24.diena - Foncebadon - Ponferrada

27.4 km pēc John Brierley ceļveža / 29.64 km pēc Samsung Health aplikācijas

4.marts

Grūti noteikt robežu starp vakardienu un šodienu, jo aizmigām ap 5.00 un 7.00 jau cēlāmies. Nolēmām, ka šodien iesim līdz Ponferradai, un tad redzēsim. Kad ģērbos, uz savas melnās flīsa jakas, kas visu nakti bija nostāvējusi manā kājgalī, pamanīju brūnu gruzi. Tikai šis gruzis patiesībā bija kukainis. Paņēmu salveti un saspiedu to. Salvete palika asiņaina. Trekna blakts.

Es iekšēji eksplodēju. Tūlīt pārmeklējām visas drēbes un tās izkratījām. Ātri izpurinājām guļammaisu un saritinājām, cerībā, ka iekšā nav tikusi kāda blakts. Šorīt visi slinki cēlās pēc vētrainās nakts. Nokāpām lejā un uzzinājām, ka alberģes cenā ietilpst brokastis. Viss galds aizņemts, un tur tusē Lisa&co, kas izskatās jau paēduši. Atrodam mazu vietiņu pie bāra letes un mēģinām saprast, kas ēdams. Uz viena galda uzlikta maize, sviests un džems un pārslas. Tikai piens viss izdzerts. Vienā krūzē vēl izdodas ieliet mazliet kafijas biezumus. Pēc dažām minūtēm mums mugursomas jau plecos, un dodamies ceļā.

Vispār mūsu plāns bija doties pēdējiem, lai nav jāmaisās vienam gar otru, bet dusmas ļoti dzen uz priekšu. Agrāk neapzinājos, ka dusmās var slēpties tik liela enerģija un spēks. Tik ļoti gribējām tikt no šejienes prom, ka gandrīz skriešus skrējām augstāk kalnos, līdz ciems izzuda skatienam. Jo augstāk kāpām, jo lielāka migla. Kopš vakardienas lietus un stiprā vēja laikapstākļi bija mainījušies. Sāka atkal līt smalks lietus, kas pārvērtās asā sniegā. Pūta ļoti stiprs vējš, ka bija grūti elpot un asaroja acis, jo kāpām kalnā pret vēju. Dusmas neļāva samazināt tempu. Mēs nerunājām, bet liekas, ka sarunājāmies domās. Mēs mēģinājām plūst pa straumi, bet nespējam pieņemt to, ko tā sniedz. Galu galā nav jau runa par to, ka kāds nav iztīrījis, tur dzīvo asinssūcēji mošķi vai kādam nelaimīgam vīrietim palicis slikti. Pagājušajā naktī mēs atcerējāmies, kāpēc mēs uzsākām šo Ceļu, bet, šķiet, plūstot pa straumi, bijām to aizmirsuši. Camino dzīve ievelk savā mistiskajā mikropasaulē, ar mistisku sociumu, kurā veidojas mistiskas savstarpējās attiecības. Kā miniatūra pasaule, vai valsts, vai ciems, vai ģimene. Es nespēju no tā aizbēgt, bet arī nespēju to pieņemt. Mums abiem bija sajūta, ka zinām, kāds ir Camino, un mums ar to pietiek. Mums tas neder. Tas nedziedē.

Interesanti, ka pirms Burgosas likās, ka tas bija mana Camino stāsta augstākais, emocionālais punkts. Izrādās, ka to vēl varēja pārspēt. Šis neērtums un neērtības ar šiem svešajiem gājējiem man šķita traucējošs. Es no šī neērtuma vēlējos atbrīvoties. Protams, lai sevi saudzētu.

Vēl interesantāk, ka šorīt kalna augšā ir akmens krāvums, kur mums jāatstāj mūsu līdzpaņemtais Akmens. Te cilvēki raud un pārdomā vēlreiz to, ko vēlas atstāt te uz Camino. Mēs abi ieradāmies, uzkāpām akmens krāvumā. Es nejutu neko. Man šīs Camino dzīres absolūti negāja kopā garīgumu, par ko, manuprāt, ir šis Ceļš. Savu līdzpaņemto Akmeni es nespēju te atstāt. Atcerējos to vietu ceļa pirmajā nedēļā, kur bija izveidota piemiņas vieta. Tur es jutu garīgumu, tā enerģija mani uzrunāja, tur es vēlējos tagad būt. Bet akmeni es nespēju atstāt.

Man līdzi bija pa ceļam salasīti akmentiņi, par kuriem vīrs teica, kāpēc lasu papildus smagumu. Tiem gan bija te jāatgriežas uz Ceļa, no kura tie bija paņemti. Te es atstāju visu to, ko nevēlējos no šejienes paņemt līdzi. Te palika arī manas dusmas.

Gājām uz priekšu joprojām milzu tempā. Man bija tāda enerģija! Mēs atkal bijām divatā, un man bija vienalga par pārējo. Redzēju, ka vīrs jutās tāpat. Sajūta, ka šī varētu būt pēdējā Camino diena, deva milzīgu brīvības sajūtu. Mums nav jāpilda sev uzliktie solījumi, kas dara mūs nelaimīgus. Agrāk vienmēr uzskatīju, ja lasi grāmatu, kas Tev nepatīk, joprojām tā jāizlasa līdz galam, jo varbūt pašās beigās notiks kas tāds, ko autors speciāli paredzējis beigām, un tā grāmata beigās būs ģeniāla. Tikai viena grāmata man ir attaisnojusi šīs cerības. Es sevi laužu, cerībā, ka tas man nāks par labu. Tā vietā, lai izvēlētos citu Ceļu, kas, iespējams, ir kā radīts tieši man. Varbūt šis nav Mans Ceļš? Jo šis nav Vienīgais Ceļš, pa kuru iet.

Šodienas ceļš ir skaists. Priežu mežus nomaina klaja kalnu ainava. Ejam pa kalnu takām, kuras malās audz dzeltenas miniatūras narcisītes. Lietusmākoņi negribīgi piekāpjas saules stariem un pazūd aiz muguras, apņemot kalnu smailes. Ne cilvēku, ne automašīnu, ne māju, tikai savvaļa! Skaisti! Šis IR dziedinošais Camino!

Diezgan apzināti turējām raitu tempu. Jā, iespējams, mēs sevi apdalījām, skrienot pa kalniem, nevis izbaudot katru ainavu, kas pavērās aiz jauna līkuma, tomēr šos skatus varēju baudīt divvientulībā ar vīru, nevis dalīt ar vismaz 15 cilvēkiem, kuri mums paietu garām, ja mēs vilktos manā tipiskajā gliemeža ātrumā. Pēc kalna seko arī nokāpšana, kas šoreiz mani nenokausēja un nepalēnināja. Lai gan taka bija stāva un klāta lielākiem un mazākiem akmeņiem, kuri pārvietojas pa segumu, tiklīdz uzlikām pēdu, riskēju nokrist uz mutes un traucos lejā. Līdzsvaram lieliski palīdzēja manas nūjošanas nūjas, kas bija kļuvušas par manām uzticamām sabiedrotajām. Anne iepriekš bija teikusi, ka tiem, kam problēmas ar ceļgaliem, var mēģināt skriet lejā no kalna, pārnesot svaru no vienas kājas uz otru. Šo stratēģiju es pielietoju, un izdevās lieliski. Citkārt kaitinošā nokāpšana tagad bija ātra un nesāpīga. Vīrs brīnījās par manu spēku un entuziasmu.

Nonācām ļoti skaistā kalnu ciematā Acebo, kur slējās no akmeņiem celtu pasaku namiņi. Iegājām La Casa del Peregrinos, lai iedzertu rīta kafiju. Šī izrādījās maza viesnīciņa. Te gan būtu jauki palikt! Iekšā kūrās kamīns, kas patīkami sildīja telpu. Tāds miers, tāds zen! Ciems ir ļoti sens, un man ļoti patīk tā arhitektūra. Izejot no ciema, redzu busiņu, kas pārvadā pilgrimu mugursomas uz alberģēm. Diez, vai te kāds šonakt ir nakšņojis un jau ir ceļā? Tie varētu būt ceļinieki, kas izgājuši dienu pirms mums.

Nu ceļš ved pa asfaltētu šoseju, un arvien vairāk laižamies lejā no kalna. Taka pāris reizes veda nost no šosejas, bet tad atkal pievienojās un šķērsoja to. Tā mums tika aiztaupīti šosejas līkloči. Nākamajā ciematā redzēju ziedošus mimozu kokus. Jā, pavisam noteikti no ziemas esam iegājuši pavasarī! Šis bija gandrīz tikpat jauks ciemats kā iepriekšējais. No ciemata taka veda strauji ielejā. Gājām pa gravu, un apkārt mums bija koki. Te bija ļoti veci un resni kastaņkoki. Ļoti skaisti, kā tādi meža tēli. Tik resni, ka vairākiem cilvēkiem jāsadodas rokās, lai tos pilnībā apķertu. Tad atkal iznācām uz asfaltēta ceļa un drīz atkal atgriezāmies uz zemes takas, kas vijās pa kalnu ieleju, un kāpām arvien zemāk un zemāk. Ielejas aizvējā saule karsēja. Pēc ilgas iešanas redzējām Molinaseca ciemata baznīcas torni. Bijām tikuši lejā no kalna. Ciems bija pašā ielejā pie mazas upes, kurai pāri veda akmens tilts. Pēdējie ciemi bijuši nudien skaisti! Te bija silts laiks, un ļoti pavasarīgs, gandrīz idillisks. Nolēmām te mazliet atpūsties un iegājām kādā krogā. Pasūtījām kokakolu ar citronu, un pat pie tās klāt deva tapas - tortillas gabaliņus un zaļās olīvas. Burvīgi! Te bija kā viduslaiku akmens pagrabā ar lielām velvēm, pie sienām bija gleznas ar skatiem no ciemata. Atpazinu baznīcu un tiltu pār upi.

Kad izgājām ārā uz ielas, redzējām, ka mums priekšā iet abi angļu puiši. Bāc! Piedzinuši, bet es šodien biju tik ātra! Sekojām viņiem, un pēc atpūtas un cukura uzņemšanas atjaunojās enerģija, un turpinājām tikpat raitā solī ārā no ciemata. Lūks prasīja, kur esam - viņi tikai tagad bija pirmajā ciematā. Kad vīrs pateica, kur esam, bija ļoti izbrīnīts, ka esam tik ātri. Ha! Mazliet lepojos ar sevi.

Runājot par skaistajiem ciemiem, sapratu, kas man likās pievilcīgs viņu arhitektūrā - ēkas bija celtas no akmeņiem, un tām bija dabiski slānekļa jumti, ļoti daudzām bija balkoniņi ar koka margām - viss manos tuvajos dabas toņos.

Izejot ārā no ciemata, redzējām, ka abi puiši piesēduši un atpūšas. Turpinājām ceļu raitā solī. Līdz Ponferradai palikuši mazliet vairāk par 7 km. Iešana turpinājās pa ietvi blakus ielai. Te īsti nevarēja saprast, kur beidzas ciems, jo mājas ar apjoztiem žogiem turpinājās vēl labu laiku. Pa ceļam ir kāda alberģe, kuras gultas atrodas ārpusē zem nojumes. Prātojam, vai tās vienkārši tiek uzglabātas ārā vai arī tā patiešām ir "guļamtelpa". Vasarā varētu būt interesants piedzīvojums, tomēr labprātāk tādu nakšņošanas iespēju izmantotu pie dabas nevis ielas malā.

Privātmājas beidzas, bet ceļš turpinās pa ietvi blakus šosejai. Ejam pāri uzkalnam, un no tā paveras skats uz Ponferradu. Vēl paliels gabals jāiet, bet vismaz redzams galapunkts. Ko mēs izdomājām par mūsu Camino? Aiziesim līdz galam un tad izlemsim. Te atkal sākas apdzīvotība ar mājām. Kreisajā pusē paliek skaistie kalni, un priekšā tiem paveras skats uz pakalniem, kas klāti ar sulīgu zāli un ziedošiem kokiem kā no Purvīša gleznas ar sapunktotiem baltiem ziediem. Priekšpilsētas ciemati nemanāmi nomainīja viens otru. Redzēju, ka abi angļi mums tuvojas. Šodien man bija sportisks gars un nevēlējos viņus laist garām. Mēs pielikām soli. Kādu brīdi gājām pa asfaltētu lauku ceļu, un aiz žoga bija aitu ganāmpulks. Piegāju klāt, bet viņas sabijās un aizmuka dziļumā. Puiši nu jau bija dažu metru attālumā, bet pat nesveicinājās. Kas atkal? Vīram teicu, ka gribu no viņiem aizmukt. Gājām arvien ātrāk, un bija sajūta, ka arī viņi iet arvien ātrāk. Gāju ar maksimālu jaudu. Jā, varbūt tas bija bērnišķīgi, bet šodien neparko negribēju atdot savu izraušanos. Mēs izgājām pirmie un pirmie būsim galā. Punkts. Tas bija mans dienas prieciņš.

Mēs it kā bijām tuvu pie Ponferradas un reizē tālu. Likās, ka metam loku ap pilsētu, iekams tajā ieiesim. Vispār jau tāda skriešana man diez ko nepatīk. Bet braši turos pie nolemtā. Kārtējā ciematā atbalsojas mūsu nūju klaudzieni bet segumu. Beidzot esam pie kāda tilta un ejam pāri aplim, nemetot līkumu. Ar acs kaktiņu redzu, ka puiši arī. Nu šī patiešām sāk šķist kā sacensība. Labi! Viņi mums cieši sekoja pa pēdām, burtiski divi metru attālumā, bet nespēja apsteigt. Nūjas palīdzēja kāpt pakalnā uz vecpilsētu. Redzēju zīmi, ka uz municipālo alberģi jāiet pa labi, bet Camino turpinās taisni. Mēs bijām nolēmuši iet uz vecpilsētas centru līdz katedrālei, tāpēc gājām taisni. Puiši sekoja. Hmm. Interesanti, vai viņi šodien ies vēl tālāk, ja jau nepaliek municipālajā, jo parasti izvēlējās lētākās opcijas? To nospriedu toreiz Granon alberģē, kad viņi pie galda skaļi skaitīja naudu. Jau atkal zīme ar norādi uz municipālo alberģi, bet puiši mums pārliecinoši seko. Nu jau esam pie pils mūriem un skaidri zinām, ka esam vecpilsētā. Ielas galā redzams baznīcas zvanu tornis. Sekojot norādēm, esam klāt laukumā pie baznīcas! Aleluja! Ejam taisnā ceļā uz kafejnīcu, kurai saulītē novietoti galdiņi un krēsli. Apsēžamies, un puiši paiet garām, ejot pēc norādēm, kas norāda Camino. Tad jau laikam tiešām dodas tālāk, jo neizskatījās, ka viņi grasītos palēnināt tempu. Vīram smejos, ka man šo vajadzēja - atnākt pirmajai, un ka puiši nespēja mani apsteigt. Par vīra spēkiem šaubu nebija. Bet es taču esmu sieviete, kas pati stiepj savu mugursomu, un šodien veikla kā kalnu tīģeris. Prieks par saviem spēkiem. Pulkstenis mazliet pāri 15.00. Neslikti. Gandrīz 30 km pa kalniem mazliet vairāk kā 7 stundās ar kafijas pauzēm kafejnīcās. Pasūtījām kafiju ar pienu, kad pēkšņi no otras puses redzu nākam abus angļus. Mani tas pārsteidza. Apmetuši līkumu? Ar smaidu sejā viņus sveicinu. Viens prasa, vai mēs nezinot, kur esot municipālā alberģe. Es saku, ka atpakaļ bija vairākas zīmes ar norādēm. Prasu, vai tad viņi neredzēja?

Ha! Tad patiešām akli bija sekojuši mums pa pēdām. Vairs nešaubījos, ka viņi te ir, lai sacenstos.

Kāds ir mūsu plāns? Fakts ir tāds, ka mums abiem ir sajūta, ka mums visur ir ielīdušas blaktis. Vēlos nomazgāties karstā dušā un beidzot izmazgāt matus, jo pēdējās dienas nav sanācis. Mums jāizmazgā visas drēbes un jāpārskata soma. Pavisam noteikti šonakt nepaliksim alberģē. Un nolēmām turpināt mūsu Camino, tikai neplūstot pa straumi. Meklēsim balansu starp vēlmēm un iespējām. Mūsu dusmas un nepieņemšana palika augšā kalnos. Te prāts ir priecīgāks. Vīrs Bookingā skatās mūsu nakšņošanas iespējas, un atrodam smuku divistabu dzīvoklīti ar veļasmašīnu, dušu, virtuvi un visu pārējo. Nolemjam piedāvāt Lūkam un Jungam palikt kopā ar mums. Bierzo Habita dzīvokļa cena 55 eiro par nakti. Ja uz visiem izdala, tad sanāk gandrīz tāpat kā privātajās alberģēs. Kādu brīdi viņš neatbild, tāpēc nolemjam rezervēt dzīvokli jebkurā gadījumā. Ja viņi izdomās, varēs pievienoties, ja ne, tad mums būs kārtīga atpūta. Vīrs norezervē un sazinās ar saimnieku. Dzīvoklis būs pieejams pēc stundas. Labi. Mēs vēl pasēdēsim kafejnīcā, apskatīsim pilsētiņu, un tad lēnā garā dosimies, jo dzīvoklis ir mazliet ārpus centra. Lūks uzraksta, ka viņi tagad esot iegājuši Molinaseca ciematā un tur grasās ēst pusdienas. Pārsteigts, ka jau esam galā. Par dzīvokli atbildi dos vēlāk, jo jāparunā ar Jungu. Viņi neiet kopā. No rīta Jungs esot pamodies, un viņam uz sejas esot trīs nejauki blakšu kodumi. Brr.

Izdzeram kafiju un nolemjam aiziet līdz baznīcai. Ar mugursomām tur nedrīkst ieiet, bet mēs paveram durvis, lai vismaz uzmestu skatu. Brīnos, ka vecpilsēta te diezgan izmirusi. Bet, izejot ārā no vecpilsētas, pilns ar auto un arī cilvēku vairāk. Nolemjam lēnā garā doties uz dzīvokli. Saimnieks atsūtījis precīzu adresi, un drīz esam klāt. Gaidām lejā. Saimnieki patiesībā ir divi brāļi. Viens ir īpašnieks, bet otrs palīdz ar viesu sagaidīšanu un komunikāciju, jo runā angliski. Abi ļoti jauki, sirsnīgi un atvērti. Uzbraucam augšā uz dzīvokli. Tas ir nenormāli balts un tīrs, bet mēs abi esam sušķi ar dubļainiem zābakiem. Sakām, ka mums gribas atpūsties no Camino dzīves, un šie abi smejas. Te ir viss. Luxurus Camino. Viens no brāļiem rāda ekstras - visā dzīvoklī iemontēti skaļruņi ar vadības sistēmu, lai jebkur varētu klausīties mūziku, arī dušā. Interjers ir moderns, un ikviena lieta pēc Camino vienkāršības liekas kā ārkārtēja ekstra. Guļamistaba ir dievīga! Zīdaina gultasveļa un pufīga sega un spilveni, un milzīgs logs, kuram palodzes vietā izveidots tāds kā sols ar spilveniem, kur var zvilnēt. Virtuvē ir viss nepieciešamais ēst gatavošanai, papildus bezmaksas kafija, ko gatavot kafijas aparātā, ledusskapī piens, sulas, ūdens, brokastīm mafini un cepumi, džemi, brokastu pārslas un vēl, un vēl! Sakām, ka noteikti gribēsim izmazgāt veļu. Veļasmašīna ir, bet te nav mazgāšanas līdzeklis. Viņi saka, ka vēlāk mums atnesīs no veikala, jo tagad vēl aizvērts - siesta. Ak, pareizi! Tāpēc bija tik mierīgas un tukšas ielas! Saimnieki izstāsta, kur tuvākais pārtikas veikals un restorāns, atsveicinās un atstāj mūs šajā paradīzē. Vēlāk tikai jāpaskatās pie durvīm, viņi būs atstājuši mazgāšanas līdzekli.

Kad viņi prom, pirmais, ko izdarām, ir zibenīgi novelkam visas drēbes un meklējam iespējamos kodumus. Par laimi, nav! Vairs negribas dalīties ar šo dzīvokli, un, kā reiz, Lūks ir uzrakstījis, ka viņi palikšot municipālajā alberģē. Tātad vakars mums diviem. Pēc karstās dušas nav drēbju, ko uzvilkt, jo visas gribam izmazgāt, tāpēc nākas staigāt dvieļos. Zvans pie durvīm nozīmē, ka atnests mazgāšanas līdzeklis. Varam uzlikt mazgāties drēbes un iet atpūsties. Drīz jau vērs vaļā veikalu, bet tagad tāds slinkums, ka varētu palikt gultā. Ieslēdzam televīziju, un tur atkal rāda Big Bang Theory. Šī nu jau ir mūsu Camino tradīcija. Šķiet, ka pat pagulējām. Attapāmies, ka neesam ēduši, bet pārtikas mums nav, ja neskaita to, kas virtuvē kā cienasts viesiem. Vīrs piesakās aiziet līdz tuvējam veikalam pēc neveselīgām vakariņām.

Kā gribētos te palikt ilgāk. Vakarā pat apsveram tādu iespēju. Bet saprotam, ka tas ir ārpus mūsu budžeta. Šo nakti mēs te bijām pelnījuši. Mazliet sajutos, it kā te dzīvotu. Saimnieki teica, ka rīt varam te palikt ilgāk, jo rītvakaram neesot rezervācijas. Izčekošanās līdz 13.00. Ojē!