32.diena - Arzua - Santiago de Compostella

40.7 km pēc John Brierely ceļveža / 44.27 km pēc Samsung Health aplikācijas

12.marts

No rīta vīrs pagatavoja brokastis, un paēdām virtuvītē. Turpat restorānā izdzērām rīta kofeīna devu un devāmies ceļā. Vakar izlēmām, ka šodien iesim tik tālu, cik varēsim, bet mērķis ir nokļūt galā - Santiago de Compostella. Ja jau varējām līdz Burgosai aiziet, arī tagad varēsim, kaut vai naktī būsim galā.

Rīts bija apmācies. Gājām pa Arzua galveno ielu, līdz ceļš veda nost pa mazu ieliņu, kur redzējām vēl daudz alberģes. No vienas tieši iznāca saldais puisis ar ģitāru. Cik labi, ka šodien būsim galā!

Izrādās Arzua bija arī vēsturiskā daļa ar senām ēkām. Nemaz nenojautām, ka šī ir paliela pilsētiņa. Vakar nebija spēka tik tālu nākt. Domāju, kur tad palika Lisa ar savējiem, jo viņa nosauca alberģi, kas esot pēdējā ciemā, gandrīz jau izejot no Arzua.

Mēģinu atcerēties šīs dienas notikumus un, dīvaini, ka tā īsti neko neatceros. Bija vairākas tikšanās gan ar vācieti, gan Lisu, gan saruna ar jauko vācieti no Lisas kompānijas. Viņš bija atdalījies no grupas, un mums šo grupu raksturoja kā Lisa and Asian gang. Satikām Polu vairākas reizes. Viņš šodien nolēmis arī mēģināt tikt uz Santjago, jo tur ir viņa grupas pēdējais vakars. Viņš grib būt kopā ar viņiem. Pazīstama sajūta. Ir vieglāk iet, ja zini, ka Tevi gaida. Bet visvairāk es atceros lietu, kas samērcēja mūsu Gore Tex zābakus, ka mums žļurkstēja kājas tajos. Atceros bezgalīgu un garlaicīgu ceļu pirms Santjago. Un sajūtu, ka gribu, lai tas ātrāk beidzas. Mēs rezervējām mazu dzīvoklīti uz divām naktīm un zinājām, ka vakarā satiksim Leifu un ka viņš šodien tur ieiet. Ap pusdienlaiku aizbrauc mūsu korejiešu draugi, un Spānijā mēs viņus vairs nesatiksim. Toties bija pacilājoša sajūta, ka tagad esam brīvi! Brīvi no dienas plāna! Bet šodien gribējām paspēt vienu lietu - tieši šovakar gribējām saņemt savu Compostellu, iesoļojot pirgrimu ofisā savos slapjajos zābakos un pilošajā pončo. Lai rīt būtu jauna diena, ne kā pilgrimam.

Viens no jaukajiem dienas mirkļiem - kāds no mimozu dzeltenajiem ziediņiem uz ceļa bija izlicis dzeltenu bultu, ar norādi, kurā virzienā jādodas. Drīz nākamais jaukais mirklis bija kādā kafejnīcā, kas ierīkota senā ēkā, bet moderni atjaunota. Tiešām iedvesmojoša - A granxa de Tato. Jauks saimnieks un garšīga kafija. Te satikām vācieti, kas bija pārsteigts, ka nenakšņojām viņa ieteiktajā alberģē. Savukārt mēs pārsteigti, ka viņš mums ieteica šo alberģi, bet pats tur nepalika. Beigās izrādījās, ka alberģei Ultreia ir divas adreses. Vācietis nakšņoja otrā, vecākajā alberģē. Apskatījām bookingā - patiešām! Viņš gan bija mazliet nelaimīgs, ka tur bija daudz cilvēku, tajā skaitā Lisa ar grupu. Ak, tad Lisa arī to pašu alberģi plānoja! Vēl runājot par šo kafejnīcu, te bija lielisks zīmogs. Ola, kurai ir "norauts jumts" - kāds šķiļas! Citā ciematā jaukais mirklis bija gudrības siena The Wall of Wisdom. Te varētu pavadīt diezgan ilgu laiku, lasot dzīves atziņas no filozofiskā un reliģiskā viedokļa, kas ar citātiem salīdzinātas. Patiešām vērtīgi!

A Salceda ciematā iegājām ceļmalas krogā iedzert kafiju un atvilkt elpu. Ārā lija sīks lietutiņš. Te bija daudz pilgrimu, gan redzēti, gan neredzēti, kaut gan šis krogs bija nost no Camino. Pēc tam izgājām ārā uz soliņa ieēst līdzpaņemto ēdienu. Lietus uz šo mirkli bija mitējies. Šeit mēs satikām Polu, ar kuru pēc tam laiku pa laikam mainījāmies. Kā pēc pauzes izgājām uz ceļa, tā Pols bija priekšā. Drīz apdzinām vācieti, ar kuru mazu gabaliņu gājām kopā, un atklājām savu dienas plānu. Viņš ieteica, kur palikt Santjago. Jutām, ka viņš vēlas iet viens, un arī mūsu solis nesakrita. Mēs šodien bijām ātri gargabalnieki.

O Elpalme ciematā, kas būtībā bija ēkas šosejas malā, iegājām O Ceadoiro restorānā atpūsties no lietus, kas nu lija diezgan stipri. Gribējās kaut ko siltu ēdamu. Priekšā bija kāds jauns poļu pāris ar zīdaini. Rati un mugursomas liecināja, ka viņi iet Camino. Drīz pa pēdām ienāca vācietis, un nolēmām dalīt vienu galdiņu. Pasūtījām pusdienas. Patiesībā man bija tortillas sviestmaize, kas bija milzīga, ar daudz pildījuma, bet vīrs pēc saimnieka ieteikuma pasūtīja galīsiešu zupu, pat uz virtuvi aizveda, lai parādītu, kas iekšā katlā. Vācietis pasūtīja pastu ar mērci. Drīz ienāca Lisa, Elke un pārējie. Viņi pasūtīja daudz ēdienus, tātad uz ilgu laiku. Viņi palikšot kādā viesnīcā netālu no lidostas, lai varētu rīt jau pirms 12.00 ieiet Santjago un paspēt uz pilgrimu misi. Esot jau rezervētas istabas. Bet ja mēs gribot, varot mēģināt viņus sazvanīt un rezervēt arī sev. Nē, paldies, mēs iesim līdz Santjago. Esam pavisam gatavi iet līdz Santjago.

Atvadījāmies un devāmies ceļā. Pirms O Pedrouzo satikām poļu pāri ar zīdaini. Lietus lija diezgan stipri, un viņi prasīja ceļu, jo te sadalījās Camino - viena taka veda apkārt O Pedrouzo, otra veda gar šosejas malu uz centru un alberģēm. Pateicām ceļu un gājām uz apkārtceļu, jo tas bija īsākais līdz Santjago. Pārejot pāri šosejai, satikām jauno vācieti no Lisas grupas. Izskatījās, ka bija noklausījies mūsu sarunu, un saprata, ka aizgājis nepareizi, jo gribēja nakšņot O Pedrouzo. Teica, ka atrāvies no grupas, jo gribējis iepazīties ar citiem cilvēkiem, tāpēc arī neejot dienā lielus attālumus, lai vairāk laika pavadītu ceļā. Vēl uz priekšu satikām Polu, kas pārgurumā jau vilkās, taču bija apņēmības pilns tikt līdz Santjago. Smējās, no kurienes mēs visu laiku uzrodamies? Teicām, ka viņam sekojam. Īstenībā paēdām restorānā. Viņš šodien neesot izsalcis. Ja viņš tur ieietu, tad droši vien arī paliktu.

Bija laba sajūta, ka zinājām, ka ir vēl viens trakais, kas šodien nolēmis nokļūt galā, un arī ne tas lielākais un sportiskākais skrējējs. Tajā pašā laikā pēc O Pedrouzo palika nedaudz skumji, ka šodien nevienu vairs nesatiksim. Tie, kas gāja līdz Santjago, jau ir galā, bet tie, kas šodien sāka Arzua, jau beidz dienas gaitas un var atpūsties alberģē. Vīrs sazinājās ar Leifu, ka mēs šodien dodamies uz Santjago. Viņš teica, ka vakarā varam tikties.

Pie lidmašīnu skaņām likās, ka pavisam maz palicis līdz Santjago. Gājām pa eikaliptu un priežu mežu, un lija nu jau stipri. Šoreiz lidostas apiešana veicās itin raiti, i nesalīdzināt ar nāvīgi garlaicīgo Burgosas lidostu. Bet kad gandrīz jau bijām pie pašas lidostas, uznāca tik stiprs lietus, ka bija jāmeklē patvērums pat ar mūsu izcilajiem pončo un izslavētajiem Gore Tex zābakiem. Atradām kādu lapenīti ar jumtiņu. Bet ja nekustas, tad no drēgnuma kļuva ļoti auksti. Lietus mazliet pierima, un devāmies tālāk, jo mums nebija daudz laika atlicis, ja vēlējāmies tikt līdz pilgrimu ofisam vēl šovakar. Tepat netālu bija arī tas ciemats, kur šovakar nakšņos Lisa & co. Viss izskatījās kā izmiris, neviena cilvēka. Pēc ciema sekoja stāvs kāpiens augšup, un mūs apdzina divi riteņbraucēji, kas novēlēja labu ceļu. Abiem bija brūni dubļainas muguras. Lavacolla ciemā skaisti ziedēja kamēlijas. Žēl, ka Latvijā viņām ir par aukstu.

San Marcos ciematā iegājām kafejnīcā sasildīties un nomainīt zeķes slapjajos zābakos. Vietējiem bija, ko nobrīnīties. Pasūtījām kafiju un pasildījāmies. Līdz Santjago 7 km. Ir jau pievakare, mums jāpasteidzas, jo pilgrimu ofiss strādāja līdz 20.00. Kad izgājām ārā, satikām Polu. Viņš pārmocījies. Kādu brīdi gājām it kā kopā, bet tad nonācām pie pieminekļa. Mēs apskatījāmies, un viņš teica, ka vēl uzkavēšoties, jo šis viņam esot īpašs mirklis, un viņš te grib pabūt viens. Apmainījāmies ar kontaktiem, ja nu Santjago sanāk satikties vakarā.

Pirms Santjago gājām garām milzīgam alberģu kompleksam, kas izskatījās kā kazarmas un sastāvēja no ļoti daudzām ēkām. Te gan es negribētu palikt, bet iedomājos, ka vasarā tās, iespējams, ir pārpildītas, jo daudzi izvēlas nakti pavadīt tuvu pie Santjago un ieiet laukumā pie katedrāles agri no rīta, lai pēc tam apmeklētu pusdienlaika misi un dzirdētu nosaucam savu valsti mises laikā.

Drīz iegājām Santiago de Compostella. Par to liecināja ceļazīme un milzīgs uzraksts, kas aplīmēts ar uzlīmēm un pie kā piesietas visādas lentītes. Tikšana līdz centram bija diezgan ilga, bet jauka, jo te nebija nekāda industriālā priekšrajona. Jau gandrīz uzreiz te bija glīta arhitektūra, kas mani pilnībā ieveda atmiņās par Portugāli. Būtībā bija sajūta kā kādā no Ziemeļportugāles pilsētām.

Nu jau krēsloja, un sapratām, ka mums arvien jāpaātrina temps, lai paspētu uz pilgrimu ofisu. It kā jau varam arī rīt iet, bet gribējām noslēgt savu dienu ar zīmogu pasē un compostellu kabatā. Vīrs telefonā ieslēdza navigāciju, lai pa iespējami īsāko ceļu nonāktu tur. Tas gan drīzāk likās kā apkārtceļš. Sākumā jutām, ka dodamies vecpilsētas virzienā, ielas bija bruģētas, un ielās daudz cilvēku. Tad pa ieliņu labirintiem izlīkločojām apkārt pilsētas mūriem, līdz nonācām klusā ielā, kur bija pilgrimu ofiss. Izskatījās gandrīz slēgts. Mums durvis atvēra apsargs un norādīja, kurā virzienā jādodas. 5 minūtes līdz slēgšanai. Nespēju aptvert, ka šodien noieti 40 kilometri un esam galā! Esam atnākuši no Francijas ar kājām! Ofisā piegājām katrs pie sava darbinieka. Pārbaudīja mūsu pilgrima pases, kur paskatījās pēdējo dienu zīmogus, pārvaicāja, kurā datumā iesākām iet Camino, un viņi aizpildīja dokumentus. Mums savukārt bija jānorāda, kāda iemesla pēc esam gājuši šo ceļu, izvēloties, kādu no piedāvātajiem bezpersoniskajiem variantiem. Spiritual reasons. Jānorāda profesija. Peregrino. Un drīz jau redzēju, kā tiek aizpildīta mana Compostella. Redzēju, kā darbinieks ieraksta manu vārdu latīniskajā versijā, un blakus darbiniece prasa, kā viņš pārveidojis mūsu uzvārdu, lai tādu pašu ierakstītu vīra dokumentā. Mums piedāvā iespēju par 3 eiro iegādāties arī sertifikātu, kurā norādīts noieto kilometru skaits, un piedāvā iegādāties kartona ietvaru - rulli ar gliemežvāku tematiku, kurā ievietot mūsu papīrus. Visam piekrītam, jo ar visu esam samierinājušies, un nav jēgas spriedelēt par biznesu un tādām lietām. Galu galā tas ir mūsu suvenīrs un ziedojums šim Ceļam, kas mums tik daudz ir devis!

Izejot ārā no pilgrimu ofisa, apsargs aiz mums aizvēra durvis un tās aizslēdza. Šodien bijām pēdējie. Kad papīri kārtībā, nu varam iet uz laukumu pie katedrāles, kur, iespējams, mums bija jānonāk vispirms. Ierodoties laukumā, redzam pretī nākam Leifu! Viņš te sēdējis visu vakaru un vērojis pilgrimus, ierodamies no Sava Ceļa. Gaidījis mūs! Cik jauki! Uztaisījām priecīgus selfijus un kādu brīdi pabijām laukumā. Katedrāle bija izgaismota un, man par izbrīnu, tā nebija ietīta paltrakos kā pāris nedēļas iepriekš. Jo jau labu laiku ceļinieki publicēja bildes, kur izteica nožēlu, ka ieradušies pie stalažām un iepaunotas ēkas, jo katedrāle tiek posta svētajam gadam. Mums tā pavērās visā savā krāšņumā, svaiga un tīra! Ārā jau sen bija pilnīga tumsa.

Kādas bija sajūtas? Ziniet, tā īsti nekādas, izņemot nogurumu. Iespējams, vēl nespēju aptvert, ka esmu galā. Iespējams, man visu dienu bija jādomā par ceļu un jāpiedomā, ko vēlos sagaidīt galā. Bet vienu varu pateikt, ka mana Camino mērķis nebija Svētā Jēkaba kaps, un, iespējams, tas ir zaimojoši. Tomēr mana Camino mērķis bija garīgs. Un šo garīgumu es sajutu, Esot Ceļā. Un, iespējams, dažos īpaši emocionālos mirkļos manā Ceļā.

Ar Leifu sarunājām kopīgi paēst vakariņas, bet mums bija ātri jādodas iečekoties savā rezervētajā dzīvoklītī. To atrast arī nebija nemaz tik viegli, jo te bija dīvaina mājas numuru sistēma. Te kaut kā vienas ielas garumā iela nomainīja vairākus nosaukumus. Pirmajā reizē pagājām garām savai mājai, jo te bija baigie rakumi jeb ceļu remonts. Tālāk uz priekšu kādai ģimenei prasījām palīdzību, un mums laipni izskaidroja numuru sistēmu un norādīja uz īsto māju. Dzīvoklītis bija aprīkots ar visu vajadzīgo. Steidzīgi vilkām nost slapjos zābakus un skrējām uz dušu, lai Leifam nav tik ilgi uz mums jāgaida.

Pārģērbušies sausās drēbēs, devāmies augšā uz vecpilsētu un tikāmies ar Leifu turpat pie katedrāles. Bija jau gandrīz 22.00. Spāņiem vakariņu laiks vēl ritēja pilnā sparā. Leifa māte bija ieteikusi labu restorānu, kur paēst, un nolēmām doties tiešu uz turieni. Casa Manolo bija gandrīz tukša, bet viesmīlis bija diezgan iztapīgs. Jauns puika, kas diezgan uzkrītoši pētīja, vai esam pabeiguši savu pirmo ēdienu, lai ātrāk varētu nest otro. Bet te bija patīkami, un cenas arī bija samērīgas priekš pilgrimiem un tūristiskas pilsētas, it sevišķi, ja salīdzina ar cenām tuvāk pie katedrāles. Šai dienai par godu arī Leifs dzēra vīnu, un dalījāmies savos iespaidos par pēdējām dienām, kopš šķīrāmies Sarriā. Šķiet tas bija tik sen! Un neticami, ka ar Leifu kopā pavadījām vien pusotru dienu, bet sajūta, it kā nedēļām būtu kopā gājuši. Priecājos, ka šovakar varējām būt šeit trijatā!

Pēc vakariņām sarunājām rīt tikties laukumā pie katedrāles un kopā doties uz pilgrimu misi, kas notiks citā baznīcā, jo katedrāli pašlaik remontē no iekšpuses. To var tikai apskatīt, bet tur nenotiek mises. Tāpēc gribam no rīta apskatīt pašu katedrāli un pēc tam doties uz misi. Pacilāti dodamies čučēt.