4.diena - Pamplona - Puente la Reina

23.8 km pēc John Brierley ceļveža / 24.86 km pēc Samsung Health aplikācijas

12. februāris

Naktī bija auksti. Novērtēju, ka man ir 3.sezonas guļammaiss. Kādā brīdī tās infrasarkanās lampas izslēdzās, un jutu caurvēju. Sajūta kā iedomātā slimnīcā. Visi gulēja savās gultās - kāds klepoja, kāds čabinājās, kāds krāca. Rīts visiem sākās ar Ave Maria mūziku. Modinātājs nebija nepieciešams.

Paēdām brokastis un jau pirms 8.00 devāmies ceļā. Netālu iegājām kafijas bārā un izdzērām espresso. Pilsēta bija mierīga, norādes ārā no pilsētas bija viegli pamanāmas. Šodien visi izklīda. Pa priekšu vēl Pamplonā gāja Carolina, bet kādā brīdī nemanot tikām garām. Ausa skaidra diena, un noskaņojums bija labs. Kādā brīdī uzklājām saules aizsargkrēmu, jo sapratām, ka šodien ēnas nebūs. Pamplonā vairāki pretimnācēji novēlēja Buen Camino! Tas iedvesmoja.

Tikšana ārā no Pamplonas bija daudz ātrāka kā ieiešana. Drīz vien visapkārt mums bija plaši lauki, un visriņķī tālumā bija redzami kalni. Sajūta, ka Pamplona bija kā neredzams portāls, caur kuru izgājām, un iekļuvām gluži citādākā Camino. Jau vairākas dienas vēroju, kā dienas gaitā mainās ceļa segums. Pa kalniem ejot, galvu nesanāca pacelt bieži, lai izbaudītu ainavu, citādāk mēs lielākoties stāvētu uz vietas un uz priekšu netiktu. Akmeņi, dubļi, grants, peļķes, asfalts, bruģis. Jāskatās zem kājām, lai nepakluptu un nenokristu. Te beidzot varēja iet ar paceltu galvu! Visapkārt milzīgi plašumi. Skaisti! Bet jau pēc 30 minūtēm apnika. Priekšā redzamais kalns nemaz netuvojās. Sānos ainava ilgu laiku palika nemainīga. Vienīgi atskatoties varēja sajust noieto distanci, jo pilsēta arvien attālinājās, līdz kļuva par maziem, gaišiem punktiņiem ainavā pie Pireneju kalniem.

Pa akmeņaino taku milzu ātrumā šurpu turpu brauca kāds riteņbraucējs neona zaļā vestītē. Apbrīnoju, cik ātri viņš uzbrauca kalnā, un jau drīz atkal pretim brauca lejā. Kādā brīdī ceļa malā bija soliņš, kur piesēdām un ieturējām otrās brokastis. Tāds miers! Tāds plašums! Tāda brīvība!

Taka veda arvien augstāk. Apstājāmies pie kādas piemiņas vietas ceļmalā. Tas bija liels akmens, kurā bija iegravēts kāda vīrieša vārds un dzimšanas un nāves datumi. Klāt fotogrāfija ar vīrieti. Uzraksts vēstīja, ka miris, ejot Camino. Aizdomājāmies, ko šis Ceļš prasa no cilvēka - emocionālās un fiziskās sagatavotības ziņā. Savā ziņā mēs bijām ļoti vieglprātīgi, jo fiziski nebijām gatavojušies šādai slodzei. Cik liela ir cilvēka fiziskās izturības robeža?

Kamēr apcerējām redzēto, garām pagāja abi Dienvidkorejas puiši. Smaidīgi. Buen Camino! Viņi turējās savrup no visiem, arī no dienvidkorejiešu trijotnes. Sarunās neiesaistījās. Un viņi bija ļoti ātri gājēji.

Taka veda arvien augstāk, ainava kļuva arvien pārredzamāka. Tālumā atpakaļ redzējām mazus punktiņus, kas virzījās pa balto taku - tur pārējie mums seko pa pēdām. Gandrīz pašā augšā bija piknika vieta ar soliem un galdiem. Mums likās ideāli piemērota vieta atpūtai un kādai uzkodai. Izlaidāmies uz soliņa uz kādām 10 minūtēm un baudījām saules peldes. Turpinājām ceļu, un tepat jau bija viena no Camino slavenākajām vietām - piemineklis svētceļotājiem (Monumento Peregrino). Šī bija virsotne, un pūta stiprs vējš. Uzņēmām pāris bildes. Atnāca trijotne kopā ar Carolinu. Pa ceļam bija satikušies, un tagad nolēma, ka tepat augšā ēdīs pusdienas. Mēs jau bijām paēduši, tāpēc nekavējāmies un devāmies uz priekšu lejā.

Ja es kaut ko sapratu par sevi un kalniem, tad to, ka man reāli nepatīk kāpt lejā. Laika ziņā tas man prasīja divreiz lielāku koncentrēšanos un divreiz vairāk laika, nekā kāpjot augšā. Uz ceļa segums kļuva par akmeņu upi pārnestā nozīmē. Likās, ka kāds ir atvedis lērumu kravu ar mazākiem un liekākiem akmeņiem un nobēris pa visu taku. Man bija grūti noturēt uzņemto tempu, un līkumoju starp krūmiem blakus takai, jo tur bija gluda, dabiska virsma. Kādā brīdī raitā solī, ar mazu mugursomu plecos mums garām "paskrēja" kāds vecs onkulis, priecīgi novēlot "Buen Camino!". Mēs viņu vairs nesatikām. Bet šādas "mirāžas" mums pa laikam bija arī turpmākajā ceļā.

Tiekot lejā no kalna, varējām atgūt ritmu, un šodien solis bija ļoti raits un mana izturība apbrīnojama salīdzinājumā ar iepriekšējām dienām. Visu dienu ceļš veda pāri laukiem, atklātā saulē. Iespējams, ka saule deva enerģiju, un nebija arī karsts, jo gaiss vēl nebija paspējis sasilt. Naktis te ir aukstas. Tomēr ziema.

Pēc kalna virsotnes 3.8 km attālumā bija Uterga ciemats, kuram bez apstājas izgājām cauri. Tur redzējām pirmo bāru/alberģi, kas bija atvērta ziemā ārpus lielas pilsētas vai ceļinieku tradicionālā dienas galamērķa. Pavisam drīz bija nākamais ciemats, kur pagurums pārņēma ļoti pēkšņi. Nu tā, ka bija jāapstājas ielas vidū, un jāsēžas uz trotuāra malas mazliet atvilkt elpu. Vēlāk redzēju dienvidkorejiešu bildes tieši no tās pašas vietas. Laikam tas bija maģiskais saguruma punkts, kur bija jāiepauzē arī citiem.

Līdz galamērķim bija palicis pavisam maz. Priekšpēdējā ciemā Obanos sajutāmies kā nevēlami viesi. Ielas kā izmirušas, un starp mājām atbalsojās mūsu nūju klaudzēšana pret ielas segumu. Visur, kur gājām, dzirdējām, kā cilvēki taisa ciet māju slēģus. Skatoties uz arhitektūru - te dzīvoja turīgāki ļaudis, kā iepriekš novērojām. It sevišķi kalnu ciematos daudzas mājas bija uz sabrukšanas robežas, vai tās rotāja uzraksti Se Vende (Pārdod). Ejot cauri ciemam, izsmējāmies par slēģu virināšanu. Bet mani smiekli pārauga neomulīgā sajūtā, kad virs mūsu galvām pamanīju lidojam melnus putnus. Sākumā domājām, ka ērgļi, jo spārnu platums izskatījās liels. Sākumā tie bija pāris putni. Jo tālāk gājām arvien ārā no ciemata, jo vairāk putnu planēja virs galvas. Pamanījām, ka viņi lido arī arvien zemāk, Smējāmies, ka tie ir Hičkoka putni (Hičkoka filmā "Putni" tie uzbruka cilvēkiem), un noskata smirdīgākos un vārgākos pilgrimus, kad tie pakritīs, lai varētu uzmesties virsū (Vēlāk no televīzijas ziņām uzzinājām, ka tie ir grifi, kas netipiski lielos baros lidinājušies, ķerot februārim neparasti siltās gaisa pūsmas). Labi, ka drīz vien jau bija mūsu galamērķis Puente la Reina.

Šodien bijām superātri - ieradāmies jau ap 15.00. Piereģistrējāmies municipālajā alberģē Padres Reparadores (5 eiro). Tur bija mazas istabas ar 4 divstāvu gultām. Ienākot istabā, pamanījām 2 līdz šim neredzētas mugursomas. Bet citādi mēs bijām pirmie. Izmantojām izdevību ieiet dušā pirmie. Izpētījām virtuvi - tur bija gan trauki, gan nepieciešamākās garšvielas. Šodien gatavosim. Alberģes dāma pateica, kur meklēt pārtikas veikalu, un devāmies ceļā. Staigāt iešļūcenēs un termoveļā pa ciematiem jau bija kļuvusi par normu. Uz ielas redzējām pilgrimu pārīti (to var nepārprotami pamanīt, jo pēc garās dienas visi velk ērto termoveļu vai sporta drēbes, jo līdzi jau nav nekāda garderobe, no kā izvēlēties), kas ļoti strīdējās. Atradām veikalu Dia - vislētāko veikalu ķēdi Spānijā. Sapirkāmies pilnu maisu, un devāmies atpakaļ gatavot. Tikko ieradās arī dienvidkorejiešu trijotne un Carolina, drīz vien kolumbiešu pāris. Pastāstījām, kur atrodas veikals. Kamēr visi bija prom, mierīgi pagatavojām vakariņas. Kamēr ēdām, pārējie tikai atnāca no veikala. Uzradās pārītis, ko redzējām uz ielas. Laikam bija salīguši mieru. Spāņi - Carmen un Rodrigo. Varēja redzēt, ka mūsu dienvidkorejiešu trijotne bija izslāpusi pēc jaunām sejām, un metās iepazīties. Izskatījās, ka viņiem labi sapasēja. Visiem bija aptuveni viens vecums. Carmen bija ļoti skaļa. Ātrie Dienvidkorejas puikas laikam aizgājuši tālāk vai palika citur. Mēs nolēmām agri iet gulēt, laikam jau ap 20.00.