31.diena - Palas de Rei - Arzua

29.4 km pēc John Brierley ceļveža / 29.54 km pēc Samsung Health aplikācijas

11.marts

Alberģi pametām pēdējie. Redzējām, ka iekšpusē pie durvīm bija nolikta nepazīstamā vīrieša mugursoma ar uzrakstu priekš taksometra. Mums aiz sevis bija jāaizslēdz alberģe un atslēga jāatstāj ārā zem puķupoda.

San Xulian ciematā pie mazas kapellas kāds onkulis mūs aicināja iekšā. Iegājām, viņš iespieda zīmogu pret ziedojumu. Nolēmām te mazliet pasēdēt, jo te bija jauki, bet onkulis krekšķēja, un bija sajūta, ka mums jādodas prom.

Šodien ceļš lielākoties veda pa maziem celiņiem un taciņām cauri ciematiem, laukiem un mežiem.

Kādā brīdī pretim nāca ceļinieks ar suni. Novēlējām viens otram labu ceļu. Un viņš teica, ka līdz nākamajam ciemam mums kādi 3 km ejami. Šodien tikpat kā nekur nepiestājām. Tikai gājām un gājām. Laiks caur mākoņiem bija saulains, brīžiem spiedīgs. Kaut kādā industriālā rajonā apsēdāmies ceļmalā un apēdām ābolu. Šodien bija grūta iešana mums abiem.

Ieejot Furelos ciematā, bija jāšķērso sens akmens tilts. Te bija vēl kāds ceļinieks armijas drēbēs, kuru iepriekš nebijām sastapuši. Šis bija jauks ciematiņš, kas pārauga diezgan modernā un ne tik jaukā ciematā, kas patiesībā bija jau Melidas priekšpilsēta ar daudzdzīvokļu namiem. Drīz bijām jau Melidē. Gājām garām kādam jūras velšu restorānam, un pa atvērto logu ārā izkārās Lisa, kur aicināja mūs iekšā pievienoties uz pusdienām. Vai te dod tikai zivis un jūras veltes? Jā. Tad manam vīram jāpaliek neēdušam, jo viņam ir alerģija. Lisa iznāca ārā no pulperias aprunāties un teica, ka pagājušā nakts municipālajā alberģē esot bijusi šausmīga, lielākoties dēļ saldā puiša un viņa tobrīdējās kompānijas. Teica, ka viņas stratēģija tagad ir uzzināt, kur paliek citi, un tad iet taisnā ceļā uz citu alberģi. Prasīja, līdz kurienei iesim. Teicām, ka līdz Arzua. Viņa saka, ka tagad mums gargabalniekiem jāturas kopā. Smējāmies. Jā. Kur viņa plāno palikt? Viņa nosauc alberģi, un runājam, ka vakarā tur varētu tikties. (Domās, vēl pārdomāju, vai to mums vajag.)

Devāmies tālāk cauri Melidai. Gribējās ēst, bet te kaut kā vairs neviena vieta neuzrunāja, kur varētu paēst. Mums priekšā pēkšņi iznira saldais puisis, kas uz pleciem stiepa ģitāru. Izskatījās, ka pēc vakardienas mūsu noraidošās attieksmes, kad viņš mūs sagaidīja atplestām rokām, mēs viņam vairs nepatikām un viņš mūs ignorēja. Ja godīgi biju ļoti nogurusi no visām šīm Camino attiecībām un enerģijām. Lisa kļuvusi arvien draudzīgāka, un domāju, kas par iemeslu viņas atvērtībai. Patiesībā man patiešām žēl, ka ar viņu tā arī neizdevās iepazīties. Tur bija daudz zemūdens akmeņu. Savā ziņā tie apkārtējie cilvēki no viņas grupas bija kā viņas vairogs, ko ilgu laiku turēja ap sevi, un radīja sajūtu, ka viņa dzīvo ballītē. Viņas šodienas pretestība pret pastāvošo iekārtu man atgādināja mani Ceļa sākumā, un laiku pa laikam joprojām. Iespējams, viņa beidzot saprata mūs, un tagad sajutās tuvāka un gribēja dalīt savas sajūtas. Nezinu.

Nenoliegšu, kamēr mēs gājām šo Ceļu no Sarrias, es patiešām nevēlējos saprast tos cilvēkus, kas iet pēdējos 100 kilometrus. Var taču dalīt to posmos, kā to darīja Carolina, Carmen un Rodrigo, Jose un Endžī. Laikam jau ir daļa patiesības tajā, ka ir daļa cilvēku, kas vēlas sev iegūt Compostellu, ko dod par pēdējiem noietajiem kilometriem. Iedomājieties, ja mēs tagad izlaistu kādu posmu ar autobusu vai nedabūtu vismaz divus zīmogus dienā, mēs nesaņemtu Compostellu, neskatoties, ka noieti 700 kilometri! Atziņa, ka nedrīkst nosodīt vai vērtēt šos cilvēkus man nāca pēc Camino. Katram taču galu galā ir savi iemesli, kāpēc ir uzsākuši Ceļu. Varbūt tie, kas brauc ar taksi, nemaz nevar paiet! Varbūt tie, kas sūta somas ar taksometru uz nākamo alberģi, ir slimi vai sāp mugura! Kāds nevar dabūt ilgāku atvaļinājumu, lai veiktu visu ceļu, kaut gan gribētu. Un Camino sākas no mājas durvīm, nevis mērojams kilometros. Tas ir mērojams Atklāsmēs. Patiesībā mēs neviens neko nezinām par otru. Un kāda emocionālā vai fiziskā (un arī naudas ziņā) cena tad ir jāmaksā mūsdienu svētceļniekam? Vai mums ir jātēlo mocekļus? Jo pat ar visām ērtībām ir gana grūti. Ir grūti neatrasties savā komforta zonā starp tik dažādiem cilvēkiem, kas ir tik atšķirīgi, katrs ar savām kultūras tradīcijām. Tikai esot Ceļā, es to patiesi varu pati izjust un varu iemācīties, nevis sēžot mājās. Un jā, tagad varu pilnīgi noteikti teikt, ka cilvēki ir tie, kas mani visvairāk te ietekmējuši - gan vietējie, gan citi Ceļinieki. Ir cilvēki, ar kuriem es Varu IET Kopā. Šī atziņa silda manu sirdi.

Kādu brīdi ceļš veda pa meža taku, līdz nonācām pie upītes, kuru varēja šķērsot, ejot pa lieliem akmeņiem. Te kāds puisis zīmēja, un kāds ceļinieks bija piestājis pie viņa runāties.

Pēc meža iegājām ciematā, kurā bija alberģe, kurā labprāt būtu palikuši. To izveidojis kāds vācietis, taču tā bija slēgta, un jebkurā gadījumā mums gribējās šodien tikt tālāk par šo vietu. Pēc tam atkal bija ceļš pa meža takām, un šodiena šķita ļoti gara. Sekoja ilgstošs gājiens pa asfaltētu ceļu, kas izveda uz tiltu pār lielu šoseju. Drīz nokļuvām kādā viensētu ciematā. Tad atkal laukos. Tad atkal ciemā. Tā īsti nesapratu, kur tie sākās un kur beidzās.

Ribadiso de Baixo ciematā uz kāpnītēm pie kādas ēkas sēdēja bariņš pilgrimu. Tai skaitā mūsu vācietis, ar kuru nakšņojām kopā alberģē. Viņam blakus jaunais vācietis no Lisas kompānijas. Arī saldais ģitārists te bija un vēl kāds vīrietis, kuru nepazinām. Vācietis teica, ka viņi iešot uz Arzua. Un kāds prasīja, kur viņš nakšņos, bet viņš atbildēja izvairīgi, ka ies un skatīsies pirmo alberģi, kas būs vaļā. Sapratu šo taktiku. Mēs teicām, ka iesim uz viņa ieteikto alberģi, un devāmies uz priekšu. Pareizāk, augšā, jo Arzua bija kalnā.

Augšā pēc ciema gājām pa taisnu šosejas malu un tālumā jau redzējām Arzua. Neskatoties uz to, ka šī diena likās bezgalīgi gara, ieradāmies šeit diezgan agri. Ceļmalā slējās daudzdzīvokļu nami. Nekā vēsturiska. Ceļmalās viena pēc otras bija izkārtnes, kas liecināja, ka te ir alberģes un restorāni. Ļoti tūristiski.

Te kreisajā pusē arī bija vācieša ieteiktā alberģe Ultreia (12 eiro). Ieeja caur restorānu. Viss jauns un izremontēts, jo ierīkota daudzdzīvokļu nama pirmajā stāvā. Mums ierādīja gultasvietas lielā guļamtelpā, kurai bija milzīgi logi ar skatu uz kalniem. Mūsu guļvieta bija visdziļākajā stūri. Darbinieks teica, lai mums ir privātums, jo pie logiem bija jau iekārtojušies divi citi pilgrimi, ko iepriekš nebijām satikuši - izskatījās pēc spāņa un korejietes. Dušas un tualetes bija viesnīcas līmenī, ar fēnu, spoguļiem, ziediem un gaisa atsvaidzinātājiem. Gultām bija gultasveļa, un mums bija piešķirts dvielis. Pēc dušas nolēmām, ka vajadzētu paēst, jo pusdienas nebijām ēduši, un bijām badā. Bet veikali vēl ciet uz siestu, tāpēc nolēmām paēst tepat alberģes restorānā. Te jau bija viens pilgrims, kas, malkojot vīnu, kaut ko rakstīja datorā. Pamanīju pie alberģes durvīm noliktu somu. Tā bija tā pati, ko no rīta redzējām alberģē uz prom sūtīšanu.

Pasūtījām pilgrim menu (12 eiro), un tas bija brīnišķīgs. Varēja izvēlēties starp daudziem ēdieniem, un bija grūti izvēlēties. Viss noformēts kā labā restorānā. Un šoreiz mums vīns no oriģinālas pudeles, nevis mājas vīns. Visspilgtāk atceros savu pasūtīto ratatuju, jo nekad to nebiju ēdusi. Nezinu, kā tam jāgaršo, bet garšoja ļoti. Atcerējos to multfilmu par peli, kas kļuva par smalku ēdienu pavāru, bet vislabāk viņam sanāca ratatujs, kas iekaroja visbargākā ēdiena kritiķa sirdi, jo atgādināja bērnības garšu. Kopumā ar otro ēdienu un desertā siera kūku sanāca pamatīga izēšanās, un arī vīns apreibināja. Sapratām, ka laiks iziet ielās, vismaz līdz veikalam, kur nopirkt ēdamo rītdienai. Tā arī gājām taisni pa ielu uz priekšu, un te jau bija senāka arhitektūra. Bija slinkums bez mērķa pastaigāties, tāpēc iegājām pirmajā pārtikas veikalā, iepirkāmies un devāmies atpakaļ. Nu jau bija pievakare, un saule strauji rietēja. Kad atnācām uz alberģi, salikām pārtiku ledusskapī un izgājām uz pagalma terases noķert pēdējos saules starus, līdz saule pazuda skatam. Vācietis tā arī neatnāca. Mums katram virs gultas bija naktslampiņa, un ar vīru vēl runājāmies un skatījāmies atlikušo ceļu. Pēc ceļveža vēl divas dienas jāiet. Rīt Leifs ieiet Santjago. Un rīt mūsu korejiešu draugi brauc prom no Santjago. Varbūt mēs varam otrreiz pievarēt 40 kilometrus?