26.diena - Villafranca del Bierzo - Ruitelan

19.3 km pēc John Brierley ceļveža / 18.6 km pēc Samsung Health aplikācijas

6.marts

Vakardienas pēdējie desmit kilometri bija skaisti, jo arvien vairāk tuvojāmies kalniem. Sāka krēslot, pa laikam lija viegls lietutiņš, un mēs gājām pa dubļainiem lauku ceļiem. Zeme bija nupat uzarta, brūni sarkana, tālumā pamalē kalni tinās zilā dūmakā. Izlīkumojām starp ciematiem un vīnogulāju laukiem, līdz nonācām Villafranca del Bierzo. Nupat iedegās laternas, un pamanījām, ka bija jau iestājusies tumsa. Kad ieradāmies de la Piedra alberģē, Lūks bija mums sarunājis privātu istabiņu (30 eiro), ko iekārtoja tieši priekš mums. Satikām Lūku un Jungu ārpusē pie alberģes. Viņi devās vakariņās, bet teica, ka viņiem mums sakāms kas svarīgs. Sapratām, ka nekas labs tas nebūs. Apskāvāmies, un Junga acīs redzēju asaras. Alberģe nupat bija atvērusies pēc ziemas sezonas. Te bija visi.

Pirms gulētiešanas Lūks atnāca parunāt. Viņi bija nolēmuši šeit beigt savu ceļu. Jungs brauks uz Santjago ar autobusu, bet Lūks brauks līdz Sarria un mēģinās paspēt noiet pēdējos 100 km, jo viņiem palikusi aptuveni nedēļa līdz prombraukšanai. Viņi samainīs atpakaļceļa biļetes uz drīzāku aizbraukšanu, jo ar projektu nav labi un arī ar pašu uzņēmumu mājās. Un Jungam jābūt pie ģimenes. Viss ir sagājis šķērsām.

Brokastis no rīta nebijām pasūtījuši, tikai palūdzām kafiju, ko mums iedeva bez maksas. Alberģes saimniekiem bija ļoti mīļš suns, kas šorīt visiem bija liels uzmundrinājums. Anne bija nolēmusi te palikt vēl vienu dienu, lai atpūstos pirms kalniem, kas mums bija priekšā. Lisa & co jau bija gabalā. Te vēl uzkavējās vāciete Elena, kas apsvēra iespēja ar mūsu korejiešiem doties uz Santjago. Atvadījāmies. Nebija sajūta, ka atvadāmies uz neredzēšanos. (Un tā bija taisnība)

Šodien izgājām pēdējie. Savā ziņā kaut kas bija beidzies. Bet kaut kā beigas ir jauns sākums. Mēs gājām tāpēc, ka sev bijām apsolījuši šo ceļu novest līdz galam. Līdzīgi kā pirmajā dienā, šķērsojot Pirenejus, arī tagad ceļš veda pa ieleju. Jauns sākums pēdējam posmam. Bijām nolēmuši, ka neiesim uz tradicionālo dienas galamērķi O Cebreiro, jo dienas beigās sanāktu pamatīgs kāpiens kalnā. Alberģes saimniece mums ieteica alberģi, kur palikt pirms kalna. Viņa bija pārliecināta, ka tā ir atvērta, un mēs uzticējāmies. Ārā bija pelēks, drūms un lietains. Visu dienu ceļš veda gar šoseju. Ieleja man nepatika. Bija neejamā diena.

Iešanu pa šosejas malu un autobāņa tuvumu kliedēja samērā biežie ciemati, vienīgi tie likās gandrīz pamesti. Tie bija nošņurkuši, pat nesalīdzināmi ar kalnu ciematiem pirms Ponferradas. Pirmajos nesatikām nevienu cilvēku. Iespējams, tie bija daudz dzīvīgāki, kad nebija uzbūvēta lielā šoseja, kas veda pāri ielejai, lielākoties izbūvēta uz tiltiem. Mēs gājām pa veco, reģionālo šoseju, kas līkumoja pāri Valcarce upei te uz vienu, te otru pusi, un zem lielās šosejas.

Trabadelo ciematā iedzērām kafiju. Tur satikām vēl divus neredzētus ceļiniekus. Apžāvējām savus pončo un cimdus, devāmies tālāk.

Drausmīgākā skaņa, ko jebkad dzīvē esmu dzirdējusi, ir cūku kviekšana braucošā kravas automašīnā. Viņas piekvieca visu ieleju, un iedomājos par to stresu, ko viņas piedzīvo, esot tur iekšā, kad spēkrats traucas pa ātrgaitas šoseju.

Pēc kāda laika iešanas pa mazo šoseju iznācām pie ceļmalas moteļa, kas atradās lielās šosejas pakājē. Te bija piestājis furgons ar rukšiem. Tagad viņas tikai rukšķēja un šķita nomierinājušās. Man gribējās ātrāk tik prom no šejienes. Drīz iegājām ciematā La Portela de Valcarce, un tagad ciemi sekos cits citam līdz pat mūsu galamērķim. Atkal dzirdējām kviekšanu. Laikam šoferis paēdis. Lielā šoseja pacēlās augstu kalna galā, un ieleja palika omulīgāka. Arvien vairāk sakoptu īpašumu un mazdārziņu. Te varēju just vietējo dzīvi. Palīdām kādā nojumē ieēst pusdienas; vēl šis tas bija aizķēries no Ponferradas. Visu dienu lija lietus. Drīz mums vajadzētu būt galā. Kādā ciemā bijām zemu lejā, bet augšā pāri ielejai šoseju turēja desmitiem metru augstas betona dakšas. Jau atkal iedomājos, cik jauki ciemi te bijuši, kad nebija attīstīti lielceļi. Tagad senās, no akmeņiem celtās ēkas atradās patiltē. Miers, kas kādreiz te bijis, zudis uz visiem laikiem. Un savā ziņa citādāks miers te iestājies, jo te nebrauc garām nejauši ceļinieki.

Ainava kļuva mežaināka, pilna ar ķērpjiem noaugušiem kokiem. Drīz bijām galā ciematā Ruitelan. Alberģe Pequeno Potala (5 eiro) patiešām bija atvērta. Vīrs, kad bijām iepriekšējā ciemā, zvanīja noskaidrot, vai strādā. Tur vajadzēja pieteikt rezervāciju un pateikt, cik cilvēku būsim. Divi. Mēs bijām vienīgie. Sākumā onkulis nebija pārāk laipns. Nospriedām, ka vakardienas onkulis pareizi izteicās, ka, sākot no šejienes, vietējie vairs nebūs tik atvērti un sirsnīgi, kā bijām jau pieraduši Spānijā. Bet salīdzinājumā ar latviešiem - nu īsts latvietis, es teiktu. Varēja just, ka te ir savi noteikumi, bet mums neko vairāk par gultasvietu un siltu dušu nevajadzēja. Vēl vienīgi paēst. Onkulis piedāvāja vakariņas par 8 eiro. Protams, ka piekritām! Un arī brokastīm pa 3 eiro piekritām, jo mums tikpat kā vairs nebija pārtikas. Pa ceļam neredzējām nevienu strādājošu veikalu.

Te bija apkure, un ļoti silts. Pēc dušas gājām uz istabiņu atpūsties. Te īsti nebija, ko darīt, izņemot gulēt. Pa logu redzēju, ka paiet garām kafejnīcā redzētie pilgrimi. Bija tikai mazliet pāri 16.00, un vēl jau varētu iet. Bet ārā joprojām lija, pie tam diezgan stipri, te bija silti, un vēl gultasveļa un segas. Ieritinājos zem segas un aizmigu.

Pamodos no klauvēšanas pie durvīm. Vīrs arī bija iemidzis. Ienāca onkulis un gribēja aprunāties par vakariņām, jo bija izvēles iespējas. Vakariņas būšot 19.00. Lai nekavējam!

Mēs joprojām bijām vienīgie alberģē. Un mums diviem tika pasniegtas vakariņas ar trīs ēdieniem. Uz galda bija iedegta svece, skanēja mūzika, un mūs apkalpoja pavārs! Kā randiņā! Pavārs bija burvīgs un atraktīvs! Pirmajā ēdienā mums bija jāizstrēbj liels māla pods ar zupu. Man sanāca 2 porcijas, vīram nācās apēst 3, un pat tad vēl nebija tukšs. Pavārs teica, ka esam švaki ēdāji, un smējās. Pamatēdienā bija pasta ar gaļu un piedevās milzīgs šķīvis ar svaigiem salātiem, dārzeņiem un tunci. Atkal milzu porcijas. Piedāvāja vēl vīram papildināt pastu. Visu varēja noskalot ar vīnu un ūdeni. Desertā ēdām kūku. Pēc vakariņām pavārs prasīja, cikos vēlamies brokastis. Drīkst izvēlēties? 8.30