27.diena - Ruitelan - Hospital de la Condesa

15.2 km pēc John Brierley ceļveža / 16.84 km pēc Samsung Health aplikācijas

7.marts

Modāmies ar Ave Maria dziesmu, ka skanēja pa visu alberģi. Mūsu rīta modinātājs. Vakar saimnieks prasīja, cikos gribam celties. Teicām, ka 8.00 būs labi. Kad atnācām brokastot, Ave Mariu bija nomainījusi piemeklēta iedvesmojoša un asprātīga mūzika, piemēram, Weather Girls "It`s raining men", Tina Turner "I can`t stand the rain" (ārā joprojām lija lietus, un lija visu nakti), ABBA "Money" (par naudu), Frank Sinatra "My Way" (par ceļu), Nancy Sinatra "These boots are made for walking" (par zābakiem). Pavārs mūs jau gaidīja un bija uzklājis galdu. Te bija brokastu pārslas, maize, džemi, sviests, mafini un biskvīti. Viņam bija tikko pagatavota kafija, un prasīja, vai mēs dzeram kafiju ar pienu. Si. Viņš teica, lai uzgaidām, un pēc brīža atnesa kanniņu ar uzsildītu pienu kafijai un pats pielēja mūsu kafijām. Pavārs teica, lai esam uzmanīgi, jo kalnos naktī ir snidzis un šodien arī sola sniegu. Esot redzējis kamerās.

Pēc brokastīm pateicāmies un atvadījāmies. Šo alberģi iesaku no sirds, jo tas ir piedzīvojums. Šī vieta ir ar dvēseli. Un vēl ēdamtelpā redzēju pamatīgu kaudzi ar spēlēm, un viena bija pilgrimu spēle. To kādreiz gribētu uzspēlēt.

Rītu uzsākām ar pilniem vēderiem un patiešām labu noskaņojumu, par kuru parūpējās alberģes saimnieki. Ārā lija lietus. Gājām uz priekšu bez īpaša plāna, cik tālu šodien aiziesim. Pēc ciemata ceļš arvien vairāk veda augšā kalnā. Ieleja bija noaugusi ar ķērpjainiem kokiem, radot spocīgu paskatu šajā pelēcībā. Kalna gals pazuda biezā miglas un lietus mākonī. Nākamais ciems vēl gulēja. Pāri asfaltam tecēja ūdens straumes, kas plūda lejā no kalna un piepildīja upīti, kas nu bija pamatīgi pārplūdusi, mērcējot palienes pļaviņas.

Labu brīdi pēc ciematiem gājām pa mazu, asfaltētu ceļu, līdz taka veda lejā pa zemes taciņu mežā. Te sākās pamatīgs kāpiens augšā, kā pa kāpnēm. Iešana bija viegla, bet mana sirds dauzījās kā negudra, jo sen nav bijuši tādi kāpumi. Kad tikām augšā, izgājām no meža un nokļuvām mazā kalnu ciematā La Faba. Te ganībām un dārziem apkārt bija seni, no akmeņiem celti žogi. Mājas likās noslēgtas, bet varēja just, ka te dzīvo cilvēki. Ēku pirmajos stāvos bija atvērtas kūtis, kur iekšā varēja redzēt govis, bet augšstāvā dzīvoja cilvēki. Tā viņiem bija iekārtotas vairākas senas mājas. Gaisā virmoja sūdu smarža.

Mums vajadzēja papildināt ūdens krājumus, taču te viss bija slēgts. Izejot no ciema, taka veda vēl stāvāk augšā, brīžiem atsedzot ainavu ar zaļiem laukiem, bet lielākoties te lija, un šur tur varējām saskatīt sniegu. Lietus pārauga slapjā sniegā, un nu šis bija nemīlīgs slapjdraņķis. Pēc neilga laika uzkāpām līdz nākamajam ciematam Laguna de Castilla. Takas kalnos bija pārvērtušās par nelielām dubļu un kūstoša sniega upītēm. Ciematā ieraudzījām bāru/alberģi La Escuela un cerējām, ka tur varēs iedzert ko siltu un mazliet atpūsties. Kaut kāda rosība bija, bet izskatījās, ka te ir remontdarbi. Durvīs uz saliekamajām kāpnēm darbojās kāds strādnieks. Prasījām, vai ir atvērts, un viņš teica, lai ejam iekšā. Kad ienācām, redzēju, ka viss ir ar plēvēm apklāts, un jau nodomāju, ka droši vien nestrādā. Bet tad iznāca kāds vīrietis un prasīja, ko vēlamies. Teicām, ka gribētu iedzert kafiju un labprāt kaut ko ieēstu - tortilla vai bocadillo. Viņš aizveda mūs dziļāk uz citu telpu un piesēdināja pie vienīgā neaizkrautā galda, un lūdza uzgaidīt. Ārā pa logu redzēju kādu galīgi izlijušu un piesnigušu pilgrimu un māju, lai nāk iekšā, jo likās, ka tajā mirklī viņš tieši lūkojās uz mums. Viņš patiešām ienāca un atnāca apsēsties pie mūsu galda. Izrādās, mūs viņš nebija redzējis, bet esot sagribējies apēst brokastis, jo līdz šim viss bijis ciet. Viņu sauc Leifs un teorētiski viņš ir no Zviedrijas, bet praktiski ir no visas pasaules, jo pēdējos gados daudz kur dzīvojis - Skotijā, Jaunzēlandē, Kanādā, un nupat bija pāris mēnešu padzīvojis Zviedrijā. Atnāca vīrietis ar ēdienkartēm, un pasūtījām krietnas otrās brokastis. Tā mums uzradās jauns sabiedrotais. Pabeidzām maltīti, un izskatījās, ka viņš labprāt ar mums turpinās ceļu kopā. To mēs nenorunājām, bet jutu, ka viņš mūs gaida un grib runāties. Viņš bija ļoti lādzīgs puisis, apmēram mūsu vecumā, lai pirmajā mirklī likās par 10 gadiem vecāks. Iespējams, bārdas dēļ. Viņš nācis pa Via del Plata ceļu, kas iet no Seviļas un ir baisi garš. Kopumā ap tūkstoš kilometriem. Bet trakākie esot tie līdzenumi bez apdzīvotības, kad dienā nesastopi nevienu cilvēku, nevienu pilgrimu. Tikai alberģes saimniekus. Viņš stāsta, ka mēnesi iet pa tādu ceļu esot par traku pat tiem, kam patīk pabūt vienatnē. Tāpēc nolēmis beigu posmā pievienoties franču ceļam, nevis iet alternatīvo pa Galīsijas kalniem.

Leifs iet ātri, bet nesteidzas. Pa laikam pagaida mūs, pa laikam papļāpājam. Mums sakrīt humora izjūta, un ar viņu ir viegli. Slapjais sniegs sāk pārvērsties diezgan vētrainā sniegā, un nu esam atjēgušies atpakaļ ziemā. Pat nespēju noticēt, ka esam piedzīvojuši saulainas un siltas dienas Spānijā. Kādā brīdī takas malā bija liela zīme, kas apliecināja, ka tagad esam ienākuši Galīsijas reģionā. Šajā posmā bija ļoti skaisti skati ar sniegotu virsotni un zaļajām ielejām, kur bija sācies pavasaris.

Drīz uzkāpām līdz O`Cebreiro kalnu ciematam. Skaists, no akmeņiem celts, sens ciematiņš nu izskatījās kā no pasakas, jo viss bija ieputināts un nosnidzis balts. Tā kā nupat bijām ēduši, šeit neuzkavējāmies un devāmies tālāk. Augšā pūta negants vējš un sniga, bet par laimi, tas pūta mums mugurā un dzina uz priekšu. Īsti nevarējām saprast, kur jāiet, jo zīmes bija zem sniega, bet pēc pēdām noteicām pareizo virzienu meža takai. Bijām kalna otrā pusē, un taka veda mazliet lejup. Pēc iešanas pa mežu taka izveda uz asfaltētas, vientuļas šosejas, pa kuru nonācām nākamajā ciemā. Ceļvedī lasīju, ka, ja vēlas palikt aiznākamajā ciemā, tad šajā ir vienīgais veikals, jo tur neesot. Bijām nolēmuši, ka mēģināsim palikt tajā alberģē, jo tur esot virtuve un labas atsauksmes. Bet mums vajag produktus, ko pagatavot. Prasījām, cik tālu Leifs domā iet, un viņš piekrita, ka šodien varētu būt īsāka diena (jo viņš pieradis iet 30-40 km dienā), jo ārā ir slapjdraņķis un vējš pieņemas spēkā, un jau sāk līdzināties vētrai.

Ciemats patiesībā bija dažas mājas. Te bija veikals, bet ārā dežūrēja nikns suns, un nebija omulīgi iet tajā iekšā. Vīrs aizgāja viens, bet veikals bija slēgts. Ko nu? Tāpat jāiet tālāk, jo te nav, kur palikt. Nolēmām, ka jāsazvana alberģe, vai patiešām strādā. Atsaucās sieviete, un teica, ka, jā, varam nākt. Tālākajos ciemos pārējās alberģes esot slēgtas.

Pa ceļam nobildējām milzīgu pilgrimu bronzas pieminekli, kas bija novietots ceļmalā, un drīz nonācām ciematā Hospital de la Condesa. Pašā ciema sākumā bija alberģe. Kad ieradāmies, tā bija atvērta, bet iekšā neviena nebija. Vīrs zvanīja sievietei, kas pirmīt bija atbildējusi, un viņa teica, lai ejam iekšā, un viņa pēc brīža atnākšot. Ēka bija burvīga divstāvu akmens celtne ar skatu uz kalniem. Te viss bija svaigi izremontēts un labiekārtots, pat bija radiatori, kurus mēz uzreiz ieslēdzām, lai telpas ātrāk uzsilst. Lejā bija maza virtuvīte un ēdamtelpa, kā arī tualetes un dušas. Otrajā stāvā bija individuāla tualete un liela guļamtelpa. Iekārtojāmies un drīz dzirdējām, ka atnākusi darbiniece mūs piereģistrēt. Xunta alberģe (6 eiro) bija municipālā alberģe, tikai Galīsijā tās sauc par xunta jeb šuntām. Prasījām par pārtikas veikalu vai restorānu, bet viņa teica, ka te viss esot slēgts. Prasījām, vai virtuvi var izmantot. Viņa teica, ka parasti nē, bet, ja mums ir, ko gatavot, tad mēs varam mēģināt. Tikai tur tā īsti nav trauku. Tante aizgāja, un mēs palikām vieni. Ārā stipri puteņoja un gaudoja vējš. Labi, ka mēs nolēmām palikt te.

Pēc dušas nolēmām paskatīties, kas notiek ar virtuves rīkiem. Katliņi un pannas bija, pāris šķīvji un dakšiņas atradās, tāpat arī krūzes. Problēma, ka nav nedz eļļas, nedz garšvielas. Vispirms jātiek skaidrībā ar mūsu pārtikas krājumiem (lasīt atlikumiem). Brīnumainā kārtā mūsu somās atradās mazliet pastas, pāris bekona šķēles (ne pirmā svaiguma), divas vārītas olas, un pāris sakusuša siera šķēles. Pastu var izvārīt, bekonu sacept, sieru sagriezt beigās pa virsu, lai sakūst, un olas sasmalcināt pa porcijām. Leifam ēdiens nebija, tāpēc dalījāmies. Atcerējos, ka visu šo laiku nesu līdzi Pirenejos salasītās lauru lapas un Vianā noplūkto rozmarīna zariņu. Tagad lieti noderēja, lai ēdienam piešķirtu kaut mazliet garšas. Kombinācija ne pa jokam interesanta, bet puncītim vienalga, ka tik kaut kas iekšā. Desertā izdevās atrast somā paglabātus žāvētus abolīšus, ko izvārījām tējā, un, kad viņi smuki sabrieda, tad tos beigās apēdām.

Pēc vakariņām parunājāmies un drīz devāmies gulēt. Nevarējām saprast, kā izslēgt gaismu. Tā pati izslēdzās 22.00. Ārā gaudoja vējš, bet iekšā bija tik jauki.