28.diena - Hospital de la Condesa - Sarria

33.8 km pēc John Brierley ceļveža / 38.91 km pēc Samsung Health aplikācijas

8.marts

Alberģē bija jāatstāj līdz 8.00, tāpēc samērā agri cēlāmies. Lai gan uz brokastīm mums nebija jāsteidzas. Toties redzējām ļoti skaistu saullēktu pa guļamtelpas logu. Rīts bija pilnīgi pelēks, bet tad tālumā pamalē redzēju rozā mākoni, kas izgaismojās arvien oranžāks, līdz caur mākoņiem izspiedās sārti oranžs saules stars. Sauli neredzējām, tikai izgaismotos mākoņus tālumā, līdz drīz atkal viss bija pelēks.

Izgājām kopā ar Leifu. Pēc 3 km iešanas tikām pie brokastīm Alto do Poio. Saimniekam interesēja, kur pagājušajā naktī nakšņojām un cik cilvēki bijām. Pie alberģes laukā bija lādzīgs suns, kas pa laikam iešmauca iekšā, bet atkal un atkal tika izraidīts ārā. Ārā bija sniegs un drēgns, bet iekšā silts un omulīgs. Pasūtījām kafiju un pīrāgus, kas bija izlikti bāra letē. It kā katrs kaut ko savu pasūtījām, bet beigās mums salika milzīgus gabalus galda vidū un katram šķīvi, lai liekam un dalām paši. Jāsaka, ka tas gaļas pīrāgs bija ļoti gards, un gribētu vēl kādreiz tādu baudīt.

Kad izgājām, laiks arvien sāka uzlaboties. Vairs tikpat kā nelija, un likās, ka paliek gaišāks. Temps bija ātrs, bet sāku bremzēt, kur sākāt kāpiens lejup, jo itin bieži tas bija diezgan stāvs. Leifs pa laikam apstājās, lai mūs pagaidītu. Vīram šodien bija grūti. Kādā brīdi kalnos trūka elpa, nevarējām saprast, kas notiek, jo augstums te nav kā lielajos kalnos. Tāpēc gājām diezgan gausi, toties daudz smējāmies, jo mums trijatā bija jautri.

Pēc Fillobal ciemata satikām kādu ļoti ātru sievieti. Viņa ar mums runājās spāniski, bet es ne vārda nesapratu, tāpat kā mans vīrs un Leifs. Kaut kā sapratu, ka viņa ir no Tenerifes, un viņai likās, ka runāju spāniski, un tikai mala savu. Es smaidīju un mēģināju ātrāk beigt sarunu. Viņa ātri saprata, ka esam lēnie gājēji, un teikdama, ka viņai nav laika (tik daudz es sapratu beigās), noskrēja lejā.

Ieejot Triacastela ciematā mums klāt pieskrēja divi kucēni un skrēja līdzi. Biju jau redzējusi zīmes uz Camino, ka šiem sunīšiem labāk neko nedot un neļaut sekot līdzi, jo viņiem lielākoties ir saimnieki, bet viņi nomaldās, jo seko devīgajiem ceļiniekiem. Drīz bijām pie kāda bāra, kur gribējām saprast, ko šodien darīt. Leifs it kā plūda pa straumi, bet teica, ka šodien ies tālāk, jo esam nogājuši ap tikai ap 15 km. Ārā spīdēja saule un bijām pamatīgi sakarsuši, kāpjot lejā. Ar vīru paņēmām alu un mēģinājām saprast, vai gribam un varam doties tālāk. Leifs teica, ka viņam plāns neesot. Ies, kamēr nogurs, bet varētu mēģināt iet līdz Sarria. Tie ir vēl gandrīz 19 km. Bija tikko mazliet pāri pusdienlaikam, un nolēmām, ka līdz vakaram takš būsim galā.

Izejot no bāra satikām divus neredzētus puišus no Āzijas. Atturējos no minējumiem, no kuras valsts viņi bija, bet, ņemot vērā statistiku, visticamāk, ka no Dienvidkorejas. Redzējām arī sievieti no Tenerifes. Izskatījās, ka viņa meklē veikalu. Bet, kā vienmēr, bijām ieradušies un siestas laiku, kad viss nupat tika aizvērts. Devāmies tālāk. Bija iespēja izvēlēties garāku ceļu caur Samos un redzēt klosteri, bet sapratām, ka šodien tas mums nebūs pa spēkam, ja iesim līdz Sarria.

It kā gājām pēc norādēm, bet kādā brīdī sapratām, ka esam uztaisījuši šortkatu. Nekas. Taka veda cauri mežam un bija skaista. pasēdējām uz akmens mūra pie senas baznīcas un kapsētas un devāmies tālāk.

Galīsija rada iespaidu, ka te daudz līst, ir ļoti zaļa, te audzē govis, smird pēc zaļbarības, un redzam daudz viensētu, kas apjoztas ar akmens žogiem. Cilvēki diezgan noslēgti.

Pēc Furela ciema mūs apstādināja kāds riteņbraucējs un prasīja ceļu. Rādīju savu ceļvedi ar karti, un, šķiet, viņš atrada, ko meklēja. Vispār arvien vairāk nevarēja noteikt robežu, kur sākas un kur beidzas ciems, jo tās viensētas ar lopu saimniecībām bija gandrīz visur. Jutām Sarria tuvumu. Mums pretim nāca kāds vīrietis un dikti gribēja runāt. Jau atkal bija ļoti grūti saprast spāņu valodu. Kas notiek? Laikam galīsiešu spāņu valodas izruna atšķiras. Bet sapratu, ka vīrietis apjautājās, no kurienes esam, kur šodien sākām, un kur sākām savu Camino. Jauki. Patīkami, ka te ir atvērti cilvēki. Buen Camino!

Bija ļoti grūti iet. Man, nezinu kāpēc, ļoti sāpēja pleci, nevarēju panest somu, kaut gan tā bija tuvu savam minimālajam svaram. Taisījām biežas pauzes ceļmalā, un Leifs pacietīgi gaidīja. Beigās jau pats atzinās, ka esot saguris. Vīram šodien, šķiet, gāja vēl grūtāk par mani, jo kaut kas galīgi greizi ar pašsajūtu. Pa ceļam bijām rezervējuši istabu hostelī, jo Sarria ir simtnieku sākuma punkts. Kas ir simtnieki? Tie, kas iet pēdējos simts kilometrus Camino, jo par tiem dod Compostellu. Šis ir visblīvākais posms, vispopulārākais un vistūristiskākais, tāpēc nolēmām vienatnē uzņemt spēkus pēdējiem simts kilometriem līdz Santjago.

Ieejot Sarria, pavadījām Leifu līdz alberģei. Atvadījāmies. Šķita, ka viņš mazliet saskumis, ka paliekam atsevišķi. Vēlāk izrādījās, ka tajā alberģē viņš bija vienīgais. Lūks bija nobrīdinājis, kurā alberģē noteikti nepalikt, jo viņš bija Sarria palicis, un teica: "Never again!" Tāpēc nosūtījām Leifu uz citu, kurai bija labas atsauksmes. Mūsu viesnīca bija diezgan tālu, gandrīz izejot ārā no pilsētas. Saimnieks bija atrodams lejasstāva veikalā, un uzveda mūs augšā uz istabu. Nauda jau bija rezervēta no kartes, un viņš tikai iespieda zīmogu pilgrima pasē, piekodinādams, ka no rītdienas mums esot jāiegūst divi zīmogi dienā. Casa Matias (20.25 eiro) istabas atradās otrajā stāvā, un saimnieks mums iedeva lielāku, nekā pasūtījām. Mums bija guļamistaba apvienojumā ar viesistabu, kas izskatījās kā veranda. Burvīgi.

Nomazgājāmies un devāmies meklēt pārtikas veikalu. Vienu noskatījām, bet izlēmām apskatīt pilsētiņu. Vecpilsēta atradās tādā kā uzkalnā, bet saņēmām spēkus un uzkāpām. Sākumā domājām varbūt paēst kādā restorānā, bet kaut kā neviena vieta neuzrunāja, jo visi kārām acīm mūs noskatīja mēģina par katru varīti iedabūt restorānā, prasot: "Are you hungry?" Likās ļoti tūristiski. Nonākot pilsētas laukā, redzējām cilvēku straumes, kas plūda šurp. Tur notika pulcēšanās. Un pamanījām lielākoties tikai sievietes. Pareizi, šodien taču ir 8. marts! Cilvēku masās mēs nevēlējāmies nokļūt, tāpēc steidzām atpakaļ uz noskatīto pārtikas veikalu, jo kas to lai zina, kāds tam darbalaiks. Uzminiet, ko satikām veikalā? Nē, Leifu nē. Abus angļu puišus. Viņi tādi atvērti un priecīgi nāca klāt runāt, ka pilnīgi samulsu. Laikam pēdējos kilometros kļūst nostalģiski. Pēc jautājuma, cik šodien kilometrus nogājām, sapratu, ka nekas nav mainījies. Pateicām, ka nācām no gandrīz O`Cebreiro, viņi tā kā saskāba un ātri nozuda. Drīz veikalā bija arī Lisa un pārējie. Ungārs arī dikti gribēja zināt, kā mēs esam te nokļuvuši, un kur iepriekš nakšņojām. Taizemiete bija jauka, sasveicinājās un apmainījās ar laipnības frāzēm. Lisa mūs sagaidīja ar ovācijām kā senus draugus, savā stilā. Ātri sapirkām pārtiku un devāmies "mājās". Ārā bija bloķēta iela, policija regulēja satiksmi, un iekļuvām sieviešu dienas gājienā, miermīlīgā akcijā. Visi nāca tieši mums pretim, un mēs gājām pret "straumi".