30.diena - Portomarin - Palas de Rei

24.6 km pēc John Brieley ceļveža / 26.92 km pēc Samsung Health aplikācijas

10.marts

No rīta Polam iedevām vēl tabletes, jo viņam esot palīdzējušas, un nu jūtas labāk. Viņš naktī šausmīgi krāca, bet brīnos, ka spēju aizmigt. Paēdām brokastis un devāmies ceļā. Vēl Portomarin nolēmām ieiet kafejnīcā izdzert kafiju. Kafija ar pienu un mafinu - 1 eiro.

Sākumā ceļš veda cauri mežam, bet pēc tam gar šosejas malu. Bija apmācies, un smalki smidzināja lietus. Šodien laiku pa laikam satikām Polu. Brīžiem viņš gāja lēni, brīžiem pat likās ātrāks par mums un visu laiku runāja. Viņš ir reliģijas skolotājs un viņam ļoti garšo alus. Viņa līdzšinējie stāsti par Camino bija miglainas atmiņas no bāriem un lētā alus. Viņš izteica vēlmi šeit atgriezties pēc gada, lai nākamreiz vairāk redzētu Spāniju un mazāk dzertu. Vēl viņš teica, ka labprāt atgrieztos te katru atvaļinājumu, jo tas ir ļoti lēts brīvā laika pavadīšanas veids.

Pēc vairāk nekā septiņiem noietiem kilometriem nonācām Gonzar ciematā, kur vakar nakšņoja Leifs. Te viss bija slēgts. Piesēdām uz soliņa pie kādas ēkas zem jumta, kur mums nelija virsū. Ieturējām brokastis. Kad jau gandrīz bijām beiguši, te uzradās vakar satiktie četri itāļi. Viņi sasveicinājās un prasīja, vai te slēgts, un es apstiprināju. Viņi arī piesēda un vilka ārā maizītes. Mēs devāmies tālāk.

Kādā brīdī puiši mūs apsteidza un ātri vien bija tālā gabalā. Bet drīz pie kādas šosejas kafejnīcas mēs viņiem pagājām garām. Šķērsojām lielu šoseju un ceļmalā piesēdām uz somām apēst apelsīnu. Smidzināja smalks lietutiņš, bet zem pončo bija jauki. Mums garām pagāja kāda ģimene - māte, tēvs un pusaugu dēls. Ventas de Naron ciematā viņus panācām. Te bija atvērta kafejnīca, un te bija rosība. Tikko no kafejnīcas iznāca divas sievietes gados - izskatījās kā māte ar meitu, un ar svaigu zīmogu pilgrima pasē iekāpa taksometrā un aizbrauca. Tēvs ar dēlu bija piestājis pie kādas darbnīcas ceļmalā, kur vīrietis kaut ko veidoja. Mēs nepiestājām, bet devāmies uz priekšu.

Ainava te bija zaļa un mežaina, tomēr es te nejutos labi. Kaut kā drūma sajūta, bet varbūt tāpēc, ka Ceļš drīz būs galā? Tomēr nebija tā, ka man gribētos, lai tas turpinātos, jo bija arī apnicis iet. Kaut kāds sajūtu limits bija izsmelts.

Kādā brīdī mūs atkal apsteidza tēvs ar dēlu. Nezinu, kur bija palikusi māte. Mēs tuvojāmies ciematam. Pļavā ganījās skaistas gotiņas ar maziem teliņiem. Pēc Ligondes ciema mūs apsteidza kāds jauns pārītis. Arvien vairāk svešinieku.

Airexe ciemā nolēmām paēst pusdienas. Te bija atvērts restorāns. Iegājām iekšā, un pretī sēdēja Lisa & co. Viņu kompānijā bija atgriezusies Elke. Un klāt nāca vēl kāds jauns vācu puisis. Vēl bija taizemiete, korejietis ar nozagtajiem zābakiem (un joprojām mazajiem Astorgas zābakiem kājās!) un otrs vīrietis no Japānas. Toties bariņā vairs neredzēju korejiešu meiteni, abus angļus un ungāru. Apsēdāmies pie blakus galdiņa. Te bija arī jaunais pārītis, kas mūs apsteidza, un vēl citi, kuri izskatījās pēc vietējiem. Lisa ar mums dikti runājās. Prasījām, kur puiši palikuši, un viņa teica, ka esot aizgājuši ātrāk, jo vēloties pēdējās dienas pārbaudīt savus spēkus un iet lielākus attālumus. Pasūtījām burgerus. Atnesa mega porciju ar frī kartupeļiem, mērci un vēl salātiem klāt. Cena jau arī nebija nekāda mazā - 9 eiro par porciju. Es savu pat nespēju visu dabūt iekšā - atdevu vīram. Pārējie jau taisījās prom un teica, ka tad jau tiksimies galā.

Laiks bija mitrs un pelēks, bet silts. Vismaz zem pončo kustoties, bija silti. Šodien ceļš lielākoties veda pa asfaltēta ceļa malu. Kārtējā ciematā pasēdējām uz akmens mūrīša. Vīrs sarakstījās ar Lūku - viņš šodien iegājis Santjago. Esot samainījuši biļetes un izlidošot ātrāk, bet vēl pāris dienas paliks Santjago. Kas zina, varbūt tiksimies?

Arvien vairāk mežos bija manāmi eikaliptu koki, un ainava sāka atgādināt Portugāli. Lai gan Pols teica, ka šeit izskatās kā Īrijā. Viņam ļoti patīkot Galīsija. Vīrs piekrita, ka ar akmeņu žogiem norobežotie lauki un arī akmens ēku arhitektūra atgādināja Īriju vai Angliju. Šodien redzēju fantastiski ziedošus mimozu kokus, kas tērpušies dzeltenos bumbuļos. Šajā pelēcībā tāds košs akcents!

Bija silta pievakare, kad ierādāmies Palas de Rei. Bija pārstājis līt. Gājām meklēt alberģi. Vīrs sākumā zvanīja vairākām alberģēm, vai vaļā, bet beigās bija apzvanījis gandrīz visas privātās, kas teica, ka šodien nestrādā. Vienā teica, ka tikai municipālā strādā, jo svētdienās pārējās ir slēgtas. Gājām uz municipālo. Kad gājām garām, Lisa mums māja pa logu un izkārās ārā, sacīdama: "Guys, you`ll not gonna like this!" Kad ienācām, sapratām, ka tā arī ir. Administratore bija nelaipna, it kā visi viņu apgrūtinātu. Te bija policija, kas bija atradusi un atvedusi Elkes pazaudēto fotoaparātu. Viņi vēl tur kaut ko skaidrojās. Nezinu pilnu stāstu. Xuntā (6 eiro) bija visi pilgrimi. Mūs aizveda ierādīt gultasvietas un ieveda pilnā istabā, kur skanēja skaļa mūzika, mantas bija izmētātas pa visām gultām. Saldais puisis, ko vakar satikām veikalā kopā ar vācieti, mūs ieraugot, atpleta rokas un teica: "Welcom!" Administratore bija dusmīga, jo nevarēja saprast, kura gulta ir brīva, bet te vajadzēja būt brīvām vairākām gultām. Viņa visiem pēc kārtas vaicāja un meta mantas ārā no it kā brīvajām gultām. Beigās mums katram bija gultas vieta augšējos stāvos pretējās istabas pusēs. Mēģināju, saprast, kur nolikt mantas, jo zem manis vietu bija ieņēmis kāds vīrietis, kas bija aizņēmis visus plauktus blakus gultai, kurus bija paredzēts dalīt. Nebija, kur uzkarināt nedz jakas, nedz slapjos pončo. Vīrietis bija nelaipns un pat necentās savas mantas mazliet pievākt. Varbūt domāja, ka es viņa mantas izvācu no augšstāva? Atnāca kāda skaļa, pusplika jauna sieviete, tikko no dušas ietinusies dvielī, un abi ar saldo puisi sāka locīties mūzikas ritmā. Nelikās, ka mēs te varēsim pagulēt. Jutos pilnīgi nevietā pēc tik ilgas iešanas divatā, kad pārsvarā arī nakšņojām nelielā kompānijā gandrīz mēnesi. Šis bija kā zvēru dārzā. Nolikām mantas un izgājām gaitenī. Negribējām te palikt. Sākām gūglēt viesnīcas. Tad noteiktā solī redzējām nākam vācu vīrieti, ko sastapām Foncebadon. Viņš visiem teica, ka atradis citu strādājošu alberģi, un dodas prom, viņam te esot too crowded. Es pilnībā to sapratu. Man arī bija par daudz cilvēku. Vīrs izskatījās nelaimīgs, jo viņam joprojām nebija uzlabojusies fiziskā pašsajūta. Prasījām, kur ir tā alberģe, un pateica nosaukumu Albergue a Casina di Marcello un uzrakstīja telefona numuru. Vīrs iegūglēja un uzreiz rezervēja bookingā. Gultasvieta maksāja 9.50 eiro. Iegājām istabā savākt mantas. Visi noskatījās.

Izgājām ārā un uzdāvinājām samaksāto naudu municipālajai alberģei. Lai paliek kā ziedojums par neizmantoto gultasvietu. Administratore bija aizņemta ar māti un to pusaugu dēlu, skaidrojoties par palikšanas tiesībām. Izrādās, kad viņš ieradās, māte nesa viņa somu, tāpēc viņš nedrīkst te nakšņot, jo savu somu nav pats nesis, tāpēc neskaitās pilgrims, bet te var nakšņot tikai pilgrimi. Te bija bariņš cilvēku, kas viņus aizstāvēja un bija baigā jezga. Kad gājām uz otru alberģi, pretim nāca daļa no cilvēkiem, kas bija istabā municipālajā alberģe, tai skaitā vīrietis no gultas pirmā stāva. Viņš ironiski teica Buen Camino! Man palika skumja un riebīga sajūta. Tomēr var just atšķirību starp gargabalniekiem. Jo te viņiem bija ballīte, viņi bija brīvdienās, gribēja čupoties, dzert, atpūsties. Nekāda Camino gara. Savā ziņā es saprotu administratores attieksmi.

Jaunā alberģe bija maza un silta. Ja tā būtu pilna, tad nebūtu mana favorīte, jo guļamtelpa bija piebāzta ar gultām. Bet toties šī bija maza privātmāja. Pirmajā stāvā bija mini virtuve un ēdamgalds. Blakus bija privātā guļamistaba un atsevišķi tualete un duša. Uz augšu veda koka kāpnes, un mansarda tipa istabā bija divstāvīgas koka gultas. Visām bija gultasveļa un arī pirmo reizi piedzīvoju, ka mums tika piešķirti frotē dvieļi. Tā bija TĀDA ekstra! Pēc mūsu mirkošķiedras dvieļiem, kuros lāgā nevar noslaucīties, tā ir bauda tikt pie frotē dvieļa! Vācietis bija sarunājis, ka te iekurs kamīnu, lai mums silti. Saimnieks teica, ka te esot kāds veikals, kas strādā svētdienā, un gājām meklēt vakariņas. Restorāni te neuzrunāja, jo salīdzinājumā ar Katīliju-Leonu likās ļoti dārgi. Un arī pats ciems Palas de Rei mani galīgi neuzrunāja. Kopīgiem spēkiem atradām veikalu. Vācietis nopirka veselu grilētu vistu. Mēs nopirkām svaigās picas, ko uzcepsim cepeškrāsnī.

Kad atnācām atpakaļ uz alberģi, priekšā bija vīrietis, ko uzskatīju par tā pusaudža tēvu. Acīmredzot, laikam nav tēvs, ja jau guļ atsevišķās alberģēs. Vācietis bija ļoti jauks, diezgan ilgi parunājām pie galda. Viņš stāstīja, ka esot gājis vairākus Camino maršrutus. Šo viņš iet atkārtoti, tāpēc sniedza daudz padomus par pēdējām dienām. Viņam arī nepatīk pārāk lielas masas, lai gan katrā posmā ir savs šarms. Apbrīnoju viņa pacietību un mieru. Par rītdienu ieteica, lai ejam līdz Arzua, un ieteica ļoti labu alberģi. Pirms gulētiešanas te mums bija jāizslēdz mūzika un jāaizslēdz alberģes durvis. Vācietis teica, ka dosies uz dušu, bet apsola, ka nekavēsies ilgi, lai mēs arī varam nomazgāties un doties pie miera. Miers te bija, un miegs bija lielisks. Naktī dzirdēju, kā apkures katls gremoja granulas, bet par to nedusmojos, jo tas mums deva siltumu.