18.diena - Terradillos de los Templarios - Calzadilla De Los Hermanillos

26.7 km pēc John Brieley ceļveža / 28.76 km pēc Samsung Health aplikācijas

26.februāris

Uz nakti bijām iedzēruši vēl vienu tableti. Un šorīt jutāmies daudz labāk, tāpēc nolēmām pa dienu vairs tās nelietot, lai neatkārtotos gulēšana ceļmalā. Ar Lūku, Jungu un Anni vienojamies, ka šodien izvēlēsimies alternatīvo ceļu, kurš pamatīgi atdalās no tradicionālā ceļa, uz kuru atpakaļ mums vajadzētu nonākt tikai rītvakar. Toties rīt līdz galamērķim nebūs neviena ciema, tāpēc mums šodien jāiepērk pārtikas rezerves. Ar Lūku un Jungu vienojamies, ka, ja sanāks, tad paēdīsim kopā pusdienas Sahagun pilsētiņā, kas šodien sanāk pusceļā uz mūsu šīs dienas galamērķi.

Šodiena ir saulaina, un rīts mazliet dzestrs. Ejam pa lauku ceļiem, kas īpaši izceļas uz aparto lauku fona. Ceļš izskatās balts. Pilnīgi sirreāli.

Kādā brīdī apsteidzam Anni, kur bildē ainavas, un smejamies, ka abas vienu uz to pašu gribam nobildēt - sausu smilgu pudurus, kas izskatās kā baltas švīkas uz tumšas ēnas fona. Anne paliek bildēt, bet mēs dodamies tālāk. Vakarā tiksimies.

Tuvojamies cilvēku kompānijai, kuri izveduši pastaigā suņus. Tie, palaisti brīvībā, draiski skraida apkārt un pa laikam pieskrien pie mums. Apsteidzam kompāniju un dzirdam, ka runā spāniski ar akcentu. Interesanti. Vispār esmu lasījusi, ka Camino ceļa apkārtnē pārdod ļoti daudz māju. Vieni taisa jaunas alberģes un restorānus, citi vienkārši izvēlējušies pēc Camino iegādāties te īpašumu un pārcelties uz dzīvi. Domāju, vai šis varētu būt viens no šiem stāstiem? Brīžiem gribas dzīvot nekurienē un doties šādās rīta pastaigās. Te ir plašumi, kur domas atkal paceļas virs zemes. Cik ļoti katru no mums iespaido gūtā Camino pieredze? Vieni dziedē dvēseli, citi meklē Dievu, vieni iet piedzīvojuma pēc, citi atrod mīlestību, un, skatoties no malas, pat šķietami bezrūpīgiem cilvēkiem agri vai vēlu nākas sastapties ar Sevi. Man prātā palicis kāds teikums, ko izlasīju par Camino: "Ceļš ir Tavs spogulis." Es mazliet precizētu un teiktu: "Tas, kā Tu uztver Ceļu, ir Tavs Spogulis."

Izejot no nākamā Moratinos ciema, redzu, ka tālumā aiz mums seko Lisa. No kurienes viņa uzradusies? Drīz klāt ir nākamais ciems San Nicolas del Real Camino. Labajā pusē redzam restorānu, kas izskatās pēc tavernas, un nolemjam paēst brokastis. Šodien mums luxurus Camino. Bāra letē redzu izliktus interesantus, zeltainus mīklas izstrādājumus un prasu, kas tas ir. Onkulis paņem šķīvīti un mums uzliek divus gabaliņus, lai pagaršojam. Mmm, kraukšķīga mīkla, kas fritēta eļļā un pārlieta ar medu. Neveselīgi, bet gardi! Pasūtām tortillu, kafiju un vēl saldos gardumus, un ejam apsēsties pie loga. Redzam, ka ārā saulītē pie galdiņa atnāk apsēsties iepriekš redzētā kompānija ar suņiem. Viena sieviete ienāk iekšā pasūtīt kafiju un palūdz, lai iedod ūdens bļodu priekš suņiem. Te ļoti mīl suņus. Kamēr gaidām ēdienu, klāt ir arī Anne un, ieraugot mūs, smejas, ka nekur tālu neesam tikuši. Anne pasūta kafiju un nāk pievienoties mums. Annei šodien ir ejamā diena, tāpēc steidz mest somu plecos un dodas, iekams mēs esam apēduši savas brokastis.

Iznākot no restorāna, redzējām, ka pa priekšu aiziet Lisa. Interesanti, kur ir pārējie un kur viņa biju visu laiku, kamēr bijām iekšā? Viņa piestāja pie baznīcas un pamanīja mūs, un izskatījās pārsteigta. Sasveicinājāmies un mazliet parunājām. Biju pārsteigta, ka viņas attieksme ir mainījusies un kļuvusi draudzīgāka. Viņa palika gaidīt pārējos. Mēs devāmies tālāk. Līdz Sahagun tālāk izvēlējāmies ceļu paralēli šosejai. Un atskatoties redzējām, ka pārējie arī. Nu mums bija temps. Brīžiem ceļš bija ļoti akmeņains, ka nolēmu iet pa šosejas malu, jo brīžiem likās, ka caur zābaku zoli jūtu katru mazo akmentiņu. Vīrs arī nolēma man pievienoties uz šosejas malu. Priekšā bija Anne, kas arī gāja pa šosejas malu, un iekšēji nosmēju, ka visi esam vienādi. Ejam vieglāko ceļu.

Apsteidzām Anni, jo joprojām bija raits solis. Pēc iešanas divvientulībā pa šosejas malu, priekšā redzēju kādu vīrieti, kas gāja pa pilgrimiem paredzēto taku paralēli šosejai. Kādu brīdi jau gājām paralēli, bet viņš izskatījās koncentrējies iešanai. Tuvojāmies kādam viaduktam, un viņš nolēma nešķērsot to pa augšu, kā paredzēts, bet iet pa īsāko ceļu zem tilta, pietuvojoties mums. Sasveicinājāmies un mazliet parunājām. Temps sakrita. Vārdu vairs neatceros, bet viņš bija no Vācijas. Jau gājis dažādus maršrutus. Tagad esot izrāvies uz nedēļu no darba, lai varētu mazliet atslēgties, bet pavasarī iešot visu franču ceļu kopā ar savu dēlu. Šobrīd iet ap 40 km dienā. Iespaidīgi. Kopā izmetam mazu līkumu pirms Sahagun uz nelielu, senu kapellu, kas mūsdienās atrodas lauka vidū, bet diemžēl tā ir slēgta. Ejot atpakaļ uz ceļa, redzu, ka Anne šo līkumu nav metusi un gājusi taisni pa šosejas malu, un tagad ir mums priekšā. Ieejot Sahagun atkal apsteidzam Anni un joprojām ejam kopā ar vācieti. Anne iet, priecādamās par dabu un daudz bildējot. Fotogrāfija ir viņas aizraušanās, un viņa pamana tādas detaļas uz Camino, kas skrējējiem paliek nepamanītas. Arī runājot, apkārtne dažbrīd paliek nepamanīta. Paejam garām abiem angļu puišiem, kas kādu laiku nav sastapti. Abi klibo un austiņās, iespējams, klausās mūziku, koncentrējušies tikai uz ceļu un pat nepaskatās uz mūsu pusi. Tā nemanot esam jau Sahagun centrā, nupat šķērsojuši tiltu pār dzelzceļu, un šķiramies no vācieša, jo viņš dodas tālāk, bet mums sarunāts tikties ar Lūku un Jungu. Atrodam abus restorānā ēdam pusdienas. Pievienojamies viņiem, bet pēc brangajām brokastīm tā īsti neko negribas. Lūks ir pasūtījis uzkodās kaut kādu ļoti dārgu gaļu, kas tipiska šim reģionam un noteikti esot jānogaršo. Garda. Viņi pasūtījuši alu, un mums arī sagribas, jo ārā ir karsts. Vietējie saka, ka netipiski karsts laiks priekš februāra. Brīžiem virs +20 grādiem, bet parasti esot ap +13/+15. Mazliet aizmirsies, ka neesam veseli, un aukstais alus uzreiz to atgādina. Izdzerot pāris malkus, man vairs negribas un sadalu savu alu pa puišu glāzēm. Nolemjam kopā apskatīt pilsētiņu, jo te esot skaistas baznīcas. Pie reizes viesmīlim jautājam, kur ir pārtikas veikals, jo šīs dienas galapunktā, iespējams, var arī nebūt veikala. Vispirms dodamies skatīt arhitektūru. Viena baznīca ir tepat aiz restorāna, un turpat arī municipālā alberģe. Jungs ieiet paskatīties, kāda tā ir, un, iznākot ārā, saka, ka iekšā esot Tā grupa. Smejas, ka ātrāk jāpazūd. Vispār mani pārsteidza, ka korejiešiem arī radās atturība pret viņiem.

Toties baznīcas tornis te bija interesants ar tādiem kā caurumiem, kur dzīvoja ļoti daudz baložu. Smējām, ka tie ir skvoteri. Otrpus ielai bija vēl viena baznīca, bet savos izmēros pieticīgāka. Šķiet, iespaidīgākā baznīca bija Iglesia de San Lorenzo ar savu torni, kas bija klāts ar daudzām arkādēm. Visa celta vai apmūrēta ar sarkaniem, plāniem ķieģelīšiem, veidojot ornamentus, ritmus un arī arkādes. Iespaidīgi! Šajā mazajā pilsētiņā ir vismaz 6 (!!!) baznīcas. Vai man ir vērts pieminēt, ka visas baznīcas bija slēgtas (vismaz 3, pie kurām nonācām)? Un pēdējai pat bija norādīts darbalaiks - tieši šodien baznīcai ir brīvdiena.

Par baznīcām skaidrs. Gājām meklēt pārtikas veikalu. Mums virziens bija skaidrs, bet Jungam bija iepaticies komunicēt ar vietējiem. Centrālajā pilsētas laukumā apstādināja kādu kundzīti un prasīja, kur Dia veikals. Viņa norādīja virzienu, kurā jau gājām. Grasjas! Abu spāņu valodas izruna kļuva arvien labāka. Un apbrīnoju viņu atmiņu uz spāņu valodas vārdiem, vietvārdiem un tradicionālo ēdienu nosaukumiem. Brīžiem Lūks mums tik pārliecinoši stāstīja par reģiona delikatesēm, kas noteikti jānogaršo un no kā tās gatavo, it kā viņš būtu spānis.

Atradām Dia veikalu un sapirkām pilnas somas,cik nu tur lien iekšā, jo te viss ir tik lēts! Korejiešiem vispār tā bija paradīze, jo viņiem pārtikas produkti ir dārgi. It sevišķi gaļa, alkohols un šokolāde. Izgājām ārā, un netālu blakus klosterim un grezniem pilsētas vārtiem bija soliņš, uz kura nolēmām mazliet atpūsties pirms lielās iešanas, jo bijām tikai pusceļā. Kamēr atpūtāmies un našķojāmies uz soliņa, pie mums pienāca kāds pāris un aicināja uz kādu alberģi. Teicām, ka mēs šeit nepaliksim, un pirmajā mirklī mums neticēja. Sāka slavēt, kas tur iekšā. Kad teicām, ka mums nevajag alberģi, neapmierināti pagriezās un aizgāja. Drīz nolēmām startēt prom no šejienes.

Drīz šķērsojām viduslaiku tiltu pār upi un bijām ārā no pilsētiņas. Kādu brīdi gājām kopā, bet es sāku pagurt un vairs nespēju turēt tempu. Norunājām tikties galā, un Lūks ar Jungu pamazām attālinājās no mums. Par Camino un sevi sapratu dažas lietas. Ir ejamās dienas un ir neejamās dienas. Un ir dienas limits. Novēroju, ka 15 km man pagāja ļoti ātri, un, ja bija ejamā diena, tad biju enerģijas pilna. 20 km ir ideāli, ja gribas vēl pastaigāt pa ciematu vai pilsētu vakarā. 25 km ir ļoti grūti, ja ir neejamā diena. Bet visam pāri, lai cik gara būtu distance, pēdējie 3 km vienmēr ir grūti. Šodien bija variants, ka 15 km pagāja ātri, un nu man bija jāsāk koncentrēties uz iešanu. Papildus tam atkal sāka parādīties saaukstēšanas vai vīrusa simptomi, jo mēs izlaidām rīta devu. Jau atkal ceļš veda paralēli šosejai, līdz nonācām vietā, kur ceļš sadalās tradicionālajā un alternatīvajā. Te bija neliels, kokiem apaudzis paugurs, kur nolēmām atlaisties. Nebija jau, kur steigties. Lūks jau ziņoja, lai uzmanāmies ar norādēm, lai nepalaistu garām savu pagriezienu. Kamēr laiskojāmies, mums tuvojās Susana un Livio. Viņi piestāja parunāties. Kopīgi uzsākām gājienu tālāk. Viņi iešot tradicionālo ceļu gar šoseju, jo Susana nogurusi no iepriekšējām dienām un nevēlas iet garāku apkārtceļu, tāpēc novēlējām Buen Camino, jo nezinājām, kad atkal tiksimies. Atvadījāmies krustcelēs un aizgājām katrs savā virzienā. Pāri tiltam šķērsojām lielu šoseju un nonācām pēdējā ciemā pirms mūsu galapunkta. Tie 8 km atkal bija kaut kādi bezgalīgie. Lūks pa laikam sūtīja ziņas ar norādēm, kur jāgriežas, lai neaizejam nepareizi. Šie līdzenumi ļoti pārbauda motivāciju, kāpēc vispār iet Camino. Ja sākumā tas bija fiziskais pārbaudījums, tad tagad tas bija garīgs. Katru rītu Tu zini savu darbiņu - Tev ir jāiet. Labi, Tu ej un spēj iet, bet kāpēc? Vistrakāk ir tad, kad uz ceļa nekas nenotiek. Nav ciemi, nav cilvēki, nav mainīgas ainavas. Man nāk prātā viens salīdzinājums, ko man reiz uzzīmēja. Ko Tev atgādina kalni? Zigzags augšā un lejā, kāpumi un kritumi. Vai arī sirdspuksti kardiogrammā. Tas nozīmē, ka esi dzīvs! Un ko Tev atgādina līdzenums? Taisni, bezgalīgu taisni, bez sirdspukstiem...

Tie līdzenumi nogurdina. Un ja vien neesi gatavs sastapties ar savām domām, tad būs grūti. Kad man negribējās domāt, es mēģināju būt tikai soļotājs bez domām. Kādu laiku tā var.

Garlaicīgais ceļš kādā brīdī pamainīja sevi uz krūmājiem, un tad mežiem, tad atkal laukiem. Visu dienu sausajās pļavās dzirdēju skaļu čabēšanu, bet nevarēju saprast, kas par zvēru tur dzīvo. Līdz tagad pievakarē man izdevās ieraudzīt! Lielā trokšņa cēlāja bija lauka pele! Ļoti žiperīga, ātri vien ieskrēja kādā alā.

Bija atlicis pavisam nedaudz līdz ciematam, bet mani spēki bija izsīkuši. Ceļmalā bija maza, kokiem noaugusi oāzīte ar piknika galdiem un ūdens strūklaku, kas darbojās. Blakus plūda maza upīte. Ideāla vieta, lai pagulētu. Zinu, ka līdz galam varbūt ir kādi 2 kilometri, bet viss, man vajag pauzi. Novilku zābakus, izlaidos uz sola un apēdu apelsīnu. Vīrs gan bija enerģijas pilns. Staigāja apkārt. Skatījos, ka koka galdā iegravēti vārdi un ar flomīti sarakstīti visādi "iedvesmojoši" teksti, kā "Celies un ej!', "Tu to vari!", "Mīlestība ir visur!" vai arī cilvēki raksta no sērijas "Mēs te bijām 26.02.2019.". Jau labu laiku sekojām kāda Fabio daiļradei. Viņš gan nebija daiļrunīgs, bet izpaudās materiālos, kurus, atvainojiet, iezīmēja. (Jā, kā suns, kas iezīmē teritoriju) Pirmais vēstījums no Fabio bija kokā iekārts akmens ar viņa vārdu un datumu, kad pabijis. Vēlāk redzējām arī apzīmētus koku stumbrus, ceļazīmes, piknika galdus. Katru reizi ieraugot šos vēstījumus, domāju, kas tie ir par cilvēkiem? Viņi nes līdzi flomīti un katrā brīvā brīdī apzīmē vietu, kur pabijuši. Tas taču aizņem tik daudz laika! Šī iemesla pēc es pirmajā dienā pārstāju rakstīt blogu, jo es sapratu, ka es to daru priekš citiem, nevis sevis un tā laupu sev Pieredzi uz Ceļa.

Pēc manām dziļajām pārdomām uzvilku kājās zābakus, un izgājām uz ceļa. Kāds man uzmetās virsū no aizmugures. Iebļāvos pilnā kaklā no pārbīļa, jo mēs taču bijām vieni! Pagriežos un redzu Jungu! Vīrs smejas un viņš arī, par to ka mani tik viegli pārbiedēt. Saku, nav smieklīgi, bet smejos līdzi. Ko tu te dari? Vai tad jūs ar Lūku negājāt kopā? Viņš esot iepalicis, un viņi sadalījušies. Lūks jau bijis tālu prom, kad sadalījies ceļš un viņam nav bijusi skaidrība, pa kuru jāiet. Iesācis iet pa vienu, bet kāds vietējais teicis, ka tas esot nepareizais ceļš, jāiet pa otru. Mhm. Aizgājis pa otru, bet tur galā ceļš beidzies, griezis pa labi un uznācis sagurums. Esot pagulējis ceļmalā. Smejamies, ka tāpat kā mēs vakar. Lūks prasa, kur esam palikuši. Sakām, ka atpūtāmies un satikām Jungu. Izrādās, bija vien jāuzkāpj uzkalniņā un jau bijām galā. Mums pretī nāca Lūks, un teicām, ka viņš izskatās, it kā viņam te būtu jau māja ar sievu un bērniem. Viņš mūs visus aizveda uz alberģi.

Priekšā bija smaidīgā Anne. Abi jau te bija izšeptējuši. Municipālajā alberģē (donativo), izskatās, ka būsim mēs pieci. Darbiniece esot jau prom un atslēgas uzticējusi Annei. Pašiem jāiereģistrējas žurnālā un jāieliek zīmogs pasē. Te ir virtuve, kur gatavot un liels ēdamgalds. Vienīgi te ir ļoti auksts. Būtībā tā atkal ir kaut kas kazarmām līdzīgs - viena telpa, kur kopā gan gultas, kas atdalītas ar starpsienām, gan ēdamtelpa un virtuve. Anne saka, ka atradusi malku un iekuršot krāsniņu. Gultas ož pēc pelējuma. Not nice. It sevišķi, kad mūsu veselība ir apšaubāmā stāvoklī. Lūks saka, ka drīz vēršot ciet veikalu, un viņi abi ar Anni aizies uz veikalu pēc trūkstošajiem produktiem vakariņām. Viņš gribot gatavot korejiešu ēdienu. Mēs sakām, ka tad vīrs desertā varētu uzcept pankūkas un es uztaisīšu ābolu ievārījumu. Kamēr viņi prom, mēs nodušojamies tikpat kā aukstā ūdenī. Tā arī nesapratām, vai tur kaut kas nestrādāja vai jau bija beidzies siltais ūdens (par ko es šaubos). Smieklīgi atcerēties, kā uz maiņām ar Jungu bļāvām blakus dušās. Ūdens silts un tad pēkšņi auksts. Un Jungs nogriež ūdeni, un saka: "You first! Finish the shower! I can shower in cold water." So sweet! Bet tiklīdz pašam uz galvas lija auksts ūdens, dzirdu, kā bļauj: "Ā!"

Kamēr sagaidījām Lūku un Anni no veikala, mums trijatā sākās dziļās sarunas. Jungs pats piedzīvoja ģimenes problēmas uz ceļa, un varēja just, ka viņam arvien vairāk radās jautājums, ko viņš te dara. Domāju, ka ļoti daudzi piedzīvo motivācijas problēmas Camino, jo brīžiem uz ceļa mainās tas, pēc kā tu nāci. Tad sākas pieņemšana. Vai Tu pieņemsi to, ko Ceļš Tev Dod?

Lūks ar Anni ieradās, kad visi birdinājām asaras. Patiesībā šovakar mēs bijām visi kopā, kas iepriekš un tagad kopā bijuši tik atklāti par savām dzīvēm un kopā raudājuši par dzīvi un sāpēm, un aiz līdzjūtības un cilvēcības. Man ir viegli raudāt uz Camino, un es par to nekaunos. Šķiet, šī ir vienīgā vieta, kur tas ir pašsaprotami un dabiski, un visi Tevi pieņem, ka Tu tāds esi. Vai raudi aiz laimes, vai sāpēm. Tam nav nozīmes. Esmu pateicīga, ka šeit tādā patstāvībā bijām tieši mēs pieci. Neviens tā arī neieradās mūs pārbaudīt, un jutāmies kā skolnieki, kas izbēguši vasaras nometnē. Visi kopā pagatavojām gardas vakariņas. Dzērām manu līdzpaņemto žāvēto ābolu tēju, kas Annei ļoti garšoja. Ēdām korejiešu ēdienu. Ēdām pankūkas ar tikko vārtītu ābolu zapti. Un godīgi gājām gulēt. Bet ēdamtelpā bija silts, diemžēl līdz guļvietām siltums nenonāca starpsienu dēļ. Radās doma, ka varētu paņemt matračus un salikt rindā ēdamtelpā uz grīdas pie krāsniņas. Anne vienīgā bija iekārtojusies gultā vistuvāk krāsniņai un teica, ka viņai būs labi. Bet mēs četri visi gulējām uz grīdas. Mani nolika vistuvāk krāsniņai, kas bija jauki. Saudzēja mani. Ieņēmām traki stiprās tabletes un devāmies gulēt. Arlabunakti!