5.diena - Puente la Reina - Estella

21.9 km pēc John Brierley ceļveža / 25.4 km pēc Samsung Health aplikācijas

13.februāris

Jau Tu vēlies būt viens ar savām domām kaut kur prom, tad Camino tas nav iespējams. Varbūt kādā atsevišķā posmā, ļoti apzināti izvairoties no jebkādas komunikācijas ar citiem cilvēkiem. Ja Tu spēj to ignorēt, ka vietējie vēlas ar Tevi parunāt (spāņu mentalitāte) un ceļinieki vēlas iepazīties (jo viņi ir atvērti un katram savi iemesli, kāpēc viņi iet), tad šī ir ideāla vieta, kur veikt savu ceļu, jo infrastruktūra ir laba - ir vietas, kur nakšņot, un takas labi marķētas. Visur ir laba seguma takas, nav nekā ekstrēma. Vienkārši sakārtota ceļu un taku sistēma, kas Tevi aizved līdz galamērķim. Bet ja domā, ka šis ceļš ir vieta, kur aizbēgt no cilvēkiem un patverties dabā, tad var nākties vilties. Ja gribas vienkārši iet un būt kustībā, to var darīt pa jebkuru citu ceļu, tikai izdomā maršrutu. Tieši tik vienkārši.

Rīts sākās ar atvadām, jo kolumbiešu pāris nolēma pārtraukt savu ceļu. Endžī (tā sauca dāmu, laikam saīsinājumā no Angela) bija problēmas ar kāju, un ejot esot pārāk liela slodze. Šodien viņi atgriezīsies Barselonā. Sirsnīgi atvadījāmies, un sajutos vainīga, ka nebijām pārāk komunicējuši ar viņiem. Tajā mirklī sapratu, ka mēs veidojām daļu no viņu Camino, un tādus viņi mūs paņems līdzi savās atmiņās. Laikam jau katram ceļiniekam izveidojas savs cilvēku loks, ar kuru labprātāk komunicē un ar kuru mazāk gribas. Mums patika korejiešu trijotne, bet mazāk patika Carolina, jo brīžiem, likās, ka viņa ar savu iepriekšējo Camino pieredzi mums laupa iespēju pašiem gūt savu. Tāpēc izvairījāmies no viņas, jo gribējās pašiem nonākt līdz savām atklāsmēm un pieredzes.

Bijām ļoti labi izgulējušies (jo gulējām ļoti daudz stundu), un mūsu istabas biedri - spāņu pāris un trijotne - uzvedās ļoti klusi, kad nāca gulēt, pat neieslēdzot gaismu. Tik jauki!

Mēs izgājām laikam vieni no pirmajiem. Ceļš veda cauri mazajam viduslaiku ciemam pa bruģētu ceļu. Šķērsojām upi pa senu akmens tiltu. Ausa saule, gaiss bija dzestrs, un, atskatoties atpakaļ pāri plecam, pavērās brīnišķīgs skats uz tiltu un senajiem namiem. Vīram teicu, ka jāapstājas un jāuzņem kāda bilde. Un tajā mirklī atskārtu, ka man vairs nav, ar ko. Biju aizmirsusi savu telefonu alberģē zem spilvena. Bāc! Un pulkstenis tūlīt būs 8.00, un to tūlīt slēgs! Vīrs nometa somu, un skrēja uz alberģi. Man jau visādi scenāriji galvā, gadījumā, ja tur vairs nebūs, vai arī durvis būs aizslēgtas. Varbūt būs jāgaida līdz 14.00, lai tiktu atpakaļ iekšā, un tad jau arī būs turpat jāpaliek. Sanāktu izlaist vienu dienu. No otras puses - tas jau tikai telefons, nav jau nekāds "aifons", varbūt atstāt, nobloķēt numuru. Bet tur iekšā man mīļas bildes. Nē. gribu atpakaļ savu telefonu. Bet cik muļķīgi satraukties par tādu priekšmetu. Redzēju, ka tiltam tuvojās korejiešu trijotne ar Lūku priekšgalā, un redzēju, ka tālumā jau atpakaļ skrien vīrs ar uzvarā paceltām rokām, ka laimīgi dabūjis manu telefonu atpakaļ. Korejieši uzkavējās ar mums. Es izstāstīju, kā attapos, ka man telefona. Ja nebūtu šis skaistais skats, kuru vēlējos nobildēt, iespējams, vēl ilgu laiku nebūtu pamanījusi, ka man telefona. Ļoti ilgu, jo, kopš ceļa sākuma, biju uzņēmusi vien pāris bilžu. (Tagad rakstot šo blogu, man vaicāja, kā es tik precīzi atceros katras dienas notikumus. Jāsaka, ka man tas pašai ir pārsteigums. Bet viena no manām teorijām - es neskatījos uz ceļu caur objektīvu. Man darbojās visas maņas - redze, dzirde, tauste, oža. Tāpēc man bija svarīga Klātesamība. Šķiet, es savu spēju robežās mēģināju uzsūkt katru mirki, iegaumēt ar savu redzes atmiņu ainavu, sajust cilvēkus, saostīt februāra gaisu. Par smaržām. Ojā. Par to cits stāsts.

Visu dienu pavadījām kopā ar korejiešu trijotni. Jau kopš tikšanās pie tilta mēs turpinājām ceļu kopā. Lūks stāstīja, kādēļ viņi ir te. Kā jau rakstīju iepriekš, viņi raksta projektu dienvidkorejiešu jauniešiem, tāpēc vispirms vēlējās šo ceļu iziet paši, lai varētu saprast, kas varētu palīdzēt šiem jauniešiem socializēties. Paši studējuši socioloģiju, un tagad visi strādā tādā kā jauniešu organizācijā, kuru vada Lūks. Viņi raksta un realizē projektus jauniešiem, pārsvarā socioloģijas studentiem, un brauc uz dažādām Āzijas valstīm attīstīt sadarbības projektus un iepazīties ar vietējo kultūru, reprezentējot arī savu. Kļuva skaidrāks, kāpēc viņš ir tāds kā grupas barvedis, un Līna un Jungs viņam seko. Tāpat kā arī tas, ka katru reizi, kad sarunas ievirzījās par Camino iešanas iemesliem, viņš nebija Lūks, bet Dienvidkorejas pārstāvis. Sākumā bija sajūta, ja viņi ir kā vērotāji un varbūt pēta pārējos gājējus, lai veiktu kādus sociālus pētījumus par cilvēkiem. Bet pēc šīs dienas sapratām, ka lai gan šis projekts bija galvenais iemesls, kādēļ viņi atbrauca, tomēr aiz šīs maskas varēja sajust arī ļoti lielu personisku ieinteresētību. Jungs lielu daļu no ceļa sarunājās pa telefonu ar savu draudzeni Dienvidkorejā. Viņi bija nupat iepazinušies un iemīlējušies, un viņš izskatījās vairāk nelaimīgs dēļ milzīgā attāluma. Bet viņam ir satriecoši laba humora izjūta, un ļoti ātri atradām kopīgu valodu. Līna ir ārēji kautrīga meitene, bet acīs bija redzama nešpetna dzirksts. Bija interesanti vērot viņu savstarpējās attiecības un saliedētību. Vēlāk sapratām, ka tā varētu būt arī viena no korejiešu kultūras pazīmēm - savstarpējā tolerance. Ceļā izrunājām visu Dienvidkorejas un Latvijas vēsturi, un atklājām pārsteidzoši lielas līdzības tautu vēsturē un attiecīgi mentalitātē. Bijām abpusēji pārsteigti, ka šķietami tik atšķirīgas tautas var būt tik līdzīgas audzināšanā un mentalitātē.

Diena bija ļoti silta. Virsjakas nebija nepieciešamas, bet būtu noderējusi plāna, vēju aizturoša jaciņa.

Cirauqui ciematā beidzot atradām dzērienu automātu ielas malā, un nopirkām ūdeni, jo tādā karstumā visi krājumi bija jau izdzerti. Tas bija sens ciemats ar šaurām ieliņām. Nonācām rātslaukumā, kur cauri rātsnamam veda tunelis. Tuneļa labajā pusē bija pilsētas muzejs, bet kreisajā bija galds, un kura piesiets zīmogs. Varējām paši savā pilgrima pasē iespiest šīs vietas zīmogu. Kreisajā pusē bija bezmaksas tualete. Aleluja! Iepriekš visur bija atklāti lauki, un, kompānijā ejot, kaut kā neērti bija meklēt krūmus, kuru īsti nebija. Cerējām, ka būs arī kāda kafejnīca, bet viss bija slēgts.

Gājām tālāk. Taka meta divus mistiskus apkārtceļus, lai mēs šķērsotu divus viduslaikus tiltus - te veda vēsturiskais Camino de Santiago. Mūsdienās takas ir pielāgotas un ved cauri svarīgākajām vēsturiskajām vietām, taču dažreiz takas ved gar lielo šoseju malu, vai pa lauksaimniecības ceļiem, un vairs nav iespējams noteikt, kur ir tas vēsturiskais ceļš, jo vietām tas sen jau ir zudis. Pa ceļam sarunās jau bijām nonākuši līdz florai Latvijā un Dienvidkorejā. Runājām par dabas veltēm (varbūt tāpēc, ka es apstājos pie katras puķītes?). Lūks stāstīja, ka Korejā laukos cilvēki ļoti labi pazīst augus un zina to ārstniecisko nozīmi. Ikdienas uzturā viņi lieto daudz dažādu augu lapu. Mēs stāstījām, ka arī mēs daudz augu pazīstam, bet pārsvarā lietojam kā garšvielas un tējas. Un ka dodamies mežā lasīt sēnes un ogas. Uzskaitot visas iespējamos ogu veidus, ko var lasīt savvaļā Latvijā un ko var audzēt dārzos, mēs iegājām Lorca ciematā. Šis arī bija vēsturisks ciematiņš, un vienā brīdī panācām Carolinu. Norunājām, ka ļoti gribas kafiju, jo viss rīta cēliens noiets pa laukiem un tukšiem ciemiem. Carolina atrada kādu onkuli un izprašņāja par kafejnīcām. Viņš teica, ka ziemā ne alberģes, ne pilgrimu iecienītās kafenes un bāri nestrādā. Turpat blakus bija bērnu spēļu laukumiņš ar ūdens strūklaku. Nolēmām visi piesēst, atpūsties un ieēst līdzpaņemtās uzkodas. Kāda spāņu kundzīte gāja mums garām un vēlēja Buen Camino! Un piebilda, ka ūdeni no strūklakas drīkstot dzert. Tajā brīdī Carolina strūklakā dzesēja savas pēdas. Kundzīte stāstīja, ka vietējie te nākot pildīt pudelēs un ūdens traukos kā dzeramo ūdeni. Carolina prasīja, vai esot labs? Un kundzīte, mazliet aizsvilusies, teica: "Es taču vēl esmu dzīva!" Smējāmies. Abi ar vīru jau diezgan labi bijām atguvuši savas spāņu valodas zināšanas, bet pārāk neizrādījām savas prasmes. Carolina bija uzņēmusies tulka lomu korejiešiem, un izskatījās, ka viņai tas patika. Bet korejieši ļoti ātri apguva spāņu valodas beisiku! Viņiem viss interesēja un viņi ātri mācījās! Bet izruna brīžiem bija smieklīga. Lūks un Jungs kundzei uz atvadām teica: "Grašas!" (Gracias! = tulkojumā no spāņu valodas Paldies!)

Pēc atpūtas spēki bija atgūti un devāmies tālāk. Līdz šodienas galamērķim palikuši kādi 10 km. Un, kopā ejot, kaut kā vedās raitāks solis, jo attālumi saruka daudz ātrāk, kad laiku pavadījām interesantās sarunās. Noskaņojums bija pacilāts, un nezinu, kurā brīdī, bet nonācām līdz dziedāšanai. Lūks un Jungs mums dziedāja korejiešu tautas dziesmu apmaiņā pret vienu latviešu tautasdziesmu. Tas bija tik īpaši! Mēs gājām pa lauku ceļa taciņu un dziedājām! Kaut kādās romantiskās, vecās filmās (hmm, ienāca prātā salīdzinājums ar "Mūzikas skaņām") tā notiek, bet vai starp svešiniekiem ceļa vidū? Runājām, ka mūzika mūsu tautām ir ļoti svarīga, un patiesībā tai ir dziedinošs spēks. Kaut kā jutām savstarpēju sapratni un tas mūs vienoja.

Nemanot nonācām Villatuerta ciematā. Sākums bija diezgan nekāds, jaunas mājas, neviena cilvēka. Bet bija jau arī dienas vidus. Droši vien siesta. Šī bija pēdējā cerība uz kafiju. Priekšā gāja Carolina. Un kopīgiem spēkiem atradām kādu kafejnīcu-bāru lielā sporta hallē. Vispār tā bija jocīga vieta, bet kafejnīca bija jauka. Nobāzējāmies ārā pie metāla galdiņiem, tiešā saulē, lai kā tādi vācu opji varētu baudīt pavasarīgās saules peldes. Mūsu kafijas dzeršana izvērtās par fenomenālu franču valodas paraugstundu. Carolina mēģināja mums visiem iemācīt, kā pareizi jāizrunā Saint Jean Pied de Port. Mēs centāmies tik ļoti, ka mums nevienam tomēr nesanāca pareizi. Smējāmies un smējāmies, bet Carolina dusmojās, kā var nejust atšķirības intonācijās. Bet kad korejieši mums demonstrēja savu valodu... Jāsaka, man nav talanta uz valodām.

Nu ko, vēl kādi 4 km un būsim Estella. Joprojām solis raits, un sarunas raisījās par ēdienu. Aizrunājāmies par bārbekjū. Mmm. Bija Tā pavasarīgā sajūta, ka gribējās ārā cept gaļiņu. Runājām ar Lūku par to, un vienojāmies, ka šī tradīcija mums ir līdzīga.

Ierodoties Estella pilsētiņā, mazliet pagaidījām pārējos, jo, sarunās nemanot, trijatā bijām atrāvušies gan no Junga un Līnas, gan Carolinas. Visi reizē gājām uz municipālo alberģi (6 eiro). Abi ar vīru rindā bijām pirmie, attiecīgi pirmajiem iedeva vienreizlietojamos palagus un spilvendrānas, un varējām izvēlēties paši sev gultasvietas. Izvēlējāmies it kā foršu vietu tieši pie saulaina balkona. Steidzām uzvilkt agroplēvei līdzīgos palagus gultai, lai ātrāk tiktu dušā. Bet, iekārtojot gultasvietu, pamanīju melnus punktiņus uz sava matrača. Pieliecos tuvāk un sapratu, ka tie ir mazi kukainīši. Ak nē! Mani gan bija nekustīgi. Bet pēc informācijas citu ceļinieku blogos, šie kukainīši varēja būt blaktis. Steidzām to ziņot pārējiem, un meitenes atrada šos kustoņus arī uz saviem matračiem. Bija sajūta, ka te ir veikti dezinfekcijas pasākumi, bet prāts tāpat bija nemierīgs. Lūks bija sagatavojies šādiem gadījumiem - viņam līdzi bija kaut kāds sprejs, kas it kā atbaidot tos kustoņus. Iedeva arī mums sapūst uz guļammaisa un drēbēm.

Pēc dušas uzlikām mazgāties drēbes un, kā ierasts, devāmies meklēt pārtikas veikalu, jo arī šajā alberģē bija virtuve un varēja gatavot. Čībiņās gājām pa vecpilsētas ielu uz priekšu un drīz sākās "jaunais" rajons. Apstādināju kādu sievieti un prasīju "supermarcado". Viņa teica, ka tālāk uz priekšu. Beigās izrādījās kādas 10-15 minūtes. Šoreiz varējām izvēlēties starp Dia un Eroski. Otrais vēl nebija izmēģināts, gājām uz to. Atkal piepirkām pilnu maisu ar pārtiku. Atpakaļ ceļā satikām savējos, un noziņojām, kur veikals. Ielas bija atdzīvojušās, un sākām pamanīt starpību starp siestas laiku un vakaru. Tagad daudzi, mazi veikaliņi bija vaļā, un viens, kas īpaši veltīts pilgrimiem mani uzrunāja. Ar vīru iegājām iekšā paskatīties piedāvājumu, bez īpaša mērķa. Par visu padomāts - zeķes un lakatiņi ar Camino simboliku, visādi štruntiņi apdrukāti ar gliemežvākiem un tamlīdzīgi. Paskatījušies piedāvājumu, jau gribējām doties prom. Atsveicinājāmies no pārdevējas, bet viņa sāka ar mums runāties. Ļoti atvērta un jauka. Viņa runāja angliski. Runājām par to, cik šodienas "grupā" esam, un cik daudz cilvēku iet vasarā. Runājām, ka daudzas alberģes ir slēgtas, ka esam spiesti iet lielākas distances, kā gribētos, jo vienkārši nav, kur palikt. Arī te vaļā viena alberģe, jo, iespējams, esam vien kādi astoņi cilvēki. Tad viņa piedāvāja, ka varētu noskaidrot, kur un kuras alberģes strādā rīt, jo pēc Estellas esot ļoti mazi ciemi, un, iespējams, ka tur nemaz neviens nestrādā. Viņa ieteica mājaslapu, kur apkopotas šīs ziemas sezonas atvērtās alberģes. Šādu sarakstu mums arī iedeva Francijā pilgrimu ofisā. Viņa paņēma telefonu un sāka zvanīt uz alberģēm, kurām it kā vajadzētu strādāt. Klusums. Citām automātiskais atbildētājs, ka sāks strādāt pēc Lieldienām. Los Arcos it kā viena privātā alberģe varētu būt vaļā, bet tikai pēc 18.00. Rīt vēl esot jāzvana, ja savāksies lielāka grupa. Hmm. Ja mēs nepaliktu tur, tad rīt sanāktu iet ap 30 km. To es negribēju. Mums veikaliņā pievienojās pārējie - jau iepirkušies un pamanījuši mūs iekšā. Sarunas izvērtās tik jaukas, ka pārdevēja mums uzdāvināja kaut kādus sporta dzērienus paciņās, kas jādzer fiziskās slodzes laikā. Es pateicībā nopirku sarkanu aprocīti ar gliemežvāku.

Visi izgājām ārā, un Jungs nolēma izmēģināt dzērienu. Tā sejas izteiksme bija neaprakstāma! Viņa vārdi: "Es saprotu, kāpēc viņa mums uzdāvināja tos dzērienus. Tastes like shit!" Esot šausmīgi sāļš.

Atgriežoties alberģē, drēbes jau bija izmazgājušās, un izmantojām žāvētāju. Pa laikam šādu ekstru var atļauties. Lielākoties tas visur ir maksas pakalpojums - jāmet eiro monētas, lai iedarbinātu aparātus. Mazgāšana + žāvēšana = 5 eiro. Atnākot uz guļamtelpu, secinājām, ka blakus mūsu gultai ir uzradies ļoti smirdošs ceļotājs. Nu tāds, ka nevar paelpot. Un citā pusē bija cits onkulis, kas bija ļoti runīgs un visiem plijās virsū, bet runāja tikai spāniski. Pie vakariņu galda viņš bija pilnībā uzmeties smirdīgajam onkulim, kurš nerunāja gandrīz ne vārda. Viņš, izrādās, nākot no Santjago, pret "straumi". Viņš atbilda visiem maniem stereotipiem par svētceļnieku. Lai gan es kā princese raucu degunu par smakām un blaktīm, apbrīnoju, ka ir cilvēki, kam tas viss vienaldzīgs, viņiem ir savs mērķis.

Ilgi nevarējām aiziet gulēt, jo biedēja nakts. Kopā ar spāņu pāri smieklos locījāmies pie guļamtelpas durvīm, jo nevarējām saņemties iet iekšā gulēt kopā ar blaktīm. Vakarā gultā ielīdu guļammaisā un savilku visus striķus ap seju. Par spīti karstumam.