17.diena - Carrion de los Condes - Terradillos de los Templarios

26.8 km pēc John Brierley ceļveža / 28.08 km pēc Samsung Health aplikācijas

25.februāris

No rīta pamostoties, sapratām, ka abi esam galīgi slimi. Prātīgāk būtu palikt pagulēt, bet cik tad ilgi vāļāsies pa pansiju? Virtuvē paēdām brokastis kopā ar Lūku un Jungu un nolēmām no rīta mazliet uzkavēties ilgāk līdz aptiekas atvēršanai 10.00. Korejieši aizgāja ap 9.00, norunājām tikties vakarā.

Aptiekā pirmā aptiekāre nerunāja angliski. Pasauca galveno farmaceiti. Vēlējāmies nopirkt kādu no saaukstēšanās pulverīšiem. Latvijā parasti labi palīdzēja. Te teica, ka viņiem tādu neesot. Rāda tabletes. Esot jādzer ik pa 6 stundām. Atvieglojot visus simptomus. Esam skeptiski, jo mums jau ir pieredze ar "ārzemju brīnumtabletēm", kad, iedzerot vienu, nogulējām gandrīz 20 stundas. Toreiz ārzemju kolēģe teica, ka viņi vienu tādu tableti izdzerot un tad ejot uz darbu, un ļoti palīdzot. Domāju, kā tādā stāvoklī var pastrādāt. Iespējams, ka tikai mums ir tādi jutīgi organismi. Tāpēc tagad domāju, vai mums vispār ir kāda cita iespēja? Ar pašreizējo pašsajūtu nekāda iešana nebūs, un ielaist slimību labāk arī nevajag. Nopērkam tabletes un ceram, ka nebūs tik stipras.

Izejam ārā un nevaram saprast, vai dzert tagad vai varbūt pagaidīt līdz vakaram un iedzert uz nakti. Priekšā gara diena, un mums vajag justies daudzmaz labi, lai noietu paredzamos 26 km. Nolemjam, ka tablete jāieņem tagad, lai sāk iedarboties.

Pirms iziešanas vēl ieejam pārtikas veikalā, un tur nodaļā redzam strādājam pansijas saimnieku. Viņš prasa, kā mums gāja pansijā, vai viss kārtībā? Muchas gracias! Viss bija lieliski!

Kādu laiku ceļš veda gar šosejas malu. Ainava atgādināja Zemgales līdzenumus, mazliet Lietuvas lauku plašumus, braucot pa šoseju. Pat automašīnā apnīk tāda ainava, kas nemainās, tad iedomājieties, kā ir iet ar kājām pa tādu! Taisnība, šodien nav spēka saskatīt labo. Ejam autopilotā.

Pa ceļu aktīvi garām braukā traktori. Laikam sākusies sezona. Mums galīgi slinka iešana, un ceļmalā apsēžamies smukā zālītē un ēdam šorīt sapirktos našķus un apelsīnu. Garām pagāja divi neredzēti ceļinieki ar mugursomām. Es te varētu varētu arī ilgāk uzkavēties, bet nupat tikai esam iesākuši dienu, vēl tāls ceļš priekšā. Saņemamies un ejam tālāk.

Šķērsojām kādu vientuļu šoseju, un turpmāk ved taisns, grantēts lauku ceļš. Tas bija mūsu dienas lielākais murgs. Gandrīz 12 km atklātā saulē bez jebkādas apdzīvotības, ja neskaita pāris traktorus, kas pabrauca garām vai bija dzirdami tālumā, bezgalīgajos laukos. Pēc ilgas iešanas bija atpūtas vieta ar galdiem koku pudurī. Kāda laime! Mazliet iestiprinājāmies, padzērām ūdeni, bet lai gan ļoti gribējās dzert, bija ļoti grūti to norīt. Tāds sagurums un miegainība, ka varētu te ilgāk uzkavēties, bet šī vieta bija pamatīgi piedrazota ar salvetēm. Paši saprotiet, 12 km līdzenums bez neviena krūmiņa, un te pēkšņi ir "oāze". Sakopojām spēkus un dodamies tālāk.

Šķiet iegāju kādā paralēlā pasaulē, kad spēju iet uz priekšu ar aizvērtām acīm. Vai var iet miegā? Ceļš ir līdzens un taisns, un liekas, ka uz priekšu nemaz netiekam, it kā būtu uz skrejceliņa, it kā kustētos uz vietas, bet ainava nemainās. Šķiet, pēc bezgalības abi redzam betona soliņu ar piknika galdu ceļmalā. Otrpus ceļam ir liels angārs bez dzīvības pazīmēm. Apsēžamies uz soliņa tikai uz brītiņu, bet saule tik labi silda, un mūs ievelk biezā matērijā, no kuras prāts mūs nespēj izvilkt ārā. Pēdējiem spēkiem izvelkam savus guļammaisus, lai paspētu ieritināties tajā, pirms pilnībā ļaujamies nepārvaramajai miega varai. Ir tik labi aizvērt acis...

Šķiet, pamodos no garāmbraucoša traktora. Bet varbūt tas jau bija pirms laba laika, jo cik tālu sniedzās mans skats, nekur vairs nevienu nemanīju. Vīrs bija aizmidzis, sēžot tāpat pie galda, galvu un rokas uzlicis uz galda. Es vismaz paspēju izstiepties uz soliņa kā gultā, un tagad jutos daudz labāk. Cik pulkstenis? Šķiet, esam gulējuši mazliet vairāk par stundu. Labi, ka saule spīdēja no mugurpuses un sildīja muguru, citādi intensīvajā saulē būtu nodeguši. Paskatījos ceļvedī. Tepat jāšķērso šoseja. Nevaru saprast, kur atrodamies un cik tālu esam tikuši. Beigās secinām, ka no bezgalīgajiem 12 km esam nogājuši vien 4 (!!!) kilometrus. Bāc.

Beidzot pie apvāršņa redzam ciemu Calzadilla de la Cueza, kas nozīmē, ka līdz galamērķim palikuši aptuveni desmit kilometri. Lūks uztraucas par mums. Prasa, kur un cik tālu esam. Viņi jau esot galā. Vīrs noziņo, ka knapi velkamies + pa ceļam pagulējām ceļmalā, jo savādāk nevarēja. Gribam ieiet ciemā kaut ko ieēst un padzert siltu. Viņš saka, ka tur ir labs restorāns, esot tur ēduši pusdienas. Kad ieiesim Terradillos de los Templarios, lai padodam ziņu, viņš atnākšot mums pretī.

Atrodam ieteikto restorānu, un te saimnieko ļoti omulīgs un jauks pavārs, kas, šķiet, ir arī viesnīcas un restorāna saimnieks. Te ir viens apmeklētājs, kas paņēmis kafiju uz 50 gramus. Mums ir apkalpošana pie galdiņa. Piedāvā mums Menu del Dia, bet zinu, ka šodien nevarēšu tik daudz ēdienus apēst. Pie tam drīz jau būsim galā. Varbūt varam ņemt vienu menu uz abiem? Pavārs varot piedāvāt pamatēdiens + deserts variantu par samazinātu cenu. Būšot izdevīgāk. Beigās tomēr izlemjam par labu bocadillo con jamon. Es pasūtu tēju ar citronu. Nu to sviestmaizi jums vajadzētu redzēt! Vesela bagete, pārgriezta uz pusēm un iekšā iestūķēts kāds iepakojums ar sagrieztu šķiņķi. Man vajadzētu litriem tējas, lai varētu norīt to baltmaizes kluci. Bet bija gardi, īpaši gaļa, jo likās ļoti kvalitatīva. Apēdu kādu trešdaļu un pārējo ietinu salvetē. Būs brokastis. Vīrs savu notiesāja gardu muti.

Pēc miedziņa un punča piepildīšanas parādījās enerģija. Tagad ceļš atkal veda paralēli šosejai, bet bija ļoti akmeņains, tāpēc izvēlējos iet pa šosejas malu. Te tikpat kā nebrauca automašīnas, laiks bija brīnišķīgs. Sapratu, ka man vienmēr patikušas vēlas pavasara pēcpusdienas un pievakares, jo visam parādās krāsas un faktūras, ēnas kļuvušas garas, saules gaisma jo īpaši silta, dienas kņada pierimst un var dzirdēt putnus, kas aktīvi čivina pavasaros. Ainava atkal bija kļuvusi reljefaināka, un ceļmalā vienā pusē bija nelielas koku audzes.

Nekādas zaļās alternatīvas šodien neizvēlamies, bet liekas, ka būtu bijis tā vērts, ja vien mūsu pašsajūta būtu labāka un mums būtu liekas enerģijas rezerves. Šoseja veda gar Ledigos ciemu, kuram pagājām garām, jo iekšā negribējām iet, un redzējām, ka ceļš atkal pievienosies atpakaļ šosejai. Visu turpmāko ceļu līdz šodienas galamērķim gājām paralēli šosejas malai. Atkal bijām klajā līdzenumā. Labajā pusē tālumā, šķita, redzējām sniegotus kalnus. Bet varbūt tie bija mākoņi?

Kā solīts, kad iegājām ciematā, vīrs deva ziņu Lūkam, ka esam dzīvi un klāt. Viņš uzrakstīja, kur jāiet, jo alberģe neesot viegli pamanāma. Nākšot mums pretim. Jā, ciematā pusceļā Lūks mums nāk pretī iešļūcenēs, un izskatās jau kā vietējais iedzīvotājs. Lūks teica, ka paņemšot manu somu, lai atvieglotu pēdējos metrus līdz alberģei. Jacques de Molay (10 eiro) izrādījās bija tāds kā hostelis/alberģe apvienojumā ar restorānu. Te saimniekoja ģimene. Lūks mūs aizveda uz recepciju, un bija jau brīdinājis, ka būšot pāris, un varbūt mums varot piešķirt atsevišķu istabu. Te bija arī Susana un Livio, un Anne. Un vēl kāds itāļu vīrietis, ko nebiju redzējusi iepriekš. Saimniece palūdza dokumentus un pilgrima pasi. Protams! Izņēmām, pilgrima pases. Vīrs prasa, lai apskatos, vai man ir ID karte. Atveru maku, bet tur tukšums. Nav! Ārprāts! Kur tad palika? Un abiem! Un tad it kā iesita ar bomi pa pieri, un mums pieleca, kur palika kartes. Kopētājā! Bāc! Vakar vēl taču nodomāju, ka varbūt neļaut taisīt kopijas dokumentiem. Un pansijas saimnieks tā arī neatdeva kartes. Mēs visi uzgājām augšā, pat neiedomājāmies, ka mums trūkst dokumentu. Sāk parādīties dusmas par to netaisnību, un gribas vainot visus pēc kārtas. Ko mums tagad darīt? Braukt ar autobusu pakaļ? Bet ne jau šodien. Tātad sanāk zaudēt veselu dienu, ja mēs braucam pakaļ ar autobusu. Ņemt taksi? Šausmīgi dārgi, jo tie ir gandrīz 60 km turp atpakaļ. Pie tam, vai mēs vainīgi, ka viņš neatdeva mūsu dokumentus? Bet varējām paprasīt, ja vien paši būtu piefiksējuši. Tik stulbi. Alberģes saimniece prasa: "Problems?" Jā, mums nav dokumentu, aizmirsām vakar alberģē. Lūks prasa, vai nav kopijas. Atceramies, ka mums somās ir noglabātas pases. Tās vismaz ir. Iedodam alberģes saimniecei, un viņa mūs iereģistrē un piešķir privātu istabiņu par gultasvietu cenu, lai mīkstinātu mūsu pārdzīvojumus. Pie reizes vienojamies, ka visi ēdīsim pirgrim menu, un pēc stundas jau būs vakariņas.

Ārā dzirdam, ka Susana tuvojas, runādama pa telefonu. Lūks saka, ka jāzvana uz to pansiju un jāmēģina vienoties, varbūt var mums atvest dokumentus, jo galu galā tā ir arī viņu vaina. Sarunājam ar Susanu, ka viņa piezvanīs, kad beigs telefonsarunu. Uzejam augšā uz istabiņu. Trīs vienguļamās gultas. Patīkami, ka nav divstāvu. Smuki saklātas ar gultasveļu un segām. Koka grīdas. Sajūta kā ciemos pie kādas vecmāmiņas lauku mājās. Noejam lejā nomazgāties. Vīrs aiziet meklēt Susanu, lai piezvanītu uz pansiju. Susana pa telefonu izklausās kareivīga, bet varbūt tā skan viņas spāņu valoda. Dzirdu, ka saka, ka mūsu ID kartes palikušas kopētājā. Otrā galā atbild sieviete, ka viņas vīrs jau esot pamanījis un pašlaik esot ceļā uz Terradillos de los Templarios, vienīgi nezinot, kurā alberģē esam. Viņa teica, ka noziņos viņam. Liels paldies!

Vakariņas bija ļoti jaukas. Klausījāmies diskusiju, kuras valsts vīni ir labāki - Itālijas vai Spānijas. Uzminiet, kuri bija tie, kas diskutēja? Protams, Susana un Livio. Es teicu, ka te pietrūkst Carolina, kas varētu aizstāvēt Francijas vīnus. Pie galda skaļi neteicu, bet atzīšos, ka man tuvāki ir franču vīni. Šķiet, šīs bija tipiskas Camino vakariņas, kad katrs runāja par savu valsti, ēdieniem un kultūru. Nu labi, gandrīz visi. Mēs bija saguruši un gaidījām savus dokumentus. Un kādā brīdī arī bija klāt onkulis, kas atveda mūsu ID. Biju bezgala pateicīga. Izskatījās, ka viņš bija mazliet sabijies vai noraizējies. Patiesībā pēc šī atgadījuma es sapratu, cik nepateicīga esmu, cik ātri aizmirstas viss labais, cik ātri un viegli ir kādu vainot un ticēt sliktajam. Šķiet, tas ir tik raksturīgi postpadomju sabiedrībai, un es neesmu izņēmums. Šī nabadzīgā domāšana, ka viss tikai man, man, man. Tiklīdz neveicas, tā rodas iedomātie pāridarītāji. Sajutos ļoti vainīga un nokaunējusies, jo sapratu, cik aprobežoti uztveru cilvēkus, ka nespēju noticēt labajam cilvēkos. Uz Camino es pavisam pamazām sāku uzticēties cilvēkiem. Ticēt, ka var dot, negaidot pretī. Un tad man sāka atvērties sirds, un parādījās ticība un uzticēšanās. Es vairs nesargāju sevi aiz dzelzs durvīm. Es ļāvu, lai cilvēku labestība ienāk manī. Un ja gadās arī kāda pelava, es to spēju atpazīt un izslaucīt ārā pa durvīm, nesabojājot to labo, ko esmu piedzīvojusi, tiekoties ar šiem brīnišķīgajiem cilvēkiem. Es vēlu viņam un viņa ģimenei visu to labāko! (Vīrs vēlāk nejauši uzzināja, ka pansijas saimnieka sieva ir ratiņkrēslā. Jau no rīta sapratām, ka viņš strādā vismaz divos darbos. Ceru, ka manas labās domas materializēsies pilgrimu plūsmā uz viņa pansiju.) Aizmāršība nav pasaules gals. Cilvēcība nozīmē labestību un mīlestību.