25.diena - Ponferrada - Villafranca del Bierzo

23.5 km pēc John Brierley ceļveža / 24.62 km pēc Samsung Health aplikācijas

5. marts

Šodien gulējām kā svētdienā, gandrīz līdz pusdienlaikam. Paēdām brokastis un izgājām īsi pirms 13.00. Tik vēlu vēl nebijām uzsākuši iešanu. Likās, ka kaut kas ir mainījies. Mēs vieglāk uztvērām Camino. Norunājām, ka ātrāk nodarīsim to lietu - aiziesim līdz Santjago. Un tad jau redzēs. Nu tā, ka vairs neko negaidām un neceram.

Iet bija viegli. Tik brīva sajūta! Patiesībā iepriekš jau mēs paši sevi padarījām par sevis vergiem, mēģinot piepildīt kaut kādas iedomātas cerības, ejot Camino.

Laiks bija ļoti pavasarīgs un silts, bet arvien vairāk redzējām mākoņus. Šodien sola pērkona negaisu un lietu. Pagaidām nekas par to neliecina. Ceļš ilgu laiku veda cauri apdzīvotām vietām. Kāda piepilsētas ciema centrā bija bariņš ar mazajiem futbolistiem, un drosmīgākie mums sauca pakaļ: "Where are you from?" Atbildējām. Visi kiķināja, ka atsaucāmies. Drosmīgākais teica: "Buen Camino!" "Gracias!" Un dzirdējām, kā atkal visi ķiķina.

Ceļš turpmāk veda pa maziem asfaltētiem celiņiem, kas teorētiski bija ielas. Tādi īsti suburbi. Vietām te bija mazdārziņi ar privātmājām, vietām vienkārši zemesgabali, kur nekā nebija. Ne īsti dārzs, ne pļava, bet apdzīvotība bija visapkārt - tuvāk vai tālāk. Šī bija jauka diena, jo visu dienu bijām divatā. Nevienu citu ceļinieku nesastapām līdz pat vakarpusei. Ciemi sekoja cieši viens pie otra, un ceļš diezgan ātri pagāja, kaut nesteidzāmies, un brīžiem atkal jutu tulznas zem pirkstiem.

Fuentes Nuevas ciemā bija pirmais strādājošais bārs, kur iedzērām espresso. Laiks kļuva arvien mākoņaināks. Tālumā virs kalniem redzējām tumšus mākoņus. Tur noteikti līst. Mēs ejam uz lietu. Mazliet biju sailgojusies pēc pelēcības. Saule ir forša, bet tā apnīk, jo visas dienas kļūst vienādas. Latvijas mainīgie laikapstākļi mani pieradinājuši pie pārmaiņām. Pa laikam redzam reklāmas ar alberģēm. Gribam ātrāk noiet Camino, tāpēc vairs neizskatām iespēju pa ceļam aizķerties. Var manīt vakara tuvumu, ir vēla pēcpusdiena. Rēķināmies, ka ap 19.00 jau būs tumšs.

Lūks interesējas, kur esam palikuši. Viņi jau esot galā Villafranca del Bierzo, kādā privātajā alberģē. Tur esot arī privātās istabas, un viņš mums aizrunāšot istabu. Gaidot mūs. Cik jauki! Vīrs raksta, ka būsim vēlu, bet būsim. Tā ir tik laba sajūta, ka Tevi kāds gaida. Lūks un Jungs mūs visu ceļu ir pieskatījuši, atbalstījuši visos iespējamajos veidos.

Izejot no Camponaraya ciema, kreisajā pusē ir vīna darītava, kas piedāvā degustācijas. Gandrīz, vai sagribas ieiet uz glāzi vīna, bet tomēr nolemjam nekavēties. Turpat blakus ir atpūtas vieta, kur apēdam līdzpaņemto ēdienu un vīna vietā iedzeram ūdeni, lai soma vieglāka. Un, ko mēs redzam? Nāk kāds neredzēts pārītis. Šie paiet garām. Mums ir paveicies, ka satikām visdraudzīgāko kompāniju pirmajā dienā, kad uzsākām Ceļu. Paldies par to!

Pārītis iet pat vēl lēnāk, nekā mēs līdz šim, tāpēc viņus diezgan drīz apsteidzam. Dzirdam, ka viņi sarunājas vāciski. Tagad ceļš ved starp vīnogulāju laukiem pa zemes ceļiem. Man ļoti patīk. Ir gandrīz pilnībā apmācies, bet ir ļoti silts. Nu tā, kā pavasarī, kad ir pirmā siltā nedēļa, un gaisā sāk kaut kas virmot. Tāds kā nemiers kopā ar putekļiem, ko prasās noskalot ar siltu lietu. Jūtam vieglu vējiņu. Jā, gaisā var just lietus tuvumu. Un šai zemei un augiem to vajag.

Ejam garām kādam onkulim, kurš atbraucis uz nelielu vīnogulāju dārzu, kur griež zarus un turpat blakus dedzina. Vēlu veiksmi darbā! Viņš paceļ galvu, pasaka paldies un novēl mums labu ceļu. Izskatās, ka te katram ir savs zemes pleķītis, un viņi audzē vīnogas. Domāju, kā viņi kooperējas? Tas ir brīnišķīgi, ka vietējie var savā zemes pleķītī audzēt vīnogas. Te nav lielsaimnieku, un to var redzēt. Jo pa laikam redzam automašīnas šajos vīnogu dārzos, kur strādā arī ģimenes. Atbraukuši pievakarē pastrādāt. Atceros, kā mani vecāki pēc darba vakaros devās uz dārzu pastrādāt.

Kāds bija šīs dienas jaukākais notikums? Es piedzīvoju to, pēc kā nācu. To es nojautu jau tajā mirklī, kad piedzīvoju. Abi ar vīru gājām pa ceļu starp vīnogulājiem un priekšā redzējām tādu kā garāžu, pie kuras piebrauca auto, no kura izkāpa onkulis un viņa suns. Jau gandrīz pagājām garām, bet suns mums pieskrēja klāt, aktīvi lēkādams. Tāds labsirdīgs muļķītis. Tad onkulis mūs uzrunāja, vai vēlamies iedzert vīnu. Pie sevis nodomāju, ka kārtējais donativo, bet vīrs teica ejam! un jau devās līdzi onkulim iekšā garāžā. Biju ļoti pārsteigta, ka vīrs kļuvis tik atvērts. Sekoju līdzi. Garāža bija tumša, tikai tik, cik gaisma nāca iekšā pa atvērtajām durvīm. Iekšā bija divi putekļaini kaķi, kas staigāja pa galdiem, un onkulis viņus patrieca nost. Nolika krēslu pie galda un atrada divas glāzes, un ielēja mums baltvīnu. Esot viņa paša brūvēts. Lika man kā dāmai apsēsties. Sāka stāstīt, ka pa laikam cienā pilgrimus ar vīnu. Ir ļoti gards. Slavējām, un viņš smejas. Prasu par vīnogu laukiem, vai apkārt ir viņa lauki. Jā, viņam esot trīs hektāri vīnogulāju. Prasu, kur viņš liek vīnogas, vai tikai priekš sevis taisa vīnu vai tirgo. Smejas un saka: "Dzer, Reina!" (Reina tulkojumā no spāņu val. karaliene) Bet vienlaikus sāk stāstīt, ka viņiem visiem ir kooperatīvs, kur viņi nodod vīnogas. Vīnu taisa tikai priekš sevis un ciemiņiem. Teicu, kad nācām tieši domāju par to, un tagad man bija iespēja pajautāt un uzzināt atbildi. Viņš prasa, no kurienes esam. Un ir pārsteigts, ka no Ziemeļiem. Es esot tik atvērta! Te esot galīsieši, un viņi esot drūmi. Tagad jau esot pieradis. Prasu, no kurienes viņš ir. No Seviļas, Andalūzijā, kur cilvēki dabiski ir priecīgi un atvērti. Uz šejieni viņš atbraucis jaunībā, saticis savu nākamo sievu un tā palicis, nodibinājis ģimeni, piedzimuši bērni. Ilgojas pēc Seviļas. Rāda bildi, kur viņš jaunībā. Meita dzīvo Seviļā. Avīžu izgriezumā un fotogrāfijā rāda savu dēlu, kurš pašlaik darba dēļ ar ģimeni pārcēlies uz Dienvidkoreju. Sakām, ka Camino iet daudz dienvidkorejiešu. Jā. Prasu, vai neilgojas pēc bērniem, ja katrs savā pasaules malā. Viņš saka, ka ir labi, jo viņi visi tiekas uz Ziemassvētkiem, tad visi sabraucot kopā. Tobrīd runājoties spāniski, cik nu mācēju, sapratu, ka patiešām pastāv kaut kas Augstāks. Ka mēs varam satikties īstajā laikā un vietā. Ka mēs varam pieņemt lēmumu uzticēties un piedzīvojam patiešām brīnumainu tikšanos. Šī vienkāršā, cilvēcīgā saruna par šī spāņu onkuļa dzīvi manī raisīja ticību, ka pasaulē pastāv labestība un cilvēcība. Ja Tu ej ar atvērtu sirdi, Tu satiksi tikpat atvērtu sirdi. Mēs apskāvāmies, un es raudāju. Tobrīd nezināju, kāpēc, un vēl arvien nezinu, kāpēc raudu arī atceroties šo brīnumaino tikšanos. Jo šajā šķietami vienkāršajā sarunā slēpjas Mana Ceļa Brīnums. Šis bija vienīgais sastaptais cilvēks, ar kuru vēlējos nobildēties, lai neaizmirstu. Šo bildi nebiju redzējusi gandrīz gadu, bet man to nevajag, lai atcerētos šo satikšanos, vienīgi kā pierādījumu sev, ka šāda tikšanās bija.

Onkulim redzēju miklas acis, un viņš visu laiku atkārtoja: "Reina, Reina..." Izgājām ārā, un bija sācis līt. Tas elektrizētais gaiss bija atbrīvots, uzsūcot retas lietuslāses, kas arvien pieņēmās spēkā. Pēc piecu minūšu iešanas vilkām no somas ārā savus sen aizmirstos lietusmēteļus un vilkām mugurā. Manī ielija laimes un piepildījuma sajūta. Man patika viss! Lietus, vakars, piedzīvotais! Jutos tik atbrīvota, ka šeit arī varēju beigt savu Camino. Te bija mans Santjago. Es nezinu, kas notika, bet šī tikšanās mani piepildīja.

Aiz muguras dzirdējām automašīnas rūkoņu un redzējām, ka tas ir mūsu satiktais onkulis, izkāries ārā pa logu un saka, ka aizvedīšot mūs līdz Villafranca del Bierzo, kas atrodas vairāk kā 10 km attālumā no šejienes. Blakus sēž viņa sabiedrotais suncis. Pasmaidu, laipni atsakāmies un sakām, ka mēs labprātāk ejam. Viņš saka, ka ārā taču līst lietus, mēs vēl saslimsim! Saku, ka šis jau nemaz nav lietus, mums ir labi pončo un mēs nupat jau izslimojāmies un otrreiz vairs neslimosim. Muchas gracias! Kamēr runājam ceļa vidū, onkulis jau uztaisījis sastrēgumu, un aiz viņa pacietīgi gaida auto, kad varēs kustēt uz priekšu. Vēlreiz atvadāmies un paspiežam rokas! Adios! Buen Camino! Gracias! Adios!