29.diena - Sarria - Portomarin

22.7 km pēc John Brierley ceļveža / 24.93 km pēc Samsung Health aplikācijas

9.marts

Izgājām pavēlu, ap kādiem 11.00 īsi pirms izčekošanās laika. Pa ielu uz priekšu atradām kafejnīcu, kur pasūtījām kafiju. Gardā Delta kafija. Un bārmene vēl pa mafinam klāt pielika. Cena 1 eiro. Par to mēs paši ienesām traukus iekšā bārmenei.

Meklējām Camino, jo mūsu pansija bija gandrīz ārpus Sarrias. Kāda kundze mums nāca pretim un pati izstāstīja, kur mums jāmeklē norādes. Laikam te bieži ganās pilgrimi, kas meklē ceļu. Izejot no Sarrias, sapratām, ka būs silta diena, un mazliet nometām drēbju kārtu. Pretī nāca pilgrims. Tas bija puisis, ko sastapām Fromsitā. Viņš dienā gāga 40-50 km. Sanāk, ka aizgājis jau līdz Santjago un nu iet atpakaļ? Iespaidīgi!

Drīz mūs apsteidza divi vīrieši, kas izskatījās kā tēs un dēls. Jā, rosību no Sarrias var just! Ceļš veda augšā pakalnā, no kura pavērās skaists skats uz kalnaino Galīsiju. Spīdēja saule, un te nekas neliecināja par sniegu. Leifs jau no rīta agri bija izgājis ceļā. Mēs sākām vēlu, un šodien nesteidzāmies. Gājām garām kādai skaistai alberģei. Te es gribētu palikt. (Vēlāk uzzināju, ka vietu bija rezervējusi Anne, kas tagad gāja kopā ar Susannu un Livio) Mēs nolēmām iet Savu Ceļu. Ja mūsu ceļš sakritīs iet ar kādu kopā - lieliski! Bet klausīsim savai sirdsbalsij.

Ceļš lielākoties veda pa šauriem asfaltētiem celiņiem, vai akmeņainām takām starp laukiem, kas iežogoti ar akmens sētām. Brīžiem iešana bija kā pa reni. Pilnīgi citādāka Spānija! Visapkārt bija zaļas pļavas, kurās ganījās govis. Diemžēl pārsvarā tie bija gaļaslopi, tāpēc bija skumji viņas uzlūkot. Viņas ganījās brīvā dabā, zaļā zālītē līdz nokaušanai.

Pa ceļam vairākas reizes garām pagājām kādai jaunai mugursomniecei, kas visu laiku runāja pa telefonu. Lielākoties mirkļos, kad bija piesēdusi uz akmens žoga malas. Leifs teica, ka pirmā atvērtā vieta bijusi tikai pēc 6 km, jo no rīta izgājis ap 7.00, kad viss Sarriā bija slēgts. Tagad bijām te un nolēmām izmantot iespēju izmantot labierīcības un padzert kafiju. Saimniece pārstāvēja to stereotipu par galīsiešiem, kas saka, ka viņi nav atvērti un ne īpaši laipni. Viņas šņurkāšanās, iespējams, bija iemesls. Vīrs palūdza, vai var iespiest zīmogu pasē, un sieviete atnesa zīmogu pie mūsu galdiņa un uzmeta, lai paši spiežam. Kad vīrs pavaicāja, kur ir tualete, viņa parādīja, ka ārā. Kad viņš izgāja, tad viņa piegāja pie loga, lai noskatītos, kur viņš aiziet. Droši vien pārliecinājās, ka atrada. Kad vīrs atgriezās, teica, ka pagalmā esot ļoti skumjš ēzelītis, esot skaļi īdējis, nu tā, ka raudiens nāk. Samaksājām par dārgāko kafiju Spānijā 1.70 eiro un izgājām ārā. Ceļš veda gar pagalmu. Un ēzelītis atskrēja pie mums. Sākumā skatījās ar savām lielajām, skumjajām acīm, un tad sāka ļoti skaļu, un neizsakāmi žēli īdēt. Abi stāvējām ar asarām acīs. Likās, ka viņā ir visas pasaules skumjas. Ceru, ka nelaipnā saimniece ir laipna pret viņu.

Peruscallo ciematā apsēdāmies uz akmens soliņa pie kādas mājas un ieēdām līdzpaņemto ēdienu. Sarriā bijām nopirkuši labas pārtikas rezerves. te mums garām pagāja četri puiši, kas gāja sporta kediņās, tādi svaigi un friši, kā atbraukuši brīvdienās. Mēs gargabalnieki bijām izmīcīti, un drēbes zaudējušas krāsu. A Brea ciematā sastapām viņus bārā uz terases dzeram alu. Laiks bija jauks, un nolēmām mēs arī pa vienam aliņam. Sasveicinājāmies ar puišiem. Likās, ka itāļi. Drīz viņi cēlās un devās tālāk. Mēs palikām atpūsties. Te bija balts suņuks, kas izskatījās pēc grīdas birstes un nevarēja saprast, kur viņam galva un kur pēcpuse. Dikti draudzīgs. Atnāca pie mums, un es pačubināju viņa sprogas. Drīz viņš jau gulēja mums pie kājām. Pie bāra uz ielas piebrauca busiņš, skaļi, pīpinādams. Uz sāna tam bija uzdruka ar vārdu Pan (tulkojumā no spāņu val. maize). Maizes piegāde. Lejā nokāpa vecs onkulis un aizčāpoja līdz busiņam, savā auduma maisiņā ielika bagetes un vēl šo to. Busiņš aizbrauca.Tikmēr uz terases parādījās divas meitenes, kas droši vien bija māsas un meitas bāra saimniecei. Abas ņurcīja suni, un brīžiem viņš uzrūca. Mēs devāmies tālāk.

Ceļmalās un pie mājām redzam sīku arhitektūru, mazas mājiņas uz vistas kājiņas. Šo mistēriju jau biju uzzinājusi pirms ceļa. Tās ir kukurūzas glabātavas. Interesantas, katra atšķirīga un unikāla!

Izejot no Morgade ciemata, mums jāpalaiž garām aitu ganāmpulks. Te var just, ka cilvēki strādā. Un te ir daudz dzīvnieku.

Piestājām kādā piemiņas vietā. Te Ceļinieki atstājuši bildes ar saviem zaudētajiem tuviniekiem. Atkal redzam tās pašas bildes, ko redzējām ceļa sākumā. Un vēl daudz citas. Te ar just cilvēku atstātos nospiedumus. Pa laikam ir kādas piemiņas vietas, bet te biezā slāni ir arī rakstnieki un mākslinieki, kas atstājuši savus nospiedumus uz ceļu stabiņiem un ēku sienām. Tik apzīmogots bija arī ceļa stabiņš, kas apzīmēja, ka līdz Santjago palikuši vien 100 kilometri. Tik apzīmēts tas bija, ka gandrīz nepamanīju. Ieejot Galīsijā, tagad uz katra Camino ceļa stabiņa bija rakstīts atlikušais kilometru skaits līdz Santjago.

Bija jauka pēcpusdiena, saulaina un piedziedāta ar putnu balsīm. Ja būs kāda forša vieta, kur palikt, domājām palikt. Tādu vietu atradām. Tā vēl tika tīrīta, un vīrs iegūglēja atsauksmes. Tās lielākoties bija dikti sliktas, tāpēc nolēmām iet tālāk. Neskati vīru no cepures!

Pirms Portomarin bija stāvs kāpiens lejup. Drīz pāri upei redzējām skaistu baltu ciematu, kas izkārtojies Miņu upes krastā. Pārgājām pāri garam tiltam un nonācām pie augstām kāpnēm, kas veda augšā uz ciematu. Vīrs bija iegūglējis alberģi, kurai vislabākās atsauksmes, un devāmies uz Ultreia alberģi (12 eiro). Mūs sagaidīja ļoti jauks onkulis, kurš bija spānis un viņu lieliski sapratu. Gultas varējām paši izvēlēties, un mums piedāvāja segas. Te bija koka gultas ar aizkariņiem un bija arī gultasveļa - palagi un spilvendrānas. Varējām izmantot virtuvi, kas bija gluži kā mājās. Mēs bijām vien četri cilvēki. Te bija kāda somiete, kas ceļā ir jau labu laiku, un teica, ka dienā iet vien kādus 10 km, ja ir iespējams. Un otrs bija Pols no Īrijas. Viņš bija īstens personāžs. Viņš sēdēja gultā galīgi sašļucis, bet man bija sajūta, ka viņš gribēja pievērst sev uzmanību. Iepazināmies un parunājāmies. Viņš uzsācis ceļu Francijā, un tagad esot atpalicis no savas grupas, jo saķēris vīrusu un viņam bija slikti. Teica, ka te aptieka esot ciet. Piedāvājām savas zāles, jo no mūsu divām nopirktajām paciņām bijām izlietojuši vien 6 tabletes. Brīdinājām, ka būs jāguļ. Viņš gan sākumā bija aizdomu pilns pār latviešu piedāvātajām zālēm, bet beigās piekrita. Kad runājām, atceros, vienu frāzi, ko viņš man izteica, ka esmu pirmais sastaptais cilvēks, kurš angliski prot lietot vārdu "whom". No šī vārda izvairoties pat angļi. No šī brīža piesargājos sarunās ar viņu un visu laiku piedomāju, kā izsakos angliski, jo baidījos kļūdīties. Tas man nepatika.

Devāmies meklēt pārtikas veikalu. Pirms promiešanas alberģes onkulis mani norīkoja par galveno, un teica, ka iešot mājās. Parādīja, kur atrodas alberģes atslēga, un ja kāds ceļinieks uzrodas, lai laižam iekšā. Atradām vienīgo veikalu, kas vēl strādāja īsi pirms slēgšanas, un tur sastapām Lisu, otru vācieti, ar kuru iepazināmies Foncebadon (tas, kurš nevēma un ieteica mums viduslaiku restorānu), un ar viņu kopā bija kāds puisis, kas bija saldi draudzīgs. Viņi pirka vīnu un aicināja pie sevis ciemos uz alberģi, jo tur būšot ballīte. Mēs teicām, ka nakšņojam citā alberģē, bet viņi uzstāja, un teica, lai vismaz uz stundiņu atnākam. Okay!

Te īsti nebija, ko pirkt. Beigās nopirkām kartupeļus, sīpolus un sēnes, saldo krējumu - vakariņās būs kartupeļi ar šampinjonu mērci. Ciemos pie viņiem neaizgājām, bet atgriezāmies alberģē pagatavot un paēst vakariņas. Pols jau gulēja, bet somiete teica, ka izies pastaigāt, un lūdza, lai pēc tam ielaižam atpakaļ. Virtuvē bija televizors, un atkal rādīja Big Bank Theory.

Leifs šodien bija aizgājis tālāk. Rīt Santjago ieies Lūks. Ana, Susana un Livio šonakt nakšņo ciemā aiz Sarria. Tepat Portomarin municipālajā alberģē nakšņo Lisa &co. Mums vēl oficiāli jāiet četras dienas, ja pieturamies pie ceļveža plāna.