2.diena - Roncesvalles - Zubiri

21.9 km pēc John Brierley / 28.6 km pēc Samsung Health aplikācijas

Kilometru starpība liela starp šiem abiem aprēķiniem. Patiesība droši vien ir kaut kur pa vidu. Bet teikšu godīgi, ka šī diena bija viena no grūtākajām visā Ceļā, un arī mistiskie spāņu kilometri bija garāki kā ierasts.

Rītu sākām agri, jo visiem zvanīja modinātāji, un sākās čabināšanās. Bez pārsteigumiem. Par šo biju lasījusi neskaitāmos blogos. Cēlāmies arī mēs, jo nebija jēgas gaidīt savu modinātāju, kas zvanīs pēc 30 minūtēm. Gulējām abi divstāvu gultas augšā blakus, jo laimīgā kārtā gultas bija sastumtas kopā, lai telpā ietilpu vairāk gultu.

Tā īsti nebiju gulējusi visu nakti, jo robeža starp vakaru un rītu ir ļoti nosacīta. Visu laiku kāds knosās, iet dušā, tīra zobus, staigā ārā, kārto somu, lādē telefonu, nav izslēdzis skaņu paziņojumiem. Guļammaisā bija ļoti karsti (3. sezonas guļammaiss - varbūt vajadzēja vieglāku un plānāku?), jo gulēju termoveļā. Un laikam bija tā noguruma pakāpe, kad ķermenis vairs nespēj atslābt. Man bija viena tulzna, kas tika pārsprādzināta, lai paātrinātu dzīšanas procesu. No rīta profilaksei uzlīmēju Compeed plāksteri.

Brokastis par 3 eiro nebijām pasūtījuši, jo lasīju, ka nav vērts - parasti tā ir maizes šķēle ar sviestu vai džemu un tase kafijas. Mierīgi sapakojām mantas, turpat blakus telpā pie galda paēdām līdzpaņemtās maizītes no vakardienas. Arī francūziete Carolina ēda savas brokastis. Nolēmām aiziet līdz bāram, kur pasniedz brokastis, izdzert espresso un tad doties ceļā, kamēr pārējie ēda brokastis. Kā jau paredzēju - brokastīs viņiem bija liela baltmaizes šķēle. Nopirkām līdzņemšanai ūdeni un devāmies ceļā.

Ārā bija puskrēsla, lija lietus, bet visapkārt bija sniegota ainava. Pirms nedēļas te bija nosnidzis megadaudzums sniega, ko pat rādīja televīzijā, kā viņi šķūrējuši nost no jumtiem. Nu šis sniegs negribīgi kusa no lietus lāsēm. Sākumā mazliet pamaldījāmies, jo nesapratām, kurā virzienā mums jāiet. It kā pēc norādēm sanāca, ka jāiet tieši kupenā. Varbūt pa ceļu? Bet ceļvedī rakstīts, ka tā ir taka nevis šoseja. Iesākām iet pa nopēdotu lauka malu, cerībā, ka tās ir pilgrimu pēdas, bet drīz vien attapāmies, ka tas ir privātīpašums. Gājām atpakaļ, un kaut kā sapratām, ka tā taka ir aizsnigusi un jāiet pa ceļu. Kādas 10 minūtes bijām zaudējuši. Nekas. Gājām pa šosejas malu, līdz varēja nojaust, ka šeit sākas pēdas uz nojaušamo taku, kas tālāk turpinās iekšā mežā. Ļoti priecājos, ka bijām nopirkuši mūsu lieliskos pončo Varšavas Decathlon. Zem tā perfekti iegūla mugursoma, sānos bija kabatas-atveres, lai tiktu pie jakas kabatām, kā arī garās piedurknes ar gumiju galā, tā ka ūdens netika nekur klāt. Vispār varētu būt amizants skats, kā cilvēki lāčo cauri mežam pa kupenām, kamēr līst lietus, bet turpat netālu blakus vijas šoseja, pa kuru varētu mierīgi iet bez lāčošanas un kāju cilāšanas. Izejot cauri mežam attapāmies pie milzu peļķes, kuras apmēri varētu būt salīdzināmi ar nelielu dīķi. Ceļš veda tieši cauri. Kaut kā mēģinājām izbrist, jo vēl neuzticējos saviem zābakiem, kuri ar savu Gore-Tex solīja, ka saglabās manas kājas sausas. Nonācām Burguete ciemā, kas bija kā izmiris. Sniegs ļoti traucēja saprast, kur ved takas, jo ne vienmēr ceļa norādes bija uz stabiņiem. Bieži tās bija dzeltenas bultiņas, kas uzkrāsotas uz ceļa vai mājas stūriem, vai glaunākā versijā - tie bija gliemežvāki, kas iemontēti ceļa segumā. Šoreiz lielākoties viss zem sniega segas. Bet kaut kā starp mājām atradām ceļu, un šķērsojot mazu tiltu jau redzējām, ka atkal būs dubļu un sniega lauki. Tūlīt aiz tilta labajā pusē bija liela, atvēra tipa kūts, un mūsu uzmanību piesaistīja kāda govs, kas izkārusi mēli dzēra lietusūdeni, kas tecēja no notekas. Šim skatam veltījām kādas 5 minūtes.

Turpmāk sekoja slapjš lauku ceļš ar nožogotiem aplokiem abās pusēs. Tuvojāmies mazam mežam, šķērsojām upīti un vairākus mistiskus vārtus, kas bija priekšā ceļam. Vēlāk sapratām, ka tie ir priekš lopiem, lai netiek prom, tāpēc svarīgi vienmēr aiz sevis aizvērt šos vārtus.

Drīz bijām klāt Espinal ciematā. Nolēmām, ka jāatrod vieta, kur iedzert kafiju un ieēst otrās brokastis (Txalaparta cafe / tapas bar). Priekšā jau bija Carolina. Nupat pabeigusi dzert tēju un žāvēt cimdus. Paņēmām kafiju un kūkas. Un žāvējām savu pončo un cimdus. Bārmenis bija ļoti runīgs un uzsāka sarunu ar vīru. Par brīnumu runāja angliski. Bārā bija vecs onkulis, kas atnāca pie mūsu galdiņa un ļoti gribēja runāt spāniski. Nelielās priekšzināšanas man ļāva saprast, ka viņš vaicā, cik tad gājēji mēs šodien esam, un ka ārā ir auksts. Pa logu redzējām, ka mūs ir piedzinuši pārējie - dienvidkorejiešu trijotne bija apvienojusies ar kolumbiešu pāri, un pagāja garām uz citu kafejnīcu.

Priekšā vēl tāls ceļš, un mēs pametām ciemu. Pa ceļam uz takas vīram zvanīja telefons. Zvanīja noraizējušies mūsu draugi Latvijā, jo vīrs viņam bija nosūtījis SOS zvanu ar nesaprotamu skaņas ierakstu. Izrādās telefonam kabatā kaut kas saspaidījies. Bet sabiedējām draugus. Toties prieks, ka neesam vienaldzīgi. Sekoja kāpiens augšup. Drīz vien mūs panāca korejiešu trijotne. Viņi bija ļoti draudzīgi, arī humors mums bija līdzīgs. Kalna galā viņi palika bildēties, bet mēs devāmies tālāk. Drīz vien viņi mūs atkal panāca un apdzina. Apbrīnoju viņu fizisko sagatavotību, kad viņu iešanas ātrums palika nemainīgs gan kāpjot augšā, gan lejā.

Pa ceļam redzējām ganības ar zirdziņiem, kam kaklā bija piekārti zvani. Ziņkārīgi, bet bailīgi - tā arī neizdevās pačubināt degungalu.

Lai atsvaidzinātu atmiņu, apskatīju google, un atklāju, ka Tu vari virtuāli iet Santjago ceļu! Brīnumaini! Vismaz atsevišķus posmus man izdevās lieliski restaurēt savā atmiņā.

Pēc Linzoain sākas nebeidzams ceļš pa kalnu augšā un tad lejā, ar norādēm, kas nepārprotami rāda, ka kilometru skaits līdz galamērķim sarūk nežēlīgi lēni. Varētu teikt, ka sākot no Roncesvalles visu dienu ceļš ved lejup no Pireneju kalniem. Tā ir ļoti liela slodze ceļgaliem. Neesmu veca, bet ir viegli sajust slodzi uz muskuļiem, ko tik bieži nenākas darbināt. Un ejot pa akmeņainu ceļu tik daudzas stundas, potītes un ceļgali arī ir paguruši amortizēt ķermeņa svaru. Pa ceļam nākas šķērsot govju mīnu laukus, bet govis ilgi tā arī nesastapām. Līdz brīdim, kad ceļš it kā jaušami izbeidzās ar vārtiem galā. Norādes klusēja. Bet aiz vārtiem stāvēja vairāki ragaiņi, kas apliecināja, ka tā ir viņu teritorija. Saņēmām drosmi, atvērām vārtiņus, un devāmies iekšā ganībās, kurām cauri veda mūsu ceļš. Bet mums tās govis bija neparastākas nekā mēs viņām. Pie gājējiem viņas ir pieradušas. Tajā mirklī iedomājos, kā būtu, ja būtu gājusi viena. Laikam pauze pirms vārtiņu atvēršanas būtu ilgāka, un nepārliecinātība par sevi būtu augusi arvien lielāka, par to, ko es te daru. Vairs neatceros, cik daudz stundas aizņēma tas nežēlīgais kāpiens lejā uz Zubiri. Daudzas reizes šaubījāmies, vai maz ejam pa īsto Camino, bet norādes tikai rādīja, ka joprojām palikuši kādi 3 km lūdz galamērķim.

Visbeidzot gandrīz līdz ar krēslu mēs ieradāmies Zubiri, un no pirmās mājas, ko ieraudzīju mums māja pretī rokas! Kāda svētlaime! Šķērsojām akmens tiltu un mutuļojošu kalnu upi, un turpat arī bija vienīgā alberģe (Río Arga Ibaia, gultasvieta 15 eiro), kas bija atvērta ziemā šajā mazajā pilsētiņā. Saimnieks jau stāvēja durvīs un mūs gaidīja. Viņš parādīja, kur novilkt un atstāt mūsu dubļainos zābakus un slapjos pončo, paņēma manu somu un aicināja mūs augšā uz istabiņām. No laimes gandrīz apraudājos, ka viņš paņēma somu, lai atbrīvotu no nastas, un ļāva uzreiz iekārtoties savās guļvietās pirms formalitāšu kārtošanas. Šī alberģe bija paradīze salīdzinājumā ar Roncesvalles. Skaistām koka grīdām, svaigu gultasveļu un mīkstu segu. Katrai istabai sava tualete un duša - silts un tīrs. Istabu dalījām ar kolumbieti+spāni.

Mūsu aicinātāji un sirsnīgie mājēji bija dienvidkorejiešu trijotne. Jau svaigi nodušojušies un uzzinājuši, ka šeit pieejama virtuve, un varam paši gatavot. Bet tā kā ir svētdiena, visi veikali ir ciet, izņemot benzīntanku un restorānu, kas atrodas Zubiri pašā nomalē. Mēs ieradāmies pēdējie. Bet pēc dušas diezgan ātri atguvāmies, un nolēmām iet meklēt benzīntanku. Dušas čībiņās (jo netīros zābakus atpakaļ negribējām vilkt), slapjiem matiem gājām pa pilsētiņas galveno ielu uz benzīntanku pēc ēdiena. Sajutos kā vasaras plenērā, kad dienas beigās visi slepus dodas uz miesta vienīgo veikaliņu pēc aizliegtajiem dzērieniem. Priekšā jau bija trijotne, kas, sēžot ārā uz trotuāra, sūca aliņus un teica, ka gaidot, kad tur izcepšot maizi, speciāli priekš viņiem. Iegājām iekšā un palūdzām, lai mums arī izcep. Dabūjām pirmie gardo maizi, nopirkām salami, čipsus un konservus un devāmies atpakaļ. Visi tikāmies pie kopējā galda alberģē. Kautrīgā dienvidkorejiete bija devusies tālāk. Ieradās motociklisti, kas Camino mēro ar močiem. Izmazgājām drēbes un salikām žāvēties pie sildītājiem un kamīniem. Un sākām iepazīties ar trijotni no Korejas. Lūks, Jungs un Līna. Iepazīšanās stāsti, kāpēc viņi iet šo ceļu - projekta ietvaros. Viņi vēlas izstrādāt programmu priekš Dienvidkorejas jauniešiem no nelabvēlīgas vides, lai integrētu sabiedrībā. Kaut kas pilnīgi negaidīts priekšstatam un stereotipam, kāpēc cilvēki vispār izvēlas iet Camino. Pacienājām ar Rīgas Melno balzamu un pa gultiņām čučēt, jo nogurums ir nenormāls!