21.diena - Leon - San Martin del Camino

26 km pēc John Brieley ceļveža / 24.61 km pēc Samsung Health aplikācijas

1.marts

Lai gan vilinājums kāpt autobusā un beigt Camino ir liels, mēs turpināsim ceļu, jo jānoved līdz galam iesāktais. Un kas to lai zina, kas mūs vēl sagaida? Lūks un Jungs turpina ceļu, jau izgājuši agri no rīta. Mēs izmantojam apartamentu piedāvāto iespēju izčekoties līdz 11.00 un izguļamies. Sakārtojam somu un ejam gatavot brokastis. Vakar esam par daudz sapirkuši ar acīm un saprotam, ka daudz pārtikas neesam apēduši, un šorīt ir kaut kas jāsadara ar produktiem, lai tie būtu transportējami mugursomā.

Virtuvē priekšā ir ģimene, kas vakar te iečekojās, un laikam viņu dēļ mūsu korejieši nevarēja palikt ar mums. Sasveicināmies. Pie galda sēž vīrietis un sieviete, un viņu divas meitas. Viena par mums izrāda interesi, un es pasmaidu. Vīrietis saka, ka, ja gribu, vienu no meitām varot dabūt. Joks, protams. Bet pie sevis nodomāju: "Uzmanies ar tādiem jokiem! Ka tik kāds nepaņem arī!" Gatavojam brokastis un ēdienu priekš ceļa. Vīrietis ar mums uzsāk sarunu, no kurienes esam un ko darām Leonā. Gandrīz kā alberģē! Atbildam, ka ejam Camino un nolēmām atpūsties no alberģēm, tāpēc nakšņojām te. Esam no Latvijas. Sieva pārvaicā, vai Latvija ir pilsēta? Un vīrs mazliet aizkaitināts viņai atbild, ka tā ir Eiropas savienības valsts jau no 2004. gada! Mani pārsteidz, ka viņš zina Baltijas valstu vēsturi. Viņš sievai sāk skaidrot par Padomju savienību un neatkarības atgūšanu. Pat man bija interesanti paklausīties Latvijas vēsturi no ārzemnieka skatupunkta. Viņš par sevi stāstīja, ka esot no Astūrijas, Spānijā, bet pēdējos sešus gadus dzīvojis Filipīnās, kur iepazinies ar sievu un piedzimušas meitas. Tagad esot nolēmuši padzīvot Spānijā un atbraukuši brīvdienās uz Leonu. Stāstīja savu pieredzi par Filipīnām, tirkīzzilajām pludmalēm, kas paredzētas vien tūristiem, kamēr aiz viesnīcas personāls visas drazas laiž pa taisno jūrā. Iesaka, ja vēl vēlas redzēt autentiskas Filipīnas, kas nav sačakarētas ar tūrismu un drazām, esot pēdējais brīdis tur doties. Sieva bija aizgājusi ar meitenēm, un mēs ar vīrieti vēl parunājāmies. Interesanta iepazīšanās.

Šodienu iesākām šausmīgi vēlu. No dzīvokļa izgājām ap 11.00. Un vēl kamēr tikām ārā no centra, jo Leona ir liela pilsēta. Pa ceļam vēl kafijas pauze kādā bārā. Izejot ārā no pilsētas, redzējām interesantus zemes pagrabus vienu pie otra. Daži tur bija ierīkojuši ne tikai garāžas, bet arī mājvietas. Tālāk sekoja priekšpilsētas rajons un gara, piedrazota un neomulīga industriālā zona. Dēļ šādām vietām galīgi negribas iet uz lielām pilsētām. Bija jau pēcpusdiena, iekams tikām ārā no Leonas.

Ejot sajutām svaigi ceptas maizes smaržu, tā ka siekalas saskrien mutē. Ceļa labajā pusē redzam ēku, kas izskatās pēc maizes ceptuves. Vīrs ieiet iekšā, bet iznāk ārā tukšām rokām. Priekšā rinda, bet maizes neredz un arī neviens netirgo.

Domas par gardu maizi uzdzina apetīti. Pēc īsa brīža industriālā zona pāraugusi ciematā La Virgen del Camino, un kādā ceļmalas soliņā ēdam savus Leonā gatavotos gardumus. Ciems būtībā ir galvenā iela kā filmās par mežonīgajiem Rietumiem, un ielas malās notiek visa dzīve. Ieejam kādā bārā pēc kafijas, kur bārmenis spēlējas ar savu viengadīgo dēlu, un dodamies tālāk.

Bija atkal jāapiet šosejas un kriņģeļviņķeļi. Jāsaka, šī nav tā skaistākā ainava. Bet mūsu uzdevums ir iet. Drīz jāizvēlas starp divām ceļa opcijām, kur alternatīvais ceļš atdalīsies uz divām dienām no tradicionālā. Šoreiz izvēlamies iet tradicionālo gar šoseju. Ja Tev ir laiks un spēks, labāk ej alternatīvo. Nezinu, vai labāks, bet šis blakus šosejai bija kaitinošs. Ja saka, ka šajā posmā var pārdomāt dzīvi, tad uz mani tas nestrādā, jo nemitīgi garām braucošās mašīnas nav tas labākais fons, kas man palīdzētu sakopot domas un nonākt pie dziļām dvēseles atziņām. Drīzāk mācījos pacietību un paļaušanos uz savu ķermeni, ka tas mani spēs pēc iespējas ātrāk aiznest līdz šīs dienas galamērķim, par ko es esmu ļoti pateicīga. Tomēr arī manam ķermenim neklājās tik viegli, jo tieši līdzenajā posmā mani mocīja tulznas. Tās nebija lielas, bet sīkas un sāpīgas zem pirkstiem. Un katrs mazais akmentiņš uz takām un ceļmalās man atgādināja par tām. Sajūta kā staigājot pa stikliem, lai gan nekad to neesmu darījusi, bet iedomājos, ka sajūtas varētu būt tieši tādas. Iešana ātrāk nepalīdz, drīzāk jāizdomā, kā nolikt pēdu, lai spiediens nav uz tulznainajām zonām. Tā radām papildu slodze gan muskuļiem, gan prātam, mežģījot prātu, mēģinot izdomāt vieglākas iešanas formulu. Brīžiem likās, ka nedrīkstu sev atvieglot ceļu un sāpes, jo tad jau tas nav īsts svētceļojums. Jā, brīžiem mums bija luxurus Camino, kas galīgi nepiedien svētceļojumiem, taču tas laikam ir arī cilvēka pašsaglabāšanās instinkts, kad ir tik grūti ilgstoši būt ārpus savas komforta zonas. Neesmu Kristus, lai gan brīžiem domāju, ka mugursomu stiepšana uz pleciem vairāku nedēļu garumā savā ziņā līdzinās sava krusta nešanai. Jo vairāk mantu, jo lielāks krusts gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Jo cik gan daudz (vai maz) mums patiesībā dzīvē vajag? Bez kapitālistiskā Camino neiztikt. Ja Tev ir nauda, tad patiesībā līdzi var daudz ko arī neņemt, jo tieši franču ceļš ir tik apdzīvots, lai katru dienu Tu varētu izjust komfortu. Kaut vai, lai aizietu uz tualeti, vari izmantot jebkuru bāru, kas ir pietiekami bieži (ja strādā) un tikpat kā nav jāmeklē krūmiņus, lai pačurātu. Šaubos, ka pat pirms pārdesmit gadiem šādas ekstras svētceļniekiem bija pieejamas. Iespējams, dažreiz arī bija jāpaguļ ceļmalā, jo nebija simts un viena alberģe un hostelis, kas sagaida atplestām rokām, vakariņās piedāvājot trīs ēdienus un vīna straumes. Jā, šis patiešām ir posms, lai izvērtētu savus patiesos Camino mērķus. Jo tieši šajā posmā domāju, cik bezjēdzīgi te būt. Kaut kur Spānijas vidienē. Laikam te sapratu, ka Dievu reliģiskajā nozīmē te nesastapšu, jo Viņam, acīmredzot, bija citi plāni attiecībā uz mani. (Par to vēlāk) Bet sapratu, ja vien mans galamērķis nav Svētā Jēkaba kapavieta Santjago vai arī fiziskais izaicinājums noiet vairāk par 800 km (ko patiesībā var darīt jebkur citur pasaulē), man ir cieši jāturas pie savas klusās cerības, ar kuru uzsāku šo ceļu. Pat ja tas nav reliģisks aicinājums, tas noteikti ir Savas Ticības pārbaudījums. Ticēt, ka piedzīvošu to, kāpēc es uzsāku šo ceļu. Ja Tu pazaudē šo Ticību, tad arī viss ceļš kļūst bezjēdzīgs. Šo es sapratu pēc Camino. Man bija maza cerība, ka šajā ceļā piedzīvošu to, kas man noteikti ir paredzēts.

Pasēdējām autobusa pieturā ciematā Valverde de la Virgen, kas bija kārtējais garais ciemats, kuram cauri gāja diezgan noslogota reģionālā šoseja. Nonākot līdz iespējamajam centram, redzējām vecu baznīcas zvanu torni, kas bija nosēts ar stārķu ligzdām, kurās uzturējās stārķi. Domāju, vai tie ir mūsu stārķi, kas atlidojuši uz Spāniju pārlaist ziemu? Es arī tā gribētu.

Nākamajā ciemā San Miguel del Camino piestājām uz ilgāku atpūtu uz soliņa ēnā. Šodien bija karsts. Novilku zābakus atpūtināt pēdas, un vīrs pārsprādzināja manas tulznas, jo vairs nevarēju paiet. Lūks prasīja, kur esam. Viņi jau esot galā. Nu jā, viņi agri izgāja. Mums līdz galamērķim vēl kādi 12 km. Vairāk kā puse. Ja tik ātri iesim, tad galā būsim naktī. Patukšojām somas saturu un devāmies uz priekšu. Šķērsojot pirmo šķērsielu, pret mums pagriežas onkulis un sniedz konfektes. Iedeva un aizgriezās prom, negaidot nekādu donativo. Šis mani pārsteidza un saviļņoja. Gracias! Šķērsojam nākamo ielu, un beidzot redzam bāru, kur izmantot tualeti. (Jā, šī pa laikam patiešām ir aktuāla tēma. It sevišķi dāmām. Kur tad likties šosejas malā atklātā vietā?) Pasūtām vienu alu uz abiem, un mums līdzi dod tapas. No šīm pat var paēst, jo mums ielikts liels tortillas gabals.

Tālāk, lai gan ceļš veda gar šoseju un bija nepārtraukta kustība un lai gan te joprojām turpinājās industriālas ēkas, te valdīja pamestības sajūta. Tāda sirreāla pasaule.

Beidzot iesoļojam Villadangos del Paramo, kas ir tradicionālais dienas galamērķis. Mēs ejam uz nākamo ciemu, kas 5 km attālumā. Vairs nav tālu. Ceļš beidzot gāja cauri mazai ciemata ielai, kas veda lejā no kalniņa, nevis pa šosejas malu. Pasēdējām arī te. Bija skaista pievakare. Viss mierīgs. Bet miers varbūt tāpēc, ka beidzot mums garām nejoņoja automašīnas?

Šķērsojām mazu kanālu, un taka ieveda mazā mežiņā. Šis bija jaukākais šīs dienas posms. Izejot no koku audzēm, lauka malā redzējām lielu lopbarības biešu kaudzi. Tad ceļš atkal pavērsās uz šosejas pusi, un, to pāri šķērsojot, taka atkal veda paralēli šosejai. Nu labajā pusē tālumā patiešām bija redzami sniegoti kalni. Vēlāk izpētīju, ka tie ir skaistie Picos de Europa kalni.

Drīz redzējām apdzīvotību, un vīrs mēģināja no Lūka noskaidrot, kurā alberģē viņi atrodas. Piestājām pie pirmās alberģes ceļmalā, mēģinot ar sazināties ar Lūku. Piepeši no alberģes iznāca sieviete un aicināja mūs iekšā. Mēs sakām, ka mēs meklējam savus draugus. Viņa saka, ka mūsu amigos ir iekšā. Pirms paspēju iedomāties, vai tikai tas nav ievilināšanas triks, sievietei aiz muguras parādās Jungs un sauca mūs iekšā. Hola!

Mums priekšā ir tikai Anne, Lūks un Jungs. Anne esot ieteikusi šo alberģi, jo iepriekšējā reizē, kad gājusi Camino, esot ļoti patikusi šīs alberģes saimniece. Var just, ka saimniece ir stingra, bet ļoti sirsnīga. Vispirms iereģistrē mūs, iespiež zīmogu, un samaksājam par alberģi. Kā ar vakariņām? Jā, visi te pasūtījuši pilgrim menu (12 eiro), kas pie viņas esot must have, jo viņa izcili gatavojot. Ja vajag, tad vajag. Patiesībā mūsu pārtikas krājumi būtu pietikuši arī vakariņām, un bijām domājuši vairāk piedomāt pie savu izdevumu samazināšanas, bet šoreiz piekrītam kompānijas pēc. Jo virtuvi izmantot te nedrīkst. Kur tad mēs ēdīsim - gultā?

Vieira alberģe (8 eiro) ir gara ēka, kur pie ieejas atrodas virtuve, tad ēdamtelpa, dušas un tualetes (pa kreisi meitenēm rozā, pa labi zilas zēniem), kas nodalītas ar striķīšu aizkariem. Tālāk ved garš gaitenis ar durvīm uz istabiņām. Mums gultasvietas tiek iedalītas istabā pie pārējiem. Jauki, ka te ir gultasveļa. Vispār te ir mierīgi, un vieta rada paļāvības sajūtu, ka te dzīvi saimnieki, un viss notiek pēc viņu noteikumiem. Interjers atgādina postpadomijas interjeru ar Maximas plastmasas štruntiņiem. Bet citādi te ir ļoti, ļoti tīrs un jauki. Pēc iekārtošanās un vakara dušas jau drīz būs gatavas vakariņas. Ēdamtelpā pamanām alberģes galveno saimnieku - kaķi. Viņš sevi ļauj mazliet pabužināt un tad aizskrien nogulties pie mūsu istabas durvīm. Nupat ieradusies kāda ceļiniece, ko nepazīstam. Saimniece gatavo vakariņas un lepni saka, ka pirmais ēdiens būšot paella ar jūras veltēm. Vīram ir alerģija pret zivīm un jūras produktiem. Saimniece nesamulst un saka, ka viņam būs īpaša zupa.

Ārā redzam rozā debesis. Saulriets. Anne un Jungs iziet laukā sabildēt skaistās debesis. Mēs sēžamies pie galda, un drīz vien arī pārējie sapulcējas, arī nezināmā ceļiniece. Sieviete no basku zemes mēģināja runāt ar Anni spāniski, bet mums nevienam spāņu valoda nebija tādā līmenī, lai noturētu sarunas pie galda. Savukārt viņa itin nemaz nerunāja angliski, un tas itin nemaz neatviegloja komunikāciju. Šovakar bija izvēles iespēja dzert alu vai vīnu. Mēs visi izvēlējāmies vīnu, bet spāniete - alu. Vīns tika pasniegts lielā māla krūkā. Saimniece galdā uzlika gardu maizi. Tad atnesa milzīgu šķīvi ar dažādu lapu salātiem ar tomātiem, gurķi, dažādām sēklām un rozīnēm. Tik veselīgi! Tik reti šajās ēdienreizēs piedevās tiek pasniegti salāti! Un solītā paella bija megaliela! Interesanti, ka tā nebija gatavota no rīsiem, bet īsām nūdelēm. Un jūras veltes bija lieliskas - mīdijas, garneles, kalmāriņi un gliemežvāciņi. Sanāca milzīgas porcijas, ko atkārtoti papildināt. Vīrs dabūja savu zupiņu, kas bija milzīgā māla podā, un viens nemaz nevarēja izēst. Jungs pieteicās palīdzēt. Un saimniece smēja, ka vīriem jāizēd tukšs trauks! Otrajā ēdienā bija sautēta pīle ar plūmēm. Dievīgi! Tik gardi! Desertā varējām izvēlēties starp saldējumu ar zemenēm un siera kūku. Mēs izvēlējāmies kūku. Vienu brīdi vīns bija izdzerts un ēdiens apēsts, un Jungs vēlējās vīna papildinājumu, taču saimniece stingri aizrādīja, ka jādzer ar mēru. Šis man ļoti patika. Lai gan sākumā vispār neatzinu šo vīna dzeršanu vakaros, jāsaka, ka tas ļoti atslābina. Muskuļi atslābst un savā ziņā iestājas tāds patīkams, nevis mokošs nogurums. Pa laikam pa dienu atļaujamies iedzert glāzi alus, ja ceļā iestājies nogurums. Un lai gan apinītis ir tas, kas atslābina, uz ceļa tas darbojas pretēji. Ir vieglāka iešana. Pie tam esam pārāk aizrāvušies ar kafijas dzeršanu.

Pēc vakariņām pamocījām kaķi un devāmies gulēt.