19.diena - Calzadilla de los Hermanillos - Mansilla de las Mulas - Leon

24.4 km pēc John Brieley ceļveža / 30.05 km pēc Samsung Health aplikācijas

27.februāris

Naktī sākumā bija karsts, guļot tik tuvu krāsniņai, kurā vēl kūrās malka. Kādā brīdī dzirdēju, ka Anne bija piecēlusies piemest vēl malku. Tuvojoties rītam, ieritinājos savā siltajā guļammaisā un atkal nopriecājos, ka man viņš tik silts.

No rīta Jungs un Lūks teica, ka rīta pusē esot bijis auksti. Paēdām brokastis un visi reizē pametām alberģi. Anne teica, ka šodien kādu gabalu iešot, bet pēc tam braukšot uz Leonu, jo tur kāds viņas ceļabiedrs no pirmajām dienām rīkojot atvadu ballīti, jo šogad noslēdz savu Camino posmu Leonā. Mūsu plāns ir Mansilla de las Mulas. Kad izgājām no ciema, pieturā piebrauca mikroautobuss uz Leonu. Annei bija opcija braukt no šejienes, bet viņa nolēma iet uz priekšu. Šodien viņa bija fiksa, aizsteidzās mums pa priekšu, lai tikai ātrāk nokļūtu Leonā. Viņa arī ies līdz Mansilla de las Mulas un tad ar autobusu uz Leonu. Pa ceļam nebūs citas iespējas.

Šodien ejam kopā ar Lūku. Jungs visu dienu iepalika, runādams pa telefonu. Bet brīžiem likās, ka viņš vienkārši vēlas vienatni. Lūks gāja ļoti ātri, bet no rīta arī man bija enerģija. Šķiet, vīram ceļš vispār nesagādāja grūtību. Daudz runājām par savām kultūrām un valodu. Iemācījām Lūkam pāris vārdus latviski. Apbrīnojami ātri apguva ar ļoti labu izrunu. Ar korejiešu valodu mums tik labi negāja. Sakumā Lūks smējās, kā mēģinājām izrunāt vārdus, pēc tam šķita mazliet aizkaitināts, vai patiešām ir tik grūti. Mums bija grūti atšķirt intonācijas. Tad aizdomājos, kā mēs uztveram pasauli. Jo vienkāršāka valoda, jo mazāk jāieklausās. Ja kopš bērnības esi pieradis saausīties intonācijās, arī lielāka tolerance un cieņa pret apkārtējo vidi. Jo tad, iespējams, var pamanīt vairāk? Tas ir kā ar troksni. Ja esi rokkoncertā, pēc tam neko nedzirdi. Bet ja esi pieradis pie klusuma, tad dzirdi klusāko skaņu.

Ceļš pagāja ātri. Pa laikam pagaidījām Jungu un devāmies tālāk. Šodien lielākoties gājām pa lauku līdzenumiem un zemes ceļiem. Laiks bija saulains un silts. Ik pa brīdim bija redzamas romiešu laika ceļa akmeņainās atliekas, kas vietām bija nožogotas. Nemanot pietuvojāmies ciematam Reliegos. It kā mums bija jānokļūst Mansilla de las Mulas pa alternatīvo ceļu, neieejot šajā ciemā, bet dzeltenās bultas mūs ievilināja ciematā. Redzam, ka vietējie piestrādā pie ceļa apzīmējumiem, lai noturētu savu biznesu un nodrošinātu ceļinieku plūsmu uz viņu alberģēm un restorāniem. Attopamies pie kādas zilas ēkas, kurā iekšā bārs. Visa siena bija apzīmēta ar tekstiem, ko sarakstījuši bāra apmeklētāji. Pasūtījām kafiju un apsēdāmies ārā pie galdiņa. Pie mums pieskrēja suņuks, un Lūks savos krājumos atrada našķus priekš viņa. Drīz mums pievienojās Jungs. Devāmies tālāk. Nolēmām, ka neiesim meklēt alternatīvo taku, bet iesim tālāk pēc norādēm uz tradicionālo maršrutu gar šoseju, jo līdz galamērķim bija atlikuši mazliet vairāk kā 7 km. Ejot paralēli šosejai, kreisajā pusē redzējām lielu aitu ganāmpulku, kas skrēja mūsu virzienā. Kad ieskatījāmies, redzējām, ka aitas uz priekšu dzen 3 suņi. Pašās beigās nāca saimnieks. Ceļmalā bija soliņš, un apsēdāmies vērot šo ainu, kā aitas skrēja pāri šosejai uz citu lauku, un pamazām pazuda tālumā, līdz izskatījās pēc maziem punktiņiem.

Mans vīrs un Jungs ļoti labi sapratās, jo viņiem bija līdzīga humora izjūta. Atpūtas brīdī abi skatījās kaut kādus video un beigās nonāca līdz lipīgām joku dziesmām, kuras visi dziedājām atlikušo ceļu.

Kad nokļuvām galā, Anne bija Lūkam uzrakstījusi ziņu, ka neviena alberģe te nestrādā. Iespējams, esot kāda pansija. Vairs nepretojāmies notikumiem. Savā ziņā laikam mazliet bija apnicis iet. Anne bija autoostā un gaidīja autobusu uz Leonu. Lūks arī gribēja braukt uz Leonu. Savukārt mēs abi negribējām lauzties aizvērtās durvīs, ja nu tomēr te nekas neatrodas. Un negribējām arī pārmaksāt. Mācāmies no savas pieredzes. Runājām, ka tad labāk pāris dienas atpūsties Leonā, un visi devāmies uz autoostu.

Autoosta izrādījās liels bārs, kur, kā vienmēr, bija pilns ar onkuļiem, kas dirnēja un skatījās futbolu. Priekšā bija Anne. Aiz letes jauna bārmene, pie kuras pasūtījām alu. Te pie dzēriena deva bezmaksas tapas, kas bija diezgan lielas uzkodas. Pie viņas noskaidrojām, ka biļetes jāpērk pie šofera. Blakus televizoram, kurā rādīja futbolu, bija televizors, kas rādīja autobusu kustības sarakstu. Kad pienāca laiks iet ārā uz autobusu, opji novaidējās, ieraugot Annes somu, un nāca cilāt, cik tad smaga. Smējās, ka stipra sieviete, jo soma ir gandrīz viņu augumā.

Autobusā nolēmām paskatīties naktsmītnes bookingā. Anne gribēja palikt kādā alberģē, kur esot viss izremontēts un esot arī privātās istabas. Viņa vēlējās atpūsties. Paskatījāmies, ka cenas šajā alberģē par privātu istabu līdzvērtīgas istabām apartamentos. Atradām ideālu variantu pašā centrā par 28 eiro. Piedāvājām arī abiem korejiešiem palikt kopā ar mums. Viņi teica, lai paskatās, vai tur ir vēl kāda brīva istaba, bet diemžēl vairs nebija. Varēja nobukot uz vienu nakti, bet ne divām. Viņi negribēja pārvākties uz vienu nakti uz citu vietu, tāpēc teica, ka tad palikšot kopā ar Anni alberģē. Pa logu ārā redzēju, ka Camino visu laiku veda paralēli šosejai, bet pilgrimus neredzēju.

Leonā pavadījām trijotni uz viņu alberģi, norunājām vakarā tikties uz vakariņām un devāmies uz savu dzīvokli, kur noīrējām istabu uz divām naktīm. Hostel Urban Rio Cea atrodas skaistā centra ēkā. Mūs sagaidīja jauna meitene, kas lieliski runāja angliski, bija ļoti jauka un komunikabla. Parunājāmies, un viņa sacīja, ka šovakar būsim vieni paši dzīvoklī, un viņa mums piešķirs vislabāko istabiņu. Viņa izrādīja dzīvokli. Tas bija milzīgs, līdzīgi kā centra dzīvokļi Rīgā, Jūgendstila ēkās. Visur krakstošs koka parkets, koka sienas paneļi un augsti dekorēti griesti. Pa ceļam mums parādīja vienu no dušām un tualetēm, blakus virtuvi, kur var izmantot visu, kas redzams un ēdams (brokastu maize, džemi, kafija, tēja, mafini un vēl un vēl!), verandai līdzīga atpūtas telpa ar koka apdari, iekārtota ar krēsliem un dīvāniem, tad gaiteņa galā beidzot nonācām līdz mūsu istabai. Tieši pretim istabai bija tikai mums paredzēta vannasistaba. Mūsu istaba bija jauka, tīra un vienkārša, bet labākais bija franču balkons ar skatu uz lielu strūklaku, kas atradās rotondas centrā, un pretējā pusē bija redzamas šikas viesnīcas. Man patika, ka mūsu istaba bija pašā dzīvokļa galā un neviens mums garām nestaigās. Neslikti. Pirmais, ko izdarījām, uztaisījām selfiju un nosūtījām korejiešiem, lai dalītos priekā.

Uz vakariņu laiku korejieši atnāca līdz mums, un, tā kā administratore jau bija prom, ielaidām viņus apskatīt dzīvokli. Žēl, ka nevarējām palikt te kopā. Būtu ēduši te vakariņas kā buržuji.

Runājot par vakariņām, tas bija piedzīvojums. Lūks bija noskatījis kādu restorānu. Kad tur ieradāmies, visi galdiņi bija aizņemti, un otrā zālē varēja iekļūt tikai pēc stundas, jo šobrīd vēl bija tapu laiks. Kaut kā stundu nīkt negribējās, jo te laiks būtu jāpavada, stāvot pie bāra. Gājām tālāk, bet baigo variantu nebija. Staigājām, meklēdami kādu galveno laukumu, kur būtu kāds restorāns, bet lielākoties visur bija tapu bāri. Tad, neatceros kā, uzsākām sarunu ar kādu spāni, kurš mūs veda uz kādu laukumu, kur esot gardas tapas un picu restorāns. Viņš gan neesot vietējais, bet bija ļoti atsaucīgs, kaut gan angliski nerunāja, bet sapratāmies. Jau atkal es biju tulks, un atkal brīnījos, kā mēs spāniski sazinājāmies.

Apskatījām ieteikto restorānu no ārpuses, un tas mūs neuzrunāja. Gan piedāvājuma, gan cenu ziņā. Gribējām kaut ko tradicionālu, nevis picas un frī kartupeļus. Mūsu administratore arī bija ieteikusi vienu restorānu, kad ieradāmies. Esot padārgs, bet tiešām tradicionāls. Gājām uz punktu, kuru viņa bija atzīmējusi mūsu kartē. Te it kā bija vairākas opcijas, un vienā gājām iekšā. Kāda starpība. Gribas ēst. Esam ielā pilsētā, tāpēc visur centrā būs dārgi. Ļāvāmies luxurus Camino.

Restorānā mums iedalīja galdu restorāna augšstāvā, kur sākumā bijām vienīgie. Pareizi, vēl nav vakariņu laiks. Virs mūsu galdiņa bija jocīgas disko gaismas, kas mainīja krāsas, un pa perimetru izvietoti spoguļi, jo bijām tādā kā nišā uz paaugstinājuma kā uz skatuves. Pārejā restorānā bija mierīgas, siltas gaismas. Viesmīlis mums atnesa ēdienkartes, un drīz vien sapratām, ka viņš gandrīz nerunā angliski. Atkal nemanot biju kļuvusi par tulku starp viesmīli un pārējiem. Kaut gan pārējie jau itin labi prata paprasīt un mazliet saprast spāniski. Bet es jau arī visu nesaprotu! Viesmīlis, tiklīdz viņam uzdeva jautājumu, atbildēja spāniski man, gaidot, kad pārējiem pārtulkošu. Par ēdienu sastāvdaļām neizteikšos, jo tur neko nesapratu. Vienojāmies, ka pasūtīsim vienu no Menu del Dia piedāvājumiem, kas paredzēts 4 personām un sastāvēja no 4 ēdieniem - trīs pamatēdieniem, deserta un dzērieniem. Kā vienmēr cenā bija vīns, kuru atnesa pirmo. Viesmīlis vispirms ielēja manā glāzē un gaidīja apstiprinājumu, vai dzersim šo. Nodomāju, ka kādreiz vajadzētu pamēģināt pateikt, lai atnes kādu citu pamēģināt, nevis uzreiz piekrist pirmajam. Taču neesmu nekāds vīna eksperts. Protams, lai lej! Kamēr gaidījām ēdienu, bija dīvaina sajūta, it kā šis būtu pēdējais, kopīgais Camino vakars. Patiesībā daudz pārdomājām kopā pavadīto laiku un teicām pateicības tostus. Ēdieni bija degustāciju tipa. Mums atnesa lielu porciju, ko nolika pa vidu, un mēs dalījām. Vienā bija visādas gaļas, vītinātie šķiņķi un tamlīdzīgi, ar ko lepojas šis reģions, citā bija uzkodu plate ar sieriem un dārzeņiem, papildus svaiga, vairāku veidu maize un uzputots sviests ar garšvielām. Trakākais bija morcilla. Pareizāk tās pasniegšanas veids. Asinsdesa bez apvalka. Tā bija pikanta masa ar jocīgu konsistenci. Par paskatu Jungs teica: "It looks like shit!" Mēs smējāmies un nevarējām ieēst. Patiesībā garša jau laba, bet varbūt mums jau tie iepriekšējie ēdieni radīja sāta sajūtu, ka šīs brūnais kleksis mums vairs negāja iekšā. Mēģinājām ar maizi. Grūti. Bet viesmīlis tik notrin garām, gaidot, kad šķīvis būs tukšs. Mēs smejamies. Un viesmīlis pienāk, prasot, vai viss garšo. Un mēs sakām, ka, jā, viss gardi. Un atkal smejam. Bet viens mums pietrūkst, un tas ir vīns. Viesmīlis atnes otru pudeli, un ar to vieglāk noskalot morcillu. Beidzot viesmīlis noprot, ka tukšāks tas šķīvis vairs nekļūs, un paņem prom. Tūlīt tiksim pie deserta. Mmm! Tas gan bija gards! Kūku un saldējuma izlase ar ogām un mērcītēm. Pasūtām vēl espresso. Un mums piedāvā alkoholu. Es nesapratu. Un viesmīlis atnesa visas iespējamās pudeles un nolika uz mūsu galda. Te bija vodka, kaut kāds zālīšu šņabis ar pilgrimu uz etiķetes (vēlāk uzzināju, ka tas ir galīsiešu tradicionālais dzēriens), olu liķieris, kafijas liķieris, un vēl kaut kādi, ko neatceros. Šķiet, pamēģinājām pa bišķim no visiem. Apkārt bija sanākuši vakariņotāji, un pamanīju, kā mēs atšķiramies šajā baltajā interjerā. Mēs visi ģērbti sporta apģērbā, jo nav jau alternatīvu. Jocīgi būt pilsētā.

Pēc restorāna izgājām naksnīgā pastaigā pa vecpilsētu. Aizgājām līdz Leonas katedrālei. Rīt mums noteikti jāatnāk. Pastaigājām pa ļaužu pilnajām ielām. Sirreāla sajūta, kā paralēlā pasaulē. Pilsētas cilvēki, kas pēc darba izgājuši izklaidēties, satiekas ar draugiem vai ģimeni. Jutos nepiederīga šai pasaulei. Bet Leona ir skaista pilsēta, te gribas uzturēties ilgāk, un priecājos, ka šodien atbraucām, pārkāpjot Camino noteikumus.