16.diena - Fromista - Carrion de los Condes

20.2 km pēc John Brieley ceļveža / 24.01 km pēc Samsung Health aplikācijas

24.februāris

No rīta attapos, ka esmu slavenajā Fromistā! Pilsētiņa ar aptieku, kur gatavojot izcilu krēmu muskuļiem. Bet šodien ir svētdiena.

Šodien ar Lūku vienojamies, ka tiksimies galā. Jūtam, ka Jungam vajag laiku sev, un Lūks ir viņa atbalsta persona. Alberģē beidzot satiekam alberģes saimnieci un viņas meitu. Vakar viņas te vairs nebija. Šorīt samaksājām par alberģi un devāmies ārā.

Laiks brīnišķīgs, ļoti pavasarīgs un saulains. Izejam ap 9.00, jo privāto alberģi var atstāt vēlāk kā municipālās. Pēc vakardienas emocionālā sabrukuma jūtos stipra un mundra. Nolemjam aiziet līdz aptiekai, ja nu tomēr ir atvērta. Vīrs saka, lai palieku krustojumā, kur tālāk ved Camino, bet viņš aiziet uz priekšu uz turpat netālo aptieku. Kad viņš šķērsojis ielu, kāds kungs viņam bļauj pakaļ: "No, no, no!" Tur neesot Camino, viņam jāgriežas krustojumā pa labi! Stāvu un smejos, un bļauju pretim vīrietim, ka mēs zinām, kur ir Camino. Gracias! Viņš tikai iet uz aptieku. Vīrietis pienāk man klāt un uzsāk sarunu. Saka, ka svētdienās taču viss ir slēgts. Noteikti, ka ciet. Es saku, zinu, bet ja nu tomēr strādā. Aptieka taču! Saku, ka lasīju, ka esot slavena ar krēmu muskuļiem, ko gatavo turpat uz vietas. Visi pligrimi slavē. Man arī vajag. Vīrietis saka, ka jā, ļoti laba aptieka mums ir. Prasa, no kurienes esmu? Letonia. O, Letonia? Un izrādās, ka viņš zina, kas ir Latvija un nemaz nejauc ar Lietuvu, kā tas lielākoties ir bijis te Spānijā. Izrādās, šeit esot bijusi kāda brīvprātīgā no Latvijas, kas strādājusi pašvaldībā pie sadarbības projektiem. Viņš esot pilsētas mērs. Nopietni? Redzam, ka vīrs nāk atpakaļ. Aptieka ir slēgta. Mērs man saka, ka man esot laba spāņu valoda. Smejos! Es knapi varu savirknēt vārdus, bet viņš ir lielisks minētājs. Bet, jā, pamanu, ka mums ir diezgan raita saruna, visa tikai spāniski. Viņš saka: "Tu runā spāniski, angliski, latviski. Es tikai spāniski. Tev ļoti laba spāņu valoda!" Vienmēr novērtēju šīs uzslavas, jo tās iedrošina turpināt censties. Ar Lisu, piemēram, jau pirmajā dienā, kad runājām, baidījos nepareizi izteikties angliski, jo dzirdēju, kā viņa zobojās par ungāru, kas nepareizi izrunāja vienu vārdu, bet viņam bija daudzkārt labāka angļu valoda par manu.

Vīrs ir atpakaļ pāri ielai, un saka, ka cerrado. Nu neko. Atvadāmies no pilsētas mēra un dodamies pareizajā virzienā. Pārdesmit metrus uz priekšu redzam atvērtu bāru un ieejam uzņemt dienišķo kofeīna devu. Te ir piepīpēts un jau no paša rīts pilns ar opjiem, kas skatās televīziju. Mūs apkalpo bārmene. Garo kafiju te patiešām negribas, tāpēc pasūtām espresso. Ātri izraujam un esam jau atpakaļ uz ielas. Dzirdu, ka starp mājām kāds bļauj un māj. Hey! Tas ir pilsētas mērs. Māj, lai ejam pāri ielai pie viņa. Atnākam, un šis saka, ka esot aizgājis uz aptieku, un mums atvēršot aptieku. Viņš pazīst farmaceitu. Nespēju noticēt. Izejam caur mājas tuneli un esam jau citā ielā tieši pie aptiekas. Viņš rāda, ka tā esot dežūraptieka. Farmaceits dzīvojot tajā pašā ēkā augšā. Pieejam pie durvīm, un mērs spiež pogu pie farmaceita dzīvokļa numura. Viņš atsaucas, un dzirdam sarunu spāniski.

Mērs: Ē, te lejā ir divi peregrinos, viņiem vajag aptieku.

Aptiekārs: Que?

Mērs: Peregrinos de Letonia! Nāc lejā! Viņiem vajag Tavu slaveno krēmu!

Dzirdam klikšķi, un mērs saka, ka aptiekārs tūlīt nonākšot mums atslēgt aptieku. Kamēr gaidām aptiekāru, runājam par Camino. Par to, ka mums pa ceļam tik daudzas alberģes ir slēgtas. Viņš saka, ka vasarā te viss strādā, jo esot ļoti daudz cilvēku. Dienā pat varot būt vairāki simti. Es šausmās ieplešu acis un saku, ka man jau tagad brīžiem ir mazliet par daudz cilvēku, it sevišķi lielajās alberģēs. Viņš smejas un saka, ka tagad varam izbaudīt Camino. Es saku, ka ļoti izbaudu komunikāciju ar vietējiem. Cilvēki te ir tik atvērti. Man ļoti patīk! Un viņš saka, ka jā, ziemā cilvēki ļoti labprāt runājas ar peregrinos. Bet vasarā - tad gan visi mūkot prom, jo nevarot izturēt tās masas. Saka, ka cilvēki ir dažādi, un arī peregrinos ir dažādi. Piekrītu. Laikam vasarā viņiem nav viegli ar visiem tiem pūļiem. Pēc pāris minūtēm aptiekārs ir lejā. Viņi abi ar mēru sarokojas, un mērs metās stāstīt. Te ir divi peregrinos de Letonia. Viņi grib tavu ziedi. Tā esot slavena internetā! Iedod viņam savu ziedi! Mērs no mums atvadās, un novēl Buen Camino.

Aptiekārs atpazīst manu vīru no vakardienas. Prasa, vai jūtas labāk? Jā, pūšamais palīdzot. Bet muskuļu krēms patiesībā nav vienīgais iemesls, kāpēc man nepieciešama aptieka. Rokas pirkstam pie naga ienadzis ir stipri iekaisis jau vairāk kā nedēļu. Man aizdomas, ka tur ir jau strutas. Un vakar par to runāju ar Anni, jo viņa, izrādās, ir medmāsa. Viņa man uz nakti uzlika antibiotiku krēmu un teica obligāti doties uz aptieku, lai iekaisums neiet plašumā. Rādu aptiekāram, ka man iekaisis pirksts. Un viņš man prasa kaut ko, ko es nesaprotu. Tad rāda, vai graužu nagus. Es biju tik ļoti pārsteigta, ka vīrs atbildēja manā vietā: "No!". Kad man pieleca, ko viņš prasīja, sasmējos. Nē, es negraužu nagus. Viņš man liek dzert antibiotikas un rāda mazu trauciņu, sacīdams, ka šī ir vēl labāka un vēl slavenāka ziede par muskuļu krēmu. To man uz nakti jāliek uz iekaisušā pirksta. Saka, ka var likt arī uz herpes un tulznām, un visādiem ādas bojājumiem - visu sadziedējot. Jāuzliek krēms un pāri plāksteris. Iedod arī papīra plākstera rulli un saka, ka šo vajag līmēt uz tulznām vai profilaktiski. Tad neviena tulzna nemetīšoties. Un iedod arī muskuļu krēmu. Var redzēt, ka viņam glaimo šī reklāma. Un es savukārt esmu pateicīga un laimīga par šo pretimnākšanu un visu piedzīvojumu kopumā. Šī krēma dēļ mēs iepazināmies ar pilsētas mēru un speciāli priekš mums pat atvēra aptieku! Šo es nekad neaizmirsīšu.

Atkāpe par medikamentiem. Tie ir lieliski! Ja Tu esi Fromistā, noteikti ir tā vērts apmeklēt aptieku. Muskuļu krēms noņem nogurumu. Un tā mazā ziede patiešām bija brīnumziede. It sevišķi tulznām. Pa nakti tulznas sadzija. Šādus produktus vajadzētu Camino sākumā. Un arī plāksteri, līmējot ap pirkstiem profilaktiski, palīdzēja, lai vismaz starp pirkstiem nemestos tulznas.

Pēc šī neticamā piedzīvojuma gājām pacēlušies pusmetru no zemes. Un ceļā redzējām Anni, kura, lēnām klibodama, devās uz priekšu. Mēs pietuvojāmies un kādu brīdi gājām kopā. Ceļš veda paralēli tukšai šosejai. Un redzējām, ka aiz muguras mums tuvojas Tā grupa. Visi nu gan ilgi gulējuši! Mēs esam paspējuši jau parunāties ar vietējiem, iepirkties aptiekā un padzert kafiju. Stāstām Annei savus piedzīvojumus. Viņa smejas. Pēc Poblacion de Campos ciemata ir izvēles iespēja iet gar šosejas malu līdz pat šodienas galamērķim, vai iet garāku "zaļo" alternatīvu. Izvēlamies iet garāko ceļu, jo šodien tāpat ļoti īsa distance, un ceram uz koku paēnu, jo šodien ir ļoti, ļoti silts. Esam nost no šosejas un tālāk pa grants ceļu. Apkārt lauki, bet paēnas nav. Koki ir netālu pie tuvējās upītes, kurai plūst paralēli ceļam. Pie Villovieco ciemata šķērsojam upīti, un te ir ēnains atpūtas laukums. Jūtu, ka man ir tādi paši simptomi kā vīram. Gribas dzert, bet ir grūti norīt ūdeni, jo sāp kakls. Negribu slimot! Bet izskatās, ka tas ir kāds vīruss. Kamēr atpūtā trijatā gulšņājam pie galda un pļāpājam, garām iet Tā grupa. Kā viņi te gadījās, ka sen mūs jau apdzina? Šķiet, ka meklē ceļu, un Anne norāda viņiem virzienu. Izskatās, ka viņi nolēmuši neiet gar šoseju, bet pievienoties alternatīvajam ceļam.

Ilgu laiku ejam gar upes malu. Annei ir daudz piedzīvojumu, ko stāstīt. Pirms vairākiem gadiem jau ir veikusi šo pašu ceļu. Kamēr stāsta, iestarpina, ka mēs tak varam nekavēties ar viņu, jo viņai vajag laiku, lai varētu "ieieties", negribot mūs kavēt. Bet mums gribas parunāties. Varbūt, ka tas tikai bija aizbildinājums, lai viņa varētu iet viena, bet kādu stundu kopā pavadām. Ar atpūtas pauzēm blakus ceļmalā. Kādā brīdī viņa rāda savu ziedi, bet es savu. Viņa apskatās sastāvu un saka, ka viss dabisks un izskatās, ka laba. Arī manas antibiotikas esot tieši ādas bojājumiem. Būs labi. Viņa stāsta par pirmo Camino, kļūdām un pieredzi. Pirmajā esot bijuši pārāk mazi zābaki, un esot nogājis īkšķim nags. (Tāpēc pērc noteikti vismaz par pusizmēru lielākus zābakus!) Tik ļoti nospiests. Esot sevi pamatīgi izdzinusi. Tagad gan ejot savā ritmā, tik ātri, cik var un grib. Kāda jēga skriet? Tas nav Camino. Bet esot skrējēji. Viņi sev grib pierādīt savu varēšanu. Katram savs. Annei esot daudz laika, lai noietu ceļu, kaut gan atpakaļceļa biļete jau esot nopirkta. Stāsta, ka Kanādā viņa strādājot piecus gadus bez atvaļinājuma, bet tad viņai esot brīvs gads apmaksāta atvaļinājuma. Tad viņa ceļojot. Strādājusi Āfrikā par brīvprātīgo. Telefonā rāda smukus šokolādes krāsas bērniņus, un vēl dabu un dzīvniekus. Žirafes, ziloņi, nīlzirgi. To visu izbaudījusi, strādājot tur. Drosmīga sieviete.

Ceļš joprojām turpinās gar upes malu, līdz atduramies pie šosejas, kur jāgriež pa kreisi. Labajā pusē redzam skaistu baznīcu un, iespējams, klosteri. Bet, pieejot klāt, viss ir slēgts. Šeit ir piemērota vieta, lai iestiprinātos, bet Anne saka, ka viņa beidzot esot iegājusies un dosies tālāk. Uzkavējamies te. Man ir sajūta, ka man ir temperatūra. Arvien vairāk saprotu, ka galīgi negribas iet. Gribas tikai pagulēt saulē. Uznāk maza netaisnības sajūta, ka es vienmēr no vīra pārņemu visus vīrusus. Un man vienmēr ir smagākā formā. Ātrāk jānokļūst galā, lai varam pagulēt.

Ceļš ved pa šoseju, līdz nonākam Villalcazar de Sirga ciematā. Laukumā pie baznīcas satiekam Anni. Ir ļoti karsts. Nezinu, vai no saules vai temperatūras. Ieejam kādā bārā. Anne pasūta alu. Un tas izskatās tik veldzējošs, ka nolemjam ar vīru paņemt vienu alu uz pusēm. Tas ir auksts un garšīgs, un galīgi nenāk par labu manam un vīra kaklam. Bārā ir pāris ģimenes. Un pa logu vērojam, ka no baznīcas ārā sāk nākt cilvēki. Pareizi! Jau aizmirsu, ka šodien ir svētdiena. Visi nāk no svētdienas mises. Un daļa pa taisno pāri ielai uz bāru. Vēroju cilvēkus. Ģimenes trīs paaudzēs. Vieni paņem alu, citi kafiju, bet pārsvarā visi stāv kājās un runājās. Kā man pēc Camino teica viena basku sieviete: "Spāņi neiet uz bāru dzert, bet gan satikties ar cilvēkiem." Anne dodas tālāk un vēl gribot paspēt tepat ieiet baznīcā pirms slēgšanas. Mēs esam iesēdušies, un gribas te vēl pakavēties. Bārā sagribas ēst, bet tortilla vai bocadillo galīgi negribas. Mums somas uzpildītas Fromistā, tāpēc izejam ārā un atrodam soliņu saulītē, kur paēst pusdienas.

Ir tik labi, ka negribas kustēt, bet vēl 6 km palikuši līdz galamērķim. Lūks prasa, kur mēs esam. Viņi jau esot galā, un mums šodien piedāvā palikt pansijā, lai var atpūsties, izgulēties un galvenais - nomazgāties karstā dušā. Protams, ka vēlamies! Viņi rezervēs divvietīgu istabiņu arī priekš mums.

Izejot no ciema, atkal jāiet gar šoseju, un karstums ir neizturams. Esam atklātā līdzenumā bez neviena koka. Acis žilbst no spožās saules gaismas. Kā cilvēki te iet vasarā? Lieku galvā kapuci, lai nenodeg seja, kurai jau tā viena puse ir superbrūna. Rokās cimdi, lai nenodeg plaukstas. Celiņš blakus šosejai ir akmeņains un pamanu skaistus akmeņus. Sāku lasīt. Un vīrs saka, priekš kam ņemu lieku smagumu. Pie tam mums jau ir viens akmens, kas kādā brīdī uz ceļa ir jāatstāj pie citiem akmeņu krāvumā.

Ieejot Carrion de los Condes, uzreiz navigējam uz nakstmītni. Hostel Alba (28 eiro par divvietīgu istabu ar vannu) ir brīnišķīga vieta, kur atpūsties no Camino, bet tomēr saglabāt tā sajūtu (starp citu, google maps ir iespējams virtuāli izstaigāt visu hosteli). Saimnieks, uzzinot, ka esam no Latvijas, saka, ka pie mums auksti. Sakām, ka ziemā patiešām var būt līdz -20, toties vasarā var būt arī +30. Viņš nobrīnās, un laikam laužam stereotipu, ka ziemeļos visu cauru gadu ir auksti. Viņš iespiež zīmogus pilgrima pasē, un paņem mūsu ID nokopēt. Prātoju, vai Spānijā nav datu aizsardzības likums, kas nosaka, ka nedrīkst veikt dokumentu kopijas, bet tikai norakstus. Bet varbūt es kaut ko jaucu? Likās, ka tas attiecas uz visām Eiropas Savienības valstīm. Saimnieks, paņēmis atslēgas, ved mūs augšā. Satiekam Lūku. Viņi, jau nodušojušies, tagad atpūšas. Saimnieks ierāda, kur virtuve, ēdamistaba un atpūtas telpa. Ir arī jauka veranda. Un veļasmašīna, ko drīkst lietot bez maksas. Lūkam ir mazgājamais līdzeklis, un norunājam kopā izmazgāt veļu. Istabiņa jauka un tīra. Nomazgājamies karstā dušā un nesam mazgāt drēbes. Jungs atlūzis uz dīvāna atpūtas istabā. Lūks saka, ka Anne teikusi, ka vakarā 19.00 būšot mise baznīcā. Vai gribam iet. Protams! Līdz tam ir laiks, un tikmēr liekamies uz auss pačučēt. Pašsajūta saka, ka abi esam slimi.

Uz misi dodamies četratā. Pie baznīcas sarunāts satikties ar Anni. Te redzam arī vairākus no Tās grupas - ungāru, Elki un dienvidkorejieti. Mēs paliekam vairāk uz beigām, jo tāpat nesaprotam valodu. Bet šis mises process ir mierinošs. Šovakar ļoti daudz cilvēku. Te no ejas grīdas pūš silto gaisu, un ir silti. Man pietrūkst dziedāšana luterāņu baznīcā. Es jau tāpat te nevarētu padziedāt, un tomēr mūzika iet caur sirdi. Mācītājs teic sprediķi. Kādā brīdī baznīcēni iet pa ejām ar ziedojumu urnām. Pēc mises visi sapulcējamies kopā, apskatām baznīcu un dodamies ārā. Nolemjam aiziet līdz vienīgajam, strādājošajam veikaliņam. Tur satiekam Lisu un pārējos. Japānis saka, ka šovakar ir viņa pēdējais vakars Camino un rīt viņš dodas prom. Saku, ka ceru, ka viņam patika Camino un vēlu labu ceļu. Apskauju viņu, un viņš iedod man vizītkarti, ja kādreiz būšu Tokijā, esam laipni gaidīti. Mazliet žēl, ka viņi bija tik noslēgtā kopienā, ka mēs tā arī neiepazināmies. Veikaliņš ir ļaužu pilns. Patiesībā šis ir saldumu veikals, un te mudž no bērniem. Mums tā īsti neko nevajag, jo visu nepieciešamo nopirkām Fromistā. Jungs sapērkas gumijas konfektes, un izejam ārā. Vakariņu laiks. Jungs uz ielas kādam pretimnācējam prasa, kur te jauki paēst. Un viņam iesaka kādu restorānu mazliet ārpus centra. Ejam kopā ar Anni, Lūku un Jungu. Restorānā pasūtām Menu del Dia. Kamēr gaidām ēdienus, arī Susana un Livio te ierodas. Apsēžas pie maza blakus galdiņa, bet tāpat čatojām visi kopā. Tā bija riktīga izēšanās. Ārprāts. Pirmais ēdiens kā otrais ēdiens, un otrais ēdiens - tātad būtībā divi otrie ēdieni. Viesmīlis mums atnesa nogaršot vienu ēdienu, par kuru nevarējām saprast, vai gribam. Kaut kas, kas sastāvēja no artišokiem. Gardi. Anne izvēlas to. Tam pa virsu 2 pudeles bezmaksas vīna uz pieciem cilvēkiem. Pēc tam vēl viens vīns. Un desertā nevis ierastais ābols vai apelsīns, bet reāli deserti. Karameļu krēms, panna cotta, flan, saldējums, rīsu pudiņš, siera kūka. Mmm. Mēs abi siera kūku, pārējie flanu un saldējumu. Un noslēdzam ar kafiju. Viss prieks bija 12 eiro no personas. Ārā iznācām dikti jautrā prātā. Mēs to bijām pelnījuši pēc visa, ko bijām pieredzējuši. Susana un Livio vispār nesen tikai ieradušies. Susana teica, ka šodien viņai neejamā diena, kaut gan distance nemaz tik liela nebija. Bet saule tiešām nokausēja. Viņi ar Anni paliek municipālajā alberģē kopā ar pārējo grupu. Mēs dodamies izgulēties uz savu pansiju. Esam četri vien pa visu ēku. Un tā ir izcili skaista un sena, ar plašām koka kāpnēm, kas vijas augšup, bet telpas izkārtotas pa perimetru. Kāpņu augšā ir stikla jums, kas nodrošina dienas gaismu, bet nu jau ir tumšs. Kā gribētos tādā mājā palikt padzīvot. Kā radīta plenēriem.