23.diena - Astorga - Foncebadon

25.9 km pēc John Brierly ceļveža / 27.57 km pēc Samsung Health aplikācijas

3.marts

Rīts nāca ar pārsteigumu, ka korejietim no Lisas grupas ir nozagti zābaki. Tas ir cūcīgākais, ko var nodarīt ceļotājam. Šodien ir svētdiena, un veikali arī nestrādā. Alberģē nakšņoja divi vīrieši no Vācijas, kuri agri devušiem prom. Pārējie visi esam uz vietas. Lisa mēģina organizēt palīdzību un noskaidrot potenciālo zagli. Sākumā aizdomas par vāciešiem, bet tad aberģes darbinieks ierunājas par kādu vīrieti, kas no rīta esot šiverējis. Viņš domājis, ka tas ir viens no ceļiniekiem. Stāsta par cilvēku ar riteni, bet neviens nesaprot. Viņš runā tikai spāniski, un pa visiem mēģinām saprast tā vīrieša aprakstu. Beigās saprotam, ka tas vīrietis bijis ar skrejriteni. Kurš pilgrims dodas svētceļojumā ar skrejriteni?

Tuvojas 8.00, un mums jāpamet alberģe. Dēļ visas jezgas pat nepaēdam. Pirmais, ko visi no rīta izdarīja, skrēja pēc zābakiem uz telpu, kur tie jāatstāj, kamēr uzturamies alberģē. Par laimi, visiem pārējiem izdodas atrast savus zābakus. Vienīgi Lūks stāsta, ka tas korejietis gribējis piesavināties viņa zābakus, jau esot stūmis kājās, kad viņš ienācis telpā. Lisa kā taisnības cīnītāja neliekas mierā, un alberģes darbinieks saka, lai korejietis nāk viņam līdzi uz pagrabu. Tur esot vairāki zābaku pāri (!!!), ko pilgrimi esot atstājuši alberģē. Izrādās, ka pat bija, no kā izvēlēties! Korejietis atgriezās laimīgāks, bet zābaku izmērs tomēr esot par mazu. Labāk nekā basas kājas. Vismaz šodien, kamēr tiks līdz veikalam. (Pasteigšos notikumiem pa priekšu - viņš tos mazos zābakus vilka līdz pat Santjago!)

Izgājām no alberģes. Diemžēl parks blakus bija slēgts, un apsēdāmies uz soliņa turpat pāri laukumam. Sakārtot somu un paēst brokastis. Rīts bija mitrs un miglains. Ārā iznāca arī Lūks un Jungs un pievienojās mums. Abi katalāņi ar saviem velosipēdiem piebrauca pie mums un bija satraukti par zādzību. Jāmeklē cilvēks ar skrejriteni. Tātad vietējais?

Sakārtojām somas, mazliet ieēdām un devāmies cauri Astorgai. Gājām garām kādai kafejnīcai ar reklāmu par churros. Lūks pēkšņi saka, ka Astorga esot slavena arī ar saviem čurrosiem. Ejam iekšā! Tik sen nav ēsti! Gribu chorros con chocolate! Tur laipna sieviete apkalpo Astorgas policistu. Mēs sakām, ka gribam churros un kafiju. Tiem līdzi nāk šokolādes dzēriens vai kāds cits dzēriens pēc izvēles. Beigās bija milzīgs misēklis, ka neko nesapratām, jo viņa piedāvāja brokastu piedāvājumu, kurā bija arī sula. Visi smējāmies, ka neko nesapratām, bet laimīgi ēdām savus čurrosus, kurus mērcējām karstā kakao dzērienā, piedzērām kafiju un līdzi pudelītē paņēmām sulu. Tas viss no personas tikai 3 eiro. Te varēja iespiest zīmogu savā pilgrima pasē, un pie sienas redzējām, ka šī ir pilgrimu iecienīta kafejnīca. Arī pati laipnā saimniece gājusi Camino. Policists atsveicinājās no visiem un devās prom. Drīz arī mēs. Varbūt vajadzēja pateikt viņam par nozagtajiem zābakiem?

Pilsēta guļ. Ejot ārā no Astorgas pa mazajām ieliņām, mums garām pabrauca vīrietis ar skrejriteni un lielu, dzeltenu pleca somu, kas pārmesta pāri, kājās kedas. Ko mums darīt? Mesties virsū? Bet viņš ātri nozuda mūsu skatienam. Pilgrims viņš noteikti nebija ar tādu somu un apaviem. Noteikti, ka vietējais.

Izejot no pilsētas, ceļš turpinājās pa trotuāru blakus ielai, kas pārtapa šosejā. Lūks piestāja ceļā pie žoga, aiz kura ganījās balts zirgs. Paglaudīja purnu, un devās uz priekšu. Drīz no kādas sānu takas mums priekšā iznāca kāda meitene ar mugursomu. Elena no Hamburgas. Priecājas mūs satikt, jo vakar vēlu vakarā ieradusies Astorgā un palikusi kādā privātā alberģē pie kāda vīrieša, kur bija vienīgā ceļotāja. Šodien uzsāk ceļu. Studē psiholoģiju, esot jāraksta noslēguma darbs, bet nevarot izdomāt tēmu. (Hmm, cerams nemeklē tēmu starp ceļiniekiem.)Tāpēc nolēmusi paņemt pauzi un atbraukt studentu brīvlaikā iet Camino. Lūks un Jungs labprāt runājas ar vācieti, un kopīgi ejam kādu laiku. Kur nu bez sarunām par pasaules kariem, holokaustu un vēsturi.

Kādā brīdī Elena ar Lūku bija mums priekšā jau krietnu gabalu. Izgājām cauri kādam tukšam ciemam, un tālāk taka veda pa zemes ceļu. Ainavā arvien vairāk parādījās sīki krūmi, un redzējām, ka tuvojamies kalniem. Pagaidām ceļš vēl bija bez kāpumiem, vien pirms nākamā ciema Santa Catalina de Somoza, ejot, pacēlāmies arvien augstāk un tālumā redzējām arvien mežainākas ainavas. Ciematā nolēmām atpūsties kafejnīcā. Pēdējos kilometrus bijām gājuši kopā ar Lūku un Elenu, Jungs kaut kur atpalika. Kafejnīca ir jauka vieta, kur uzgaidīt. Pasūtījām kafiju, bet Elena sev brokastis. Izrādījās, ka šī ir alberģe un iekšā bija burvīgs, noslēgts patio. Drīz arī Jungs bija klāt. Un nupat no kafejnīcas ārā nāca Lisa ar saviem ceļabiedriem. Izstāstījām, ka redzējām vīrieti ar skrejriteni, bet kājās viņam nebija korejieša zābaki. Kāpēc zagt lietotus zābakus?

Ceļmalās pamanīju lapas, kas līdzīgas kāršrozēm. Droši vien, ka tās nebija kāršrozes, bet iztēlojos, cik skaisti te ziedētu vasarā, ja tomēr būtu. Ceļš veda pa vientuļu asfaltētu šoseju. It kā bijām augstāk, bet kalni joprojām bija tālumā, un visapkārt līdzenumi. Pēc Astorgas šķita, ka tuvojamies nomalei. Laiks bija noskaidrojies un gājām atklātā saulē. It kā apkārt bija krūmu puduri, bet tie nekādu noēnojumu neveidoja. Drīz mūsu uzmanību pievērsa kāds labradora jaunulis, kas skrēja pa šosejas vidu. Mēģinājām sasaukt, lai neiet pa šoseju, jo pa laikam te brauca pa kādai automašīnai. Muļķītis neklausīja. Lūks mēģināja pievilināt ar ēdienu. Aiz mums parādījās kāds pāris ar bērniem. Domājām, ka viņi varētu labāk pieskatīt savu suni. Mēs gājām pa šosejas malu, jo Camino, kas veda blakus šosejai bija akmeņains, un pa asfaltu bija raitāks solis. Kad ģimene pagāja garām, suns viņiem kādu laiku klumpurodams sekoja, bet tad atkal sāka skraidīt uz šosejas, un nolēmām iet pa taku, lai viņam nebūtu kārdinājums skriet pie mums uz šosejas. Camino malā bija soliņš un piesēdām atpūsties. Suņuks skraidīja ap mums, līdz kādā brīdī sāka ēst zāli. Ēda, ēda un izvēma. Nabadziņš. Tā ģimene bija tālu priekšā un nelikās ne zinis par suni. Lūks un Elena nolēma, ka ies ātrāk, lai suns tiek atpakaļ pie ģimenes. Jungs viņiem sākumā cieši sekoja, bet mazliet iepalika, līdz sākām atpalikt krietnu gabalu. Nākamajā ciematā ieradāmies trijatā. Te arī viss bija slēgts. Pagājām garām slavenajam kovboju bāram, kas redzams filmā The Way. Izejot no ciema, atgriezāmies atpakaļ uz tās pašas šosejas, un redzējām, ka Lūks un Elena piestājuši mūs pagaidīt. Bet drīz mēs visi atkal sadalījāmies. Lūks bija labi iedraudzējies ar Elenu un viņiem sakrita raitais solis, Jungs mazliet iepalika no viņiem, bet tāpat bija ātrāks par mums. Drīz viņi pazuda mūsu skatienam. Ainava arī mainījās, un nu mēs iegājām krūmu un mežu audzēs. Ceļš bija taisns un diezgan vienmuļš, un jutām, ka pamazām kāpjam arvien augstāk.

Labajā pusē krūmājus nomainīja jauna priežu audze. Sapratu, ka ilgu laiku neesmu redzējusi īstu mežu. Kad ar korejiešiem runājām par Latviju teicām, ka mums ir daudz mežu. Un viņš bija izpētījis, ka mums esot ļoti augsti koki. Nu, normāli. Bet šos te noteikti nevaru nosaukt par mežiem. Tāpēc mēģinu aprakstīt par koku audzēm. Kastīlijas-Leonas reģionā vispār neredzēju dabiskas koku audzes. Tie visi bija stādīti koki precīzās līnijās - gan lapu koki, gan priedes, kas laikam te varētu būt pīnijas? Tās nav tik slaidas kā mūsu piejūras mežos, un arī ne tik augstas, toties skuju vainags tām gan ir ļoti blīvs un pēc formas izskatās gandrīz kā egles. Līdz ar ainavas maiņu te jūtu drūmu enerģiju, kaut gan spīd spoža saule. Varbūt kalnu tuvums, vai pamestības sajūta. Nespēju baudīt šo savvaļu. Ceļš blakus bēdīga paskata šosejai ir izbraukts ar traktoru un nogludināts priekš ceļiniekiem. Man tas atgādina par Latvijas izcirstajiem un izbraukātajiem mežiem. Varbūt tāpēc tas drūmums.

Pēc priežu audzes ceļmalā atrodam vietu, kur atpūsties un ieēst. Šķiet, pirmoreiz redzu, ka arī vīram ir grūti. Arī viņa vecās traumas atgādina par sevi. Bet viņš to neizrāda. Runājam, ka abi esam noguruši no iešanas. Emocionālā ziņā.

Lūks vaicā, cik tālu esam. Viņi jau esot nākamajā ciemā un mūs tur gaidīšot. Dodamies tālāk. Ceļš ved pāri tiltiņam pāri mazai upītei, un ieiet mežā, kur dabiska taka ved augšā kalnā. Te bija mistisks mežs. Tāds vecs un sačokurojies, apaudzis ķērpjiem, un sausām pērnajām lapām zaros. Brūns un sudraboti pelēks. Koki bija kaut kas līdzīgs ozoliem, bet zemāki un slaidāki. Bet no cietās un sausās zemes ārā spraucās zili, savvaļas krokusi. Tik daudz, ka jāskatās, kur likt kāju. Vienu noplūcu un ieliku savā ceļvedī. Tagad tas ir tikpat brūns kā tas mežs. Drīz taka kļuva diezgan klinšaina un pilna ar koku saknēm, ka jāseko līdzi, lai kājas neaizķeras. Mežā bija atkal tā dīvainā koka zaru krustu padarīšana, ko cilvēki te saveidojuši.

Kārtējo reizi pēdējie trīs kilometri bija kaitinoši bezgalīgi. Taka atkal izveda uz šosejas malas un bija garlaicīgi un nepielūdzami taisna, izņemot to, ka varēja redzēt, ka tā mazliet paceļas pakalniņā un atkal iegrimst lejā kā mazos amerikāņu kalniņos. Mežu nomainīja krūmāji, krūmājus - ar zāli apauguši līdzenumi. Beidzot redzējām ēkas, un Lūks ziņoja, ka viņi esot ceļmalas bārā, kur ieturot pusdienas. Kad atnācām, jautrība sita augstu vilni. Priekšā jau bija Anne un viens no vāciešiem no Astorgas alberģes, Lūks un Jungs, kā arī Elena finišēja ar savu maltīti. Vēl pie cita galdiņa sēdēja vietējie, un mums īsti nebija, kur palikt. Pirms stundas bijām paēduši savu līdzpaņemto ēdienu no Astorgas, un pa ceļam paspējām saskābt, ka vairs negribējās nedz pasūtīt pusdienas un gaidīt, nedz iejusties miglaino acu kompānijā. Lūks paziņoja, ka visi izlēmuši šodien doties uz nākamo ciemu, jo sagaidāms, ka šeit paliek visi pārējie, un vēl ir agra pēcpusdiena. Ja izlemts, tad izlemts. Vairs negribam iet pret straumi, bet plūst pa to. Pirms ceļa aizejam uz tualeti, un dodamies. Anne ar vācieti aizgāja drīz pēc tam, kad ieradāmies bārā. Lūks un Elena devās ceļā pirms mums, negaidot, kad Jungs pabeigs maltīti. Mēs sagaidījām Jungu un kopā izgājām atpakaļ uz ceļa.

Izgājām cauri Rabanal del Camino ciemam un drīz jau sākām kāpt kalnā. Par laimi tā bija dabiska taciņa nevis asfaltēta šoseja. Jungs likās nomākts, bet alus atraisīja uz atklātu sarunu. Viņš izstāstīju visu, kas viņu nomāca visu šo ceļu, un arī tagadējos sarežģījumus ar darba projektu, kas ietekmējis arī viņa attiecības ar Lūku. Beidzot sapratām, ko nozīmēja šī viņa vēlme pēc vienatnes. Mums izvērtās sirsnīga un atklāta saruna, un mēģinājām viņu uzmundrināt. Ejot cauri jocīgiem kukuržņiem, bijām uzkāpuši jau pieklājīgā augstumā, no pavērās ainava uz tālumā esošiem kalniem. Te bija viens soliņš, no kura izbaudīt ainavu. Pamanīju interesantas formas baltu mākoni. Un tad tālumā kalnos pamanīju dūmus. Vai tur kas deg?

Jungs kalnos iet tikpat ātri kā pa taisnu šoseju. Man tas nebija pa spēkam, un izskatījās, ka vīram arī ir apgrūtināta iešana. Teicām, lai skrien, un tiksimies galā. Ceļš bija akmeņains un vietām slapjš un slidens, jo apkārt bija koki, un no kalna lejā tecēja straumītes. Brīžiem, liekot kāju, tā paslīdēja kā šļūdoņi pa mazajiem akmeņiem, tāpēc centos likt kājas uz klinšainajām daļām vai lieliem akmeņiem. Par savām tulznām biju pilnībā aizmirsusi. Kāpšana tām netraucēja.

Gandrīz pašā kalna galā īsi pirms ciema mūs apsteidza abi spāņu pāri, kam plecos bija mazās 2 litru Quechua dienas mugursomiņas. Iesoļojām kalnu ciematā, kas sastāvēja no galvenās ielas un akmens mājām gar malām. Sekojām spāņiem uz alberģi. Šodien bijām pēdējie. Saimnieks bija jauns vīrietis, kas neizcēlās ar laipnību, toties varēja redzēt viņa gandarījumu par ienākumiem. Monte Irago alberģe ir retā alberģe, kuru neiesaku un par kuru teicām never again! Bet par visu pēc kārtas. Ja neskaita to, ka tā bija gana dārga (9 eiro), tā bija arī netīra. It kā jau vizuāli jauks kalnu namiņš ar bāriņu pirmajā stāvā. Saimnieks piedāvā pilrgrim menu par 12 eiro, un saka, ka nekādu pārtiku un dzērienus nedrīkstot ienest istabās. Vai mums pārbaudīs somas? Izskatās, ka veikali te nav, un ir jau arī svētdiena. Vakariņas vēl nepasūtām, jo vēlamies aprunāties ar pārējiem. Mūsu gultas esot pašā augšstāvā bēniņos, varam izvēlēties, kur gulēt. Augšā ved šauras kāpnes, kuras nodala īsas koka durtiņas kā bāros vesternu filmās. Otrajā stāvā satiekam Lūku, kurš saka, ka te esot visi. Lielā guļamtelpa esot pilna. Redzam divstāvu gultu mežu, kur visi trinas viens gar otru, lai iekārtotos vai palaistu garām. Šķiet, te ir saliktas maksimāli daudz gultu, lai varētu izguldīt maksimāli daudz cilvēku, lai varētu maksimāli daudz nopelnīt. Mūsu guļvietas ir bēniņos, uz kuriem ved stāvas koka kāpnes kā uz siena šķūņa augšu, tikai ar platākiem pakāpieniem. Pažobelēs viena pie otras saliktas vienvietīgas gultas, kas visas ir aizņemtas. Mums variants ir gulēt divstāvu gultā telpas vidū (jo šī ir vienīgā vieta, kur var nolikt divstāvu gultu) vai otrā pažobelē, kas izskatās tumša un netīra. Izvēlamies divstāvu gultu, kurai blakus piestumjam saliekamo vienguļamo un panākam double bed efektu. Taču skats, kas pavērās, izvelkot to gultu no pažobeles, liecināja, ka te nav tīrīts vairākus mēnešus. Kopā šajā telpā bijām 9 cilvēki, bet lejā guļamtelpā 10 cilvēki, kura viesnīcā reāli būtu divvietīgs numuriņš. Jā, es zinu, ka piekasos, bet kaut kā man tā nepatika ir jāpamato. Tas, ka man šīs vietas fenšujs nepatika, nav arguments. Par laimi augšā gulēja Jungs un Anne, kam ir laba humora izjūta, un varējām kopīgi no šausmām arī pasmieties. Un kaut kādi putekļi taču arī nav nekas traks. Ne tas vien pieredzēts. Pēc netīrās guļvietas nepatīkamā pārsteiguma, nākamais bija dušas apmeklējums. Dušas telpa no guļamtelpas nodalīta ar striķu aizkariņiem. Iekšā divas duškabīnes, pareizāk dušas pannas, kas norobežotas ar vienu dušas aizkaru, kas pārgriezts vertikāli uz pusēm. Arī tur taupījuši. nekas, galvenais, ka var nomazgāties. Protams, ka tikai aukstā ūdenī, jo mēs taču atnācām pēdējie, lielākā daļa jau nomazgājusies. Pēc dušas esam sašutuši, un šovakar mums nekas nepatīk. Jungs arī iet aukstajā dušā, bet spāņi, dzirdot mūsu sarunas, sāk palikt noraizējušies, vai arī viņiem būs auksts ūdens. Viena ir nokāpusi lejā un noskaidrojusi, ka tur esot it kā siltāks ūdens. Drīz ar Jungu un Anni vienojamies, ka kaut kas jāizdomā par vakariņām. Neviens nav pasūtījis vakariņas, tāpēc kāpjam lejā pie Lūka un domājam, ko darīt. Tikmēr Anne no otra vācieša noskaidrojusi, ka tepat esot brīnišķīgs un visādi citādi iespaidīgs viduslaiku restorāns, kas ierīkots kādas mājas pagrabā. Nolemjam iet uz turieni, un arī Elena mums pievienojas. Restorāns tepat pāri ielai. Ieejam iekšā - jā, ar savu īpašo atmosfēru. Taču tūlīt slēdz ciet, un ēst te mums nedod. Esot vēl viens viesnīcas restorāns blakus alberģei. Dodamies uz to. Te ir ļoti jauki un omulīgi, un tīri. Viens no saimniekiem mūs apkalpo, bet otrs gatavo virtuvē. Izvēlamies dienas piedāvājumu, un saņemam kaut ko vairāk par mājas ēdienu, toties tāda pārēšanās, kā citās vietās te gan nesanāks. Kuņģis jau izstaipīts pa pāris nedēļām. Bet bija tieši tik, cik vajag. Pa restorānu skraidīja maza meitenīte, kas bija saimnieku adoptētā meitiņa. Pa logu ārā vērojām, kā satumst kalni. Vējš atpūta tumšus mākoņus, un saimnieks teica, ka solot stipru lietu. Ārā uz restorāna terases saskaitījām kādus 13 kaķus. Visi esot klaidoņi, kurus viņi vienīgie šajā ciemā baro. Vairojas ģeometriskā progresijā. Pēc vakariņām devāmies atpakaļ uz alberģi. Ārā jau bija sācis līt.

Mēs agri aizgājām gulēt, savukārt Anne palika lejā runāties ar vāciešiem. Dzirdējām viņas smieklus pat augšstāvā. Ielīdu guļammaisā un aizsēju ciet cieši ap seju. Pārējie visi arī taisījās gulēt, un drīz jau klausījāmies smagajā lietū, kas tiecās pret jumta segumu un vēja gaudošanā. Ārā bija vētra. Brīžiem nevarēju saprast, vai tā ir krusa vai ass sniegs, kas ar lielām šaltīm nograbēja pret jumtu. Nezinu, cik bija pulkstenis, bet dzirdēju, kā augšā pa kāpnēm rāpjas cilvēks. Jā, rāpjas. tas bija vācieties. Anne jau pirms mirkļa bija uznākusi augšā gulēt. Vīrietis stenēdams ievēlās gultā. Tik smags ķermenis, kad pilns kā mārks. Viņš vaidēja. Varēja just, ka viņam ir slikti. Tad dzirdēju, ka viņš rāpjas ārā no gultas un klumburē uz tualeti, kas bija tieši pie mūsu galvām aiz sienas. Viņš atvēra durvis un ieslēdza gaismu tualetē, tā ka dzeltenā gaismas starā izgaismojās viņa gulta. Viņš izvēmās, durvis neaizvēris. Pēc koncerta, kas atbalsojās visos bēniņos un ūdens līšanas skaņas brīžiem sasaucās ar citām skaņām podā, viņš ierāpoja atpakaļ gultā. Mazliet pavaidēja un nu jau rāpoja atpakaļ un tualeti, jo nebija spēka. Dzirdēju, kā vēmekļi ar šalti izlīst uz flīzētās grīdas, un skāba smaka iecirtās man nāsis tepat aiz stūra. Neviens negulēja.

Anne teica, ka viņam esot cukura diabēts, un viņš nemaz nedrīkstēja dzert. Un šodien viņš dzēra ar Anni pusdienās, kad viņus satikām ceļmala bārā, un dzēra arī vakariņās un pēc tām. Ir viegli nosodīt, ja cilvēks nezina savu mēru. Bet rodas arī dusmas, kad cilvēks ir bezatbildīgs savas slimības dēļ. Viņš izrāpoja no tualetes un vaidēdams ielīda gultā. Klusums. Es skaļi prasīju Annei, kas var notikt ar viņu? Viņa teica, ka viņš var nomirt. Es teicu, ka varbūt mums ir jāsauc ātrā palīdzība? Viņa teica, ka pārbaudīšot viņa cukura līmeni asinīs. Viņa piecēlās un mēģināja uzmodināt viņu. Es cerēju, ka viņš nav bezsamaņā. Viņš neskaidri atbildēja. Anne teica, ka pārbaudīs viņa cukura līmeni, un viņa somā atrada visu nepieciešamo. Viņš gribēja, lai iedod zāles. Bet viņa neļāva. Teica, ka dzērumā nedrīkst. Mums viņa teica, ka Kanādā viņa esot specializējusies tieši uz diabētiķiem. Viņam viss būšot labi. Pēc pāris stundām pārbaudīšot atkal. Vīrietis bija ļoti pateicīgs un teica, ka viņam jāsatīra tualete. Anne teica, lai guļ, viņa satīrīs. Viņa iegāja tualetē un mazliet pievēra durvis, dzirdēju, kā noelšas un šķebinošās smakas dēļ sāk klepot. Tad nokāpa lejā meklēt, ar ko satīrīt. Atgriezās un klausījāmies, kā viņa slauka grīdu, smagi izpūšot aizturēto elpu. Es ļoti cerēju, ka šonakt vētra noraus jumtu šai mājai. Tik ļoti jutos nevietā. Ko mēs te darām? Ko mēs te meklējam? Kāpēc mums tas viss ir jāpiedzīvo?

Vīrs sēdēja blakus gultā un meklējām iespējas, kā tikt prom no šejienes. Bija 3.00 naktī. Skaidrs, ka tikai no rīta. Bet vienīgā opcija te ir taksometrs, jo esam augšā kalnos. Sabiedriskais transports ne nebrauc. Bet rītdienas galamērķis ir Ponferradas pilsēta, no kurienes var tikt prom, atrodas aptuveni 27 km attālumā. Esam gatavi pārtraukt Camino, jo viss šis ir apnicis. Esam noguruši. Birst asaras.