu līkumu pa rajonu, un pa to laiku viņa tieši atbrauca. Taksiste.

Atnākot, nevarēju saprast, kur jāiet iekšā. Vīrs iznāca pretī - no garāžas. Ieeja caur mājas garāžu, kur izveidots improvizēts birojs ar galdu, kur iespiest zīmogu un piereģistrēt ceļinieku. Vīrs jau bija mūs piereģistrējis. Zābakus un nūjas jāatstāj turpat, un tad var doties dziļāk iekšā. No garāžas nonācām slēgtā pagalmā ar āra virtuvi. Turpat ārā uzceltas dušas un tualetes. No pagalma puses ieeja mājā uz istabām. It kā trīs. Mums piešķirta istaba, kurā ir kādas 5 divstāvu gultas un viena "raskladuška". Istaba bez loga. Auksta. Vīrs aizgāja prasīt saimniecei, vai ir iespējams pieslēgt apkuri, jo radiatori ir. Būs siltums. Saimnieci tā arī nesastapu. Labi, ka tā. Jo šī ir viena no retajām alberģēm, par kurām teikšu - nekad vairs! Casa Alberdi (12 eiro par gultasvietu!!!) nav dvēseles. Pa laikam uz Camino bija tādas vietas, kur bija sajūta, ka tas ir tikai bizness. Protams, peļņa svarīga visiem, bet šis atgrieza kapitālisma realitātē, pilnībā pazuda jebkādas augstākas vibrācijas. Un lika uzdot sev jautājumu - cik izlepis var būt 21. gadsimta svētceļnieks? Lai mierinātu sevi, es izlēmu, ka tīrība ir tikums, un tā nav ekstra, bet norma un apliecinājums, ka cilvēks dara darbu. Pie šīs domas es pieturējos arī turpmāk savā vērtību skalā.

Gultasveļa bija tāda, ka nevarēja saprast, vai ir mazgāta. Un ja bija mazgāta, tad tie pleķi raisīja pārdomas, kas tur pirms tam ir darīts. Un galvenais - kas tas ir, ko nav iespējams izmazgāt? Ārā bija tumšs un auksts, un tā āra virtuve tā smirdēja, ka galīgi neradīja vēlmi tur iet ēst. Veikalu neatradām, tāpēc nebija nekā, ko gatavot. Nolēmām paēst istabā savas rezerves (labi, ka bija!). Dzirdējām balsis, un atvērās durvis. Mums par pārsteigumu istabā ienāca spāņu pārītis Carmen un Rodrigo. Jūs taču jau agri no rīta izgājāt pirms mums! Jā, esot nolēmuši neiet to garo gabalu, un gaidījuši šo alberģi tepat kādā restorānā. Jūs atradāt restorānu, kas strādā? Jā, esot pusdienojuši un nolēmuši tur palikt līdz alberģes atvēršanai, jo bārmenis esot atļāvis.

Par šo alberģi viņi bija tikpat lielā šokā kā mēs. Tik ilgi gaidīt, lai sagaidītu šo. Aizgāja apskatīt virtuvi un dušu, un ātri atskrēja atpakaļ. Pa to laiku mēs nolēmām palasīt atsauksmes par šo vietu. Izrādās, ka nekādas labās. Devām Carmenai iztulkot, jo tās lielākoties bija spāniski. Un viņa tik bļāva No! No! Noooo! Rodrigo sāka raut augšā matraci un visādi grozīt. Mēs smējāmies. Prasījām, kas tur tāds rakstīts? Nesenākie ceļinieki raksta, ka te esot blaktis. Nē!!!

Tikai tagad rakstot šīs atmiņas, pamanīju, ka tas bija 14.februāris. Valentīna diena. Mēs tādu nesvinam, bet nupat iedomājāmies, ka varbūt jaunais spāņu pārītis gribēja divvientulību. Mēs visu dienu pavadījām cīņā ar iegribām, kuras nepiepildījās. Acīmredzot, šī pieredze mums bija nepieciešama. Un arī viņiem.

Bet īstenībā priecājos, ka mēs tur nebijām vieni, un šīs vietas pārdzīvojumos varējām dalīties ar vēl kādu. Kā saka - dalīta bēda ir pusbēda.

Atskatoties uz šo dienu ar tagadējo prātu. Noteikti gribētu iet "zaļo" alternatīvu pa kalniem. Un pēdējais posms no Villamayor de Monjardin man ļoti patika. Gribētu to iziet vēlreiz. Ar visiem prāta dēmoniem šajā klajumā.