22.diena - San Martin del Camino - Astorga

23.8 km pēc John Brieley ceļveža / 31.94 km pēc Samsung Health aplikācijas

2.marts

Tehniski mēs nemaz nenakšņojām San Martin de Camino, jo tā ir vienīgā ēka tieši pirms ceļazīmes, kas apliecina ciema sākumpunktu. Ar apskāvienu atvadījāmies no alberģes saimnieces, un gandrīz visi vienlaicīgi devāmies ceļā. Drīz vien Lūks un Jungs aizsteidzās krietnu gabalu mums pa priekšu. Un pat Anne bija ašāka, šodien viņai ar ceļgaliem bija labāk. Taču man nudien traki sāpēja manas tulznu vietas. Sīki akmeņainais segums mani pagalam tracināja, un tas bija nebeidzams. Šodien būs gara diena.

Līdz Hospital de Orbigo ciematam ceļš veda blakus šosejai. Liekas, šodien manas kājas pārbaudīja vīra pacietības mēru. Jau no rīta gāju lēnām soli pa solim, kas sagādāja sāpes. Kādā brīdī panācām Anni, kas bija piestājusi ceļmalā atpūsties. Bet drīz viņa atkal jau bija tālā gabalā, jo šodien vilkos gliemeža ātrumā. Īsi pirms ciema, taka veda nostāk no šosejas. Nu jau es kliboju kā abi angļu puiši. Ieejot ciemā, ceļš veda starp ēkām, līdz nonācām pie viduslaiku tilta pāri Orbigo upei un lielai daļai sausas upes gultnes. Nesapratu, kāpēc tas tilts bija tik garš. Iespējams, upe kādreiz bijusi daudzreiz platāka vai arī pārējā daļa ir sezonāli applūstoša paliene. Vai arī vienkārši reljefa dēļ bija ērtāk tiltu turpināt garāku līdz ciema turpinājumam otrpus palienei. Bruģētais tilts bija liels izaicinājums manām pēdām. Likās aizdomīgi, kādēļ šodien tulznu vietas tik sāpīgas. Atradām pirmo soliņu ielas malā, un rāvu nost zābakus skatīties, kas par lietu. Nu, protams! Tās ir jaunas tulznas veco vietā! Vīrs teica, ka jādakterē pēdas, citādi nebūs nekāda iešana. Izņēma adatu no somas un sāka durstīt. Tas droši vien nav tas jaukākais skats no rīta ciematā redzēt pilgrimus, kas risina savas kāju problēmas, taču man bija pilnīgi vienalga, jo sapratu, ka bez šī es nevarēšu paiet, un tulznā krāsies arvien vairāk šķidruma. Protams, ka šajā mirklī mums garām pagāja abi angļu puiši. Diez, kur tad viņi nakšņoja? Bet šoreiz sveicinājās! Un aizgāja tālāk savā klibajā gaitā. Nu es arī esmu klibiķe.

Nezinu, no kurienes uzradās Anne. Varbūt kaut kur aizfotogrāfējusies? Teica, ka gribot rīta kafiju. Tā kā mums galīgi neejamais noskaņojums, atceļam naudas taupīšanas lēmumu un sekojam Annei, kura jau noskatījusi vietu. Tas ir kāds restorāns. Pasūtām kafiju un uz abiem pasūtām brokastu piedāvājumu ar ceptu olu, desiņām un frī kartupeļiem. Vismaz kaut kas citādāks pēc ilgiem laikiem. Spānijā kafijai dažkārt klāt pieliek kādu cepumu, bet mums šoreiz katram tiek pa citronkūkas gabalam, kas ir ļoti garda. Atceros to citronkūku, ko ēdām pirms pāris nedēļām, un par to maksājām naudu. I nevar salīdzināt. Anne pamanījusi, ka te var iespiest zīmogu un piesaka arī mums, lai iespiežam. Viņa pasūtījusi tikai kafiju, tāpēc jau gatava ceļam.

Izejam no restorāna un dodamies uz priekšu pa bruģētajām ielām. Au, au, au. Ko lai dara? Atceros, ka somā man ir tās gēla iekšzolītes. Nolemju pamēģināt. Jā, pirmajā brīdī liekas tik mīksti. Noeju kādus 10 metrus un saprotu, ka nē, man neder. Tā zolīte ir mīksta, bet bieza, un mana pēda zābakā paceļas augstāk, un tagad man spiež zābaka purngali, kad loku pēdu. Nē, savus nagus es vēlos paturēt un saprotu, ka man nāksies iet ar savām tulznām savos cietajos zābakos. (Šajā brīdī nodomāju, ka Gore Tex audums maniem zābakiem ir, bet Vibram zole gan ne. Laikam tomēr vajadzēja.) Kādu brīdi apsveru iespēju iet kediņās, bet nobīstos, ka dabūšu vēl kādu problēmu klāt, tāpēc atmetu šo domu.

Izejot no ciema, mums priekšā abi angļi. Laikam tepat atpūtušies. Te ir krustceles ar izvēles opciju iet atpakaļ uz šoseju, kas šoreiz ir alternatīvais ceļš, vai iet tradicionālo ceļu, kas "zaļāks" un, pēc kartes spriežot, solās vest pāri kalniem un lejām. Pamājam puišiem un ejam tradicionālo. Mums garām pabrauc riteņbraucēju kompānija, kas novēl labu ceļu. Pretim nāk kāds onkulis, un jau no attāluma pamanām, ka grib runāties. Vēl labu ceļu un prasa, no kurienes esam. Sakām, ka no Letonia. Viņš jauc ar Lietuvu. Mēs sakām, ka ir trīs Baltijas valstis. Beigās kopīgi ar onkuli uz akmeņainā ceļa zīmējam Eiropas karti, kur rādām Latviju. Pārsteigts, ka tik tālu Ziemeļos un ka tik tuvu esot Somija. To viņš zina. Beigās spāniski trīs Baltijas valstis skaita kā pantiņu. Un stāsta, no kādām valstīm te saticis cilvēkus. No Lietuvas esot, bet no Latvijas gan vēl ne. Smejamies un atvadāmies, jo viņš jau ieraudzījis savus nākamos "upurus". Angļu puiši neizskatās ieinteresēti uzsākt sarunu. Viens pat nepiestāj, otrs no ausīm izvelk vienu austiņu, lai sadzirdētu, ko viņam saka, bet, pat nepiestājot, kaut ko attrauc, ko nesadzirdu. Onkulītis taču ir tik foršs! Viņš tikai grib parunāties un atsvaidzināt savas ģeogrāfijas zināšanas. Un, iespējams, skaitīt sastaptos ceļiniekus.

Ar smaidu sejā par šo sarunu dodamies uz priekšu. Ceļš veda pāri laukiem, un drīz nonācām nākamajā ciemā Villares de Orbigo. Te kāds onkulis mūs neatlaidīgi ievilināja savā garāžā, piedāvājot kafiju. Sapratām, ka grib mazliet nopelnīt, un ļāvāmies pierunāties. Viņam bija ļoti draudzīgs suņuks, tātad labs cilvēks. Jau no Leonas gribējām mazliet iegrožot savus izdevumus, bet tagad visu laiku ir situācijas, kur kompānijas pēc pievienojamies vai arī aiz labas sirds, kaut gan vēders pilns un kafija nupat jau dzerta. Bija jāiet cauri ar visādām kažokādām, ragiem un paklājiem izdekorētai garāžai līdz pagalmiņam, kas bija aizkrauts ar visādiem krāmiem kā Latvijas mazdārziņos. Onkulis nosēdināja mūs pie galda un teica, ka tūlīt pagatavošot mums kafiju. Redzējām, kā viņš ieiet dārza mājiņas tipa miteklī un grabina traukus. Kamēr vārījās kafija, viņš iznesa laukā pilnu šķīvi ar pašceptām plātsmaizēm un cepumiem un teica, lai cienājamies. Mēs pirms 3 km bijām paēduši krietnas brokastis, tāpēc es paņēmu vienu cepumu. Izskatījās, ka onkulis bija vīlies, ka neēdam, bet teicām, ka esam nupat paēduši brokastis un rādījām pilnus vēderus. Pēc brīža viņš iznesa mazo espresso kafijas kanniņu un salēja mums kafiju. Pirmā neērtības sajūta bija mazliet mazinājusies, jo līdz šim nevarēju saprast šo formātu. Domāju, cik viņš prasīs samaksu par kafiju, lai arī te nav nekāda kafejnīca. Būtībā esam pie viņa mājās. Un domāju par comercial Camino. Bet vai tad tos cilvēkus var vainot? Galu galā mēs neieslīgsim nabadzībā, ja padzersim viņa gatavoto kafiju un samaksāsim prasīto cenu. Dots pret dotu. Cilvēki cenšas godīgi izdzīvot, un tas ir apsveicami. Kafija izdzerta, un ceļamies augšā, lai noskaidrotu, cik jāmaksā, bet onkulis ieaicina pie sevis iekšā un norāda uz ziedojumu kastīti - donativo. Vīrs noziedo kā labākajā kafejnīcā, un atvadāmies. Vīrs vēlāk uzzināja, ka plātsmaizes cepot onkuļa sieva, un, izrādās, viņš starp pilgrimiem esot diezgan zināms. Grūti uzticēties svešiniekiem, vai ne?

Pēc ciema turpinās tuksnešaina ainava, kur redzama sarkana, sakaltusi zeme un sausa zāle jau martā. Ejam tiešos saules staros. Karstums nepalīdz manām pēdām, kas zābakos karst. Drīz jābūt nākamajam ciemam. Zemes ceļu nomaina asfalts, un tālumā jau redzam Santibanez de Valdeiglesia ciemu. Pēdējā laikā ciemu nosaukumi ir tik gari, ka pat vairs necenšamies tos atcerēties.

Ciemā kaut kādā jocīgā puspagrabā vīrs uzpilda mūsu iztukšotās ūdens pudeles. Pāris metrus uz priekšu ir soliņš, kur atpūšamies, un atkal novelku zābakus. Šķiet, tā vēdināšana palīdz, un pēc brīža ejam uz priekšu. Un ko mēs redzam priekšā? Abi angļi ēnā sēž pie kādas ēkas un dzer alu. Pieejam klāt. Te esot alberģe. Izmantojam izdevību aiziet uz tualeti, un darbinieki mums laipni atļauj. Alberģi pašlaik tīra, tātad te bijuši nakšņotāji. Interesanti, ka līdz šim esam lielākoties maisījušies ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, un mums nav izdevies sastapt nevienu, kas būtu izgājis dienu pirms mums. Alberģes dušas un tualetes ir ārā. Kā tādā kempingā. Un es vēl sūdzējos par Los Arcos alberģi...

Izejam ārā un atsveicināmies no puišiem. Tālāk pa ielu uz augšu ir burvīgs soliņš ēnā, un, pirms došanās pāri kalniem un lejām, izlemjam te apēst apelsīnu, kas mums somā aizķēries vēl no Leonas. Garām paiet angļi.

Ceļš pēc ciema ved augšā pakalnā garām fermai un aitu ganāmpulkam. Viņu uzmanību neizdodas pievērst, tāpēc slinki ejam tālāk. Gandrīz pašā kalna galā ir maza atpūtas vieta koku paēnā ar pavisam jocīgu betona skulptūru cilvēka veidolā, kas ir apģērbta. Mugurā platas reperu bikses, maika un lakatiņš ap kaklu, bet galvā cepure un uz "sejas" saulesbrilles. No mugurpuses skulptūru balsta stienis, kas ieiet tieši dibenā. Te ir soliņš, un nolemjam mazliet apcerēt šo veidojumu. Kamēr vīrs sarakstās ar Lūku, somā atrodu alus bundžiņu (!!!) un piedāvāju izdzert, lai vieglāka soma. Lūks prasa, kur esam, un vīrs nosūta bildi ar skulptūru no dibenpuses. Smejamies, ka labs orientieris. Lūks jau esot galā. KO? Bet Jungs vēl esot ceļā, viņi esot sadalījušies. Ieraugu kārtējo Fabio iezīmēto akmeni. Jauki. Redzam, ka mums tuvojas Lisa & co. Šoreiz viņa iet tandēmā ar ungāru. Pamanām, ka viņu kompānijā ir jaunpienācējs, izskatās, ka arī no Āzijas. Lisa, mūs ieraugot, smej, ka sen neesam redzēti. You too! Abi paiet garām, un tad pa vienam seko taizemiete, korejietis un jaunpienācējs. Mēs arī dodamies.

Zemes ceļš ved cauri laukiem un nelieliem mežiņiem. Ir jauki būt atkal laukos. Putni kokos čivina. Debesīs redzu lidmašīnu ceļus. Pat debesīs ir maģistrāles. Domāju par tiem cilvēkiem, kas tagad ir augšā, gaisā. Un mēs te pavisam mazi punktiņi lejā.

Mēs visu laiku viens gar otru maisījāmies, un pa laikam pat veidojās kāda saruna ar Lisu. Ungārs bija noslēgts, un bija sajūta, ka mēs traucējam viņa sarunām ar Lisu. Viņa šodien iet ar lielo mugursomu. Jau pirmajā tikšanās reizē pamanīju, ka viņai pie somas lences pielikts Teddy lācītis.

Tā mēs, nespējot nedz atrauties, nedz apzināti iet tik lēni, lai atpaliktu no viņiem, gājām gandrīz kopā ar minimālu attālumu. Pa ceļam mežmalā bija vieta La Casa de Los Dioses, kur dzīvo kāds jauns vīrietis, kas gājis Camino un nolēmis te palikt uz dzīvi, pamazām pats ceļot sev apmetni. Tāds brīvais gars. Kad gājām garām, viņš iznāca uz ceļa. Redzēju, ka viņam ceļmalā ir novietots galdiņš, kur salikti augļi (ne visai svaigi), paredzēti tirgošanai. Tā kā šeit ieradāmies visi kopā, tad atvērtākie bija ungārs un Lisa, un viņi palika kaut ko runāt. Mēs devāmies uz priekšu, jo mums nudien šobrīd ēdienu nevajag. Pēc mirkļa pametu skatu atpakaļ un redzēju, ka arī viņi neuzkavējās.

Nekur tālu no viņiem mēs neatrāvāmies, un drīz visi cits pēc cita mūs apsteidza. Bijām tādā kā augstā plakankalnē un redzējām plašu ainavu tālumā priekšā. Kad viņi bijām garām, vairs nesteidzāmies. Nonācām pie kāda liela akmens krusta, no kura pavērās skaista ainava. Varēja just apdzīvotības tuvumu. Lejā bija ciems, un drīz arī Astorgas pilsēta. Dzirdējām jauniešus, kas kāpa augšup. Te bija liela piknika vieta ar galdiem un soliem. Sapratām, ka ilgi vairs nebūsim vieni, tāpēc devāmies lejā pa taku. Mani celīši par sevi labi atgādināja.

Šis posms bija ļoti labiekārtots, izveidoti apstādījumi, ierīkotas atpūtas vietas, labs ceļa segums. Drīz ceļš veda pa asfaltētu ielu, un nonācām ciematā San Justo de la Vega. Tā pati iela izveda mūs cauri ciemam, un jau šķērsojām akmens tiltu pār upi. Labajā pusē redzējām fermu, kur ārā dzīvojās melni rukši - slavenā Ibērijas cūka. Uz tilta mums pretim skrēja kāds onkulis dzeltenā vestā. Pēc laika viņš paskrēja mums garām atpakaļ. Un vēl pēc brīža viņš atkal skrēja, nu jau lēnāk, mums pretim, tikai kopā ar kundzi.

Līdz Astorgai bija mazliet vairāk par 3 km, un tie veda pa trotuāru blakus asfaltētai ielai. Varēja jau just agru pievakari. Pie kādas mājas redzēju, ka ārā kurina grilu, un sailgojos pēc Latvijas pavasara ar pirmajiem siltajiem vakariem saulītē un dūmu smaržu, dedzinot pērnās lapas. Ieiešana Astorgā, kā ierasts pilsētās, nebija nekas iepriecinošs. Vispirms garas noliktavu ēkas, kam seko sociāli šaubīgs rajons, līdz beidzot jāšķērso dzelzceļa sliedes, ejot apkārtceļus. Sliedes gan iežogotas, tāpēc jāiet pāri milzīgam, zaļam veidojumam, kas ir gājēju tilts, uz kura var tikt, ejot pa daudzām, garām platformām zigzagā. Šķiet, te nāk tie daudzie kilometri klāt mūsu maršrutam, jo divu sliežu šķērsošana izvēršas 10 minūšu kāpienā augšā un lejā. Nākamo sliežu šķērsošanu mēs noskatāmies no vietējiem un maucam pa taisno pāri bez apkārtceļiem. Vēl tikai šķērsojam apli un jau redzam, ka priekšā kalnā ir Astorga. Kamēr uzkāpām augšā, nosaucām to par Katorgu. Par laimi, tiklīdz bijām uzkāpuši augšā pa stāvo ielu, tā nonācām laukumā, kurā bija municipālā alberģe Siervas de Maria (5 eiro), kurā apmetušies mūsējie. Iegājām iekšā, piereģistrējāmies. Visi jau galā. Drīz pēc mums ieradās divi spāņu pāri gados. Viens no alberģes darbiniekiem (te bija divi) aizveda mūs līdz guļvietām. Un kāda laime! Mums iedalīja mazu istabiņu, kurā bija tikai viena divstāvīgā gulta! Privātā istaba! Blakus istabā redzam Lūku un Jungu, viņi ir vienā istabā kopā ar Anni. Citā, daudz lielākā, redzam Lisu&co un citus, ko nepazīstam. Lūks saka, ka sākumā viņi esot bijuši tajā istabā, bet kad atnākusi grupa, prasījuši, vai nevar ielaist citā istabā, un viņiem iedalīta istaba ar divām divstāvu gultām 4 personām. Mums visiem šodien paveicies. Abi spāņu pāri tiek sešvietīgā istabā.

Lūks šovakar vēlas gatavot vakariņas, tāpēc norunājam, ka pēc dušas iesim kopā uz veikalu. Viņi pagaidīšot mūs. Pirms iziešanas saliekam kopā izmazgāt veļu. Ārā var just pievakari, bet ielās ir cilvēki, un Astorgas vecpilsēta ir ļoti jauka. Te ir daudz, ko redzēt, jo daudz senas arhitektūras, pat slavenā katalāņu arhitekta Antoni Gaudi projektētā pils. Vēl te ir daudz šokolādes veikaliņu. Anne nenoturas un nopērk panašķoties, sakot, cik te tā ir lēta. Un korejieši piekrīt, ka viņiem arī esot šausmīgi dārga. Tā izstaigājam cauri centram un ieejam veikalā. Lūkam lielākā daļa pārtikas esot nopirkta Leonā. Nabadziņi stiepa divas dienas, jo vakar esot cerējis gatavot, bet mums alberģē nācās ēst pilgim menu. Toties tas bija viens no gardākajiem, kāds ēsts, un bija tā vērts! Nopērkam zemenes un vēl šo to, dodamies atpakaļ pa citu ceļu. Anne kaut kur noklīdusi, laikam jau aizgāja prom uz alberģi, jo negribēja mest papildus līkumu. Mēs ejam uz promenādi, kas ir skatu laukums tieši uz Astorgas mūriem, no kurienes paveras fantastisks skats uz tālumā esošajiem kalniem. Tur ir Galīsija, un mēs tur iesim. Vēl noķeram pēdējos saules starus pirms sarkanā saule pazūd pamalē, un iestājas tumsa. Promenāde ir gara, vakars - silts, un nemaz negribas doties uz alberģi. Lūks ir mazliet tramīgs, jo vēlas ātrāk pagatavot ēst. Viņš te jau pusi dienas pavadījis. Mēs sakām, ka ieiesim parkā blakus alberģei un tūlīt nāksim. Te dzirdu strazdus un cikādes. Divas manas mīļākās skaņas. Strazds kā pavasara vēstnesis un cikādes kā siltas vasaras vakara apliecinājums kaut kur siltajās zemēs.

Alberģē esam vienīgie, kas ieņēmuši virtuvi. Lūks gatavo, un mēs mazliet piepalīdzam. Anne, iepazinusies ar spāņu pāriem, kaut ko runājas pie galda. Un te ir arī abi katalānu riteņbraucēji. Cik interesanti! Viņiem taču sen vajadzēja būt gabalā, braucot ar velo. Viņi nerunā, bet pie citas plīts arī kaut ko gatavo, pa laikam piesēžot pie galda. Lūks ir pārspējis pats sevi. Mums ir divi pamatēdieni un vēl salāti. Kaut kādas neiedomājamas kombinācijas, bet garšīgi. Vienīgi daudz par daudz!