3.diena - Zubiri - Pamplona

20.9 km pēc John Brierley ceļveža / 23.01 km pēc Samsung Health aplikācijas

11. februāra rītā izrādījās, ka alberģes cenā ir arī brokastis. Pamodos pati jau pirms modinātājiem, bet celties negribējās. Istabiņa bija pieelpota, un logi aizsvīduši. Uz koka palodzes biju uzlikusi savu Brīrlija ceļvedi, bet tas tagad gulēja kondensāta peļķē. Bāc. Neskatoties uz to, ka spānis krāca un mans vīrs gulēja augšstāvā, un sākotnēji bija bail, ka viņš uzvelsies man virsū ar visām redelēm un matraci, es gulēju labi.

Brokastu porcijas bija saliktas katram uz individuāla šķīvja un pārvilktas ar pārtikas plēvi. 2 baltmaizes šķēles, vairāki džemi un mini sviests + kafija. Papildinājām savas maizītes ar vakardienas desu.

Pēc vakardienas nenormālā gājiena šodien gribējās visu tā pavisam lēni un nesteidzoties. Šīs alberģes check out bija 9.00. Atradām savas vakardienas izmazgātās drēbes. Tās joprojām bija mitras - nebija paspējušas izžūt.

Jau no rīta iestājās emocionāla pretestība, ka es taču gribēju sākt lēnām, bet nu jau divas dienas eju vairāk kā 20 km dienā. Priekš kam man vajag sevi tā izdzīt, ja vakarā jāsaņemas pat iet dušā vai jāpiespiež sevi ēst vakariņas? Pirms Camino uzsākšanas ar vīru runājām, ka iesim Savu Ceļu un Savā Tempā, pēc Saviem Noteikumiem. Pirmoreiz mūžā.

Abi dienvidkorejiešu puiši pirmie devās ceļā, drīz arī Carolina bija prom. Trijotne pirms došanās mums noziņoja, ka no rīta ar Carolinu bija vienojušies palikt vienā konkrētā alberģē Pamplonā. Viņa teikusi, ka esot baigi labā un tur esot virtuve, kurā var gatavot. Trijotnes līderis Lūks teica, ka šovakar gatavošot vakariņas, un būtu jauki, ja mēs arī paliktu turpat un pievienotos vakariņām. See you later! Viņi devās ceļā.

Pēc brīža arī mēs. Ārā sīki līņāja, gandrīz kā krītoša migla. Tāds laiks, ka varētu arī nevilkt pončo, jo zem tā bija karsti. Bijām ielejā, aizvējā. Bet tiklīdz novilkām pončo, tā jutām, ka viss sāk piemirkt, un negribējās savas vienīgās virsdrēbes piemērcēt, jo ja nu atkal vakarā alberģē nevarēs izžāvēt drēbes?

Šodien ceļš gāja lēni, lai gan nebija kalnains. Gājām pa ieleju paralēli upei, gandrīz bez pacēlumiem. Brīžiem ceļš bija kā izcirsts krūmu tunelis, kad nācās pieliekt galvu, jo acīmredzot to bija izcirtis īss spānis vai basks attiecīgā roku augstumā. Pa ceļam pamanīju lauru krūmus. Pagriezos, norāvu dažas lapiņas un ieelpoju smaržu - fantastiska! Biju redzējusi lauru kokus Portugālē, tāpēc atpazinu lapu formu! Saplūcu vairākas saujas un ieliku savā kabatā un ceļvedī. Divas lapas man ir vēl joprojām. Pie krūma mums piesteidza kolumbiešu pāris, kā mēs viņus joprojām saucām, jo vārdus neiegaumējām. Parādīju, ka plūcu lauru lapas. Viņi nesaprata. Teicu, ka angliski nezinu, kā sauc. Runāju kaut ko par "lauris silva", un beigās kaut ko līdzīgu spāņu valodai viņi saklausīja un atpazina augu. Jutos priecīga, ka ārzemēs spēju pamanīt augus, kas var noderēt ceļā.

Pēc brīža reizē nonācām pie aploka ar zirgiem. Viņi apātiski stāvēja dubļos. Piegājām pie žoga. Viņi panāca tuvāk it kā ieinteresēti, bet joprojām bailīgi. Kolumbiešu pāris izvilka brokastu ābolu un steigšus sagrieza šķēlēs, lai iedotu kārumu. Bet viņi neēda, tie gabali nokrita zemē dubļos. Es laikam arī būtu skumja, visu dienu ārā pavadot dubļos un lietū.

Kādu brīdi mēs gājām, var teikt, pamīšus ar kolumbiešu pāri. Tad man vajadzēja atpūsties vai gribēju sakārtot somu, vai vīrs gribēja padzerties, un viņi pagāja mums garām. Tad viņiem bija kāda mini pauze, un atkal mēs viņiem pagājām garām. Beigās kaut kur mežā beidzot man uznāca ejamais - bija labs, mīksts un atsperīgs segums, un izveidojās ritms. Raitā solī ejot, jutu, ka nu ir baigais temps!

Vienā brīdī pavisam pietuvojāmies upei, kam bija milzīga straume. Nu tāda kā pavasara palos, kas rauj sev līdzi visu, kas kustas un nekustas! Vīrs nofilmēja straumi. Kaut kā šī metafora man joprojām ļoti patīk. Ka upe reizē ir tā pati, un tomēr cita. Mēs pazīstam to upi. Bet ūdeņi nekad nav tie paši. Tāpat kā Camino, un tāpat kā dzīve. Reiz to izlasīju Hermaņa Heses grāmatā "Sidharta", pēc kuras izlasīšanas raudāju kā bērns. Nekad nedomāju, ka pati dzīvē piedzīvošu ko līdzīgu un nonākšu pie šādas atziņas. Atceros, ka pēc tās grāmatas atklāju savas sajūtas savam tolaik vēl ne-vīram, un teicu, ka es tik ļoti gribētu dzīvē sastapt kādu tik Viedu cilvēku kā šajā grāmatā! Cilvēku, kurš vienkārši Zina! Tādu, uz kuru var paļauties un kam ticēt. Vai Dievu?

Divatā ejot, prāts bija mierīgāks, bet sajūta, ka mums min uz papēžiem, lika turēt raitu soli. Gribējām būt uz šī Ceļa divi vien. Runājām, ka kaut kā pārāk ātri esam ievilkti mistiskā Camino kolektīvā, kaut kādā klases "izlaidumā". Vakarā norunāta tikšanās konkrētā alberģē, kopīgas vakariņas. Doma jau laba. Bet mēs nebraucām šo lielo attālumu ar nodomu iepazīties un tusēties vakaros pie aliņiem un vīniņiem. Kaut kā likās, ka šie jaunieši vienkārši meklē piedzīvojumus. Tāpēc ir svarīgi Zināt, Kāpēc vēlies iet šo Ceļu. Dažreiz šī Zināšana nepalīdz, jo ir grūti noturēt savu mērķi un motivāciju. Šī straume, kas sagrābj jau pirmajā dienā, nes Tevi brīžiem pret paša gribu, jo vienkārši nav spēka pretoties šiem cilvēkiem un notikumiem.

Jau dienas sākumā sapratām, ka līdz Pamplonai patiešām arī nebūs neviens ciems, kur varētu palikt pa nakti, ja nu sagurums piezagtos ātrāk, kā plānots. Izrādījās, ka arī bāri nestrādāja tajos dažos ciemos, kas bija pa ceļam. Kādā mazā māju pudurī, kas kartē bija atzīmēts kā ciems, mēs pie upītes atradām jauku soliņu, kur apēst savus līdzpaņemtos krājumus - vēl no Francijas Lidla. Novilkām apavus, lai atpūtinātu kājas, un vērojām dullu vāveri, kas skraidīja vispirms pa zemi netālu no upes, un tad kokos, kā tā skrēja pa kailajiem zariem. Lietus bija mitējies, un likās gandrīz saulains. Vietējie mūs appētīja un sveicinājās. Pieraduši, ka ceļinieki kaut kur izvēlušies un kājas stutē, kur pagadās.

Devāmies tālāk. Pa laikam bija kaut kādas alternatīvas maršrutam, kur varēja uzkāpt kādā ciematā kalna galā uz mazu kapellu, vai izmest kādu citu līkumu. Nē, paldies. Nogurums mazina interesei atkāpties no īsākā maršruta. Gribējām tikt līdz Pamplonai, un ne tik pārgurušiem kā iepriekšējās divās dienās.

Ieiešanai Pamplonā bija divi varianti - viens maršruts bija kaut kāds zaļais gar upi, otrs - caur priekšpilsētām. Otrs bija īsākais ceļš, un gājām pa civilizāciju. Bet nu ļoti ilgs tas ceļš izvērtās. Pa ceļam izsēdējām vairākus soliņus. Emocijas šodien bija sakāpinātas līdz maksimumam. Ko mēs šeit darām?

Pamplonas centrs izrādījās tāds kā pilskalns ar augsti apjoztu mūri. Tur mūs piedzina kolumbiešu pāris, un kopā ar viņiem iesoļojām Pamplonas vecpilsētā. Atradām norunāto alberģi, bet tā bija ciet. Un kur tad ir pārējie? Uz tās pašas ielas pēkšņi izskrēja trijotne un, mājot mums, skrēja pretī. Sagaidīja kā sen gaidītus draugus. Aicināja iekšā bārā, kur viņi ar Carolinu jau bija paēduši tapas (Pamplonā tās sauc par pinchos) un sadzērušies alu. Bet bārmenis teica, ka tūlīt taisa ciet bāru līdz vakaram. Visiem bija jāiet ārā. Manam un vīra noskaņojumam tas nepalīdzēja, jo nevarējām iejusties. Tomēr plūdām pa straumi. Carolina un Lūks bija barveži, kas teica, ka jāiet uz municipālo alberģi tepat aiz stūra, jo tā esot vienīgā, kas šodien strādā Pamplonā. Nu ko, izvēles brīvības nav.

Jesus y Maria ir sena, liela baznīca, kurā ir ierīkota milzu alberģe (7 eiro). Mūs ielaida vienā sānā, kas tika apkurināts ar infrasarkanajiem sildītājiem. Mūsu "sekcijā" bija desmitiem divstāvu gultu, kas sadalītas puskambarīšos pa 2. Realitātē jau tāpat visi atrodas vienā milzīgā telpā ar mega augstiem griestiem. Nevaru iedomāties, kā te ir vasarā, kad ceļinieku straumes, kas mērāmas simtos un tūkstošos, te sanāk kopā. Kā bišu stropā.

Pārējie ir paēduši un atpūtušies, un ļoti aktīvi. Aicina mūs līdzi meklēt veikalu, lai varētu kopīgi gatavot vakariņas. Mums šie nerakstītie pienākumi un čupošanās sāk kaitināt. Esam noguruši, gribas saprast, kas un kā te notiek, un vispār saprast, vai vēlamies kompāniju. Sakām, ka ieiesim dušā, un tad jau redzēs. Viņi aiziet, un mums paliek mierīgāk. Te ir vairāki cilvēki, ko nepazīstam. Lasīju, ka daudzi ceļinieki izvēlas uzsākt savu ceļu Pamplonā. Viens no iemesliem - tas ir pietiekami liels reģiona centrs, kurā var ērti nokļūt ar sabiedrisko transportu.

Dušas ir kopā ar tualeti gan vīriešiem, gan sievietēm. Vienā galā ir kabīnes ar tualetes podiem, otrā ir kabīnes ar dušām. Te sajutu to konveijeru, par kuru nebiju aizdomājusies. Pie reģistrēšanās mums iedeva tīras spilvendrānas un palagu, ko jāuzklāj uz vaskadrānai līdzīgam audumam apvilktiem matračiem. Gultas galā atrodas metriem gari soli ar pakaramajiem. Atsevišķa telpa veļasmašīnām un žāvētājiem. Augšstāvā virtuve, kurā var paši gatavot. Par laimi, trauki tur ir. Un arī dažas garšvielas un eļļas pudeles, ko atstājuši iepriekšējie ceļinieki. Nolemjam izmazgāt daļu drēbju, jo tās ir dubļainas, un nezinām, vai nākamajās alberģēs būs tāda iespēja. Ielikām žāvētājā, ar domu, ka nu vismaz uzreiz būs sausas drēbes. Kā tad! Žāvēšanas cikls beidzies, bet drēbes slapjas. Vīrs saka darbiniecei, ka žāvētājs nestrādā, bet šī saka, ka strādā. Mēs esot atvēruši žāvētāju, un tad cikls apstājoties. To mēs nebijām darījuši. Tātad kāds cits bija atrāvis vaļā. Izvēle - maksāt atkal par žāvēšanu vai atstāt, kā ir, cerībā, ka izžūs līdz rītdienai. Lieki piebilst, ka ikviens šāds neveiksmīgs sīkums bija iemesls vēl vairāk dusmoties un nepieņemt valdošo "sistēmu". Žāvējām savas drēbes zem roku žāvētāja dušas telpās.

Nolēmām iziet ārā. Bija jau tumsa un pirmīt izmirusī Pamplona bija dzīvības pilna. Cilvēku pilnas ielas, kafejnīcas, bāri, veikaliņi. Gājām meklēt pārtikas veikalu. Turpat netālu bija Carrefour Express. Redzot ēdienu, mums uzlabojās noskaņojums. Bija jauki atgriezties civilizācijā, jo šīs pāris dienas laukā likās kā mūžība. Patiesībā neticējās, ka esam jau nogājuši tik lielu attālumu. Nolēmām nopirkt pārtiku arī vakariņām un pagatavot savu ēdienu. Bet bija vēl salīdzinoši agrs, un negribējās iet atpakaļ un neomulīgo alberģi. Pastaigājām pa Pamplonas ielām. Vienmēr esmu apbrīnojusi spāņu enerģiju - visa dzīve notiek ārā! Klīstot pa bruģētajām ieliņām, vienā skvērā pamanījām kafejnīcu Café Peregrino, kas ar savu nosaukumu aicināt aicināja mūs iekšā uz kafiju un kūkām. Iekšā bija omulīgi, silti, un ļoti garšīgi. Tur nolēmām ļauties notikumiem. Šis ceļš jau sāka mūs lauzt. Un laikam šī būtu tā vieta, kur patiešām sāku saprast šī Camino teiciena nozīmi: "Šis Ceļš Tev NEdos to, ko Tu Gribi. Tas Tev dos to, ko Tev Vajag!"

Atgriezāmies alberģē. Virtuvē valdīja liela rosība. Carolina cepa pankūkas, Lūks gatavoja korejiešu ēdienu, bet kolumbiešu pāris gatavoja kādu savu ēdienu. Arī abi dienvidkorejiešu puikas kaut ko bija pagatavojuši un jau ēda. Bija uzradušies vēl nepazīstami cilvēki. Mēs atradām brīvu plīti un gatavojām savu ēdienu. Teicām, ka liksim galdā un dalīsimies ar visiem. Viņi bija kopā pirkuši pārtiku un sadalījuši izmaksas uz visiem, tāpēc mēs mazliet "izcēlāmies", jo nesapratām sākotnējo Lūka domu par viņa gatavotajām vakariņām. Mēs bijām domājuši, ka katrs liek kaut ko galdā no sevis. Bet viņa doma bija, ka visi samaksā par produktiem, un viņš gatavo. Turpmāk pieturējāmies pie viņa stratēģijas, jo redzējām, ka viņam patīk gatavot. Vakars izvērtās jauks un smieklu pilns. Mums bija garais galds, un visi sprāga pušu no pārēšanās. Carolina cepa pēdējās pankūkas un pāri virtuvei savā franču akcentā kliedza: "Lāst trī krīps! Lāst trī krīps! Hū vant lāst trī krīps?" (Pēdējās trīs pankūkas! Kurš vēlas pēdējās trīs pankūkas?) Un mēs sprāgām pušu no smiekliem par "krīp".