15.diena - Hontanas - Fromista

34.5 km pēc John Brieley ceļveža / 36.54 km pēc Samsung Health aplikācijas

23.februāris

No rīta pie alberģes saimnieka aizejam nopirkt ūdeni ceļam. Lūks un Jungs nopērk vārītas olas par 50 centiem gabalā. Mēs brokastis nepasūtījām un dodamies ceļā. Pārējie iet brokastīs.

Ejam joprojām četratā. Ir skaidrs un spirdzinošs rīts. Sākumā taka kādu laiku ved pa lauku ceļu, bet tad pievienojas šosejai, un mums labu laiku jāsoļo pa asfaltu. Bet tas nekas, jo ceļš ir lielu, skaistu koku alejā. Un pārsteidzoši iet cauri arī klostera drupām. Tieši tā! Tas ved tieši zem Monasterio de San Anton klostera sienas arkas. Uz priekšu kādā krustojumā mūs apstādina automašīna. Pie stūres vīrietis, kas pa logu ārā bāž pītu groziņu ar krāsainiem koka suvenīriem, kas mēģina atdarināt Camino simboliku, un saka, lai dodam pilgrimu pases, jo viņš varot iespiest zīmogu. Lūks ir atsaucīgs un iet klāt. Bet es nojaušu, ka par šo zīmogu viņš sagaida ziedojumu. Kad Lūks ir saņēmis zīmogu, viņam piedāvā izvēlēties vienu koka štruntiņu un netieši dod mājienu par ziedojumu. Lūks groziņā iemet monētu. Nu vīrietis cerīgu skatienu skatās mūsu virzienā. Iedodam apzīmogot savu pilgrima pasi un noziedojam donativo. Viņš liek paņemt arī suvenīru. Izvēlamies divu centimetru garuma koka zobenus. Vēl piedāvā ābolīšus, bet mēs atsakāmies un dodamies tālāk. Redzu pa lauku skrienam kaut kādu skrējējputnu. Lūks brīnās, kā visu pamanu.

Drīz esam klāt Castrojeriz. Priekšā liela, no akmeņiem celta baznīca. Turpat uz akmens sola piestājam ieturēt brokastis. Mums vēl ir lieli krājumi no Burgosas un dalāmies ar korejiešiem. Savukārt viņi dalās ar saviem. No rīta alberģi mēs atstājām pēdējie, jo mums nebija pasūtītas brokastis. Un kāds bija aizmirsis alus bundžiņu. Jungs paņēma, un tagad viņam kafijas vietā bija alus. Es gan cerēju uz kafiju. Bet sājā galā viss ir slēgts. Kamēr brokastojām, garām gāja kāds vietējais ar suni un uzsāka sarunu. Izrādās, biju vienīgā, kas spēja ar viņu sarunāties. Arvien vairāk par sevi sāku brīnīties, KĀ es saprotu, ko man saka spāniski. Un vietējiem diezgan labi izdodas minēšanas spēle, kad, atbildot, pasaku vien dažus vārdus, ko pat neprotu salikt teikumā. Viņi vienmēr atkārto, un katrreiz brīnos, kā viņi spēj nolasīt manas domas. Kamēr runājām ar viņu, garām pagāja pārējā grupa.

Castrojeriz ir garš ciemats. Cerēju uz kafiju, un uz ielas redzēju kādu spāņu kundzi, kas slaucīja lieveni. Prasīju, vai te ir kāds strādājošs bārs, un viņa teica, ka pa ielu uz priekšu esot. Gracias! Buen Camino! Gracias! Uz priekšu atrodam alberģi-viesnīcu-bāru A Cien Leguas - visu vienā. Ieejam iekšā un tur pretī kāds pāris, ko pazīst Lūks un Jungs. Viņi apskaujas un iepazīstina mūs. Susana un Livio. Esot nakšņojuši šeit. Te ir ļoti, ļoti jauki! Pasūtām kafiju. Pāris runājas ar saimniekiem. Savukārt mēs bužinām labradoru, kas te uzkavējas kopā ar mums. Te ir silti un omulīgi, un ļoti sirsnīgi.

Visi izejam ārā, un metos iepazīties ar Susanu. Viņi abi ir gara auguma un savā starpā runā angliski. Prasu, no kurienes viņi ir. Viņa saka, ka viņa esot no Spānijas. Wow! Zilacaina skaistule ar gaišiem matiem (Nu labi, matus var nokrāsot). Viņa smejas. Un Livio arī no Spānijas? Nē, viņš ir no Itālijas. Izrādās, viņi satikusies uz Camino un... iemīlējušies! Īstenībā, iemīlēšanās faktu nebija iespējams nepamanīt! Tik skaisti! Drīz no viņiem šķiramies, jo Susanai vajag aptieku, kas tepat netālu esot. Patiesībā mums arī vajadzētu, jo vīra pašsajūta joprojām nav uzlabojusies. Bet Lūks viņu baro ar saviem medikamentiem, kas mazliet palīdz, un nolemjam vēl nesteigt pēc zālēm uz aptieku. Atvadāmies un ejam uz priekšu.

Pēc ļoti garā ciemata ceļš veda pāri klajiem laukiem pretim kalnam, kurā mums, protams, bija jākāpj. Nezinu, kur bija palikusi grupa, bet viņi atkal pietuvojās mums no aizmugures, kamēr es lēnām vilkos kalnā. Bija karsts, un man pavisam noteikti šodien nebija ejamā diena. Toties Lūks dzinās uz priekšu, it kā galā gribētu nokļūt pirmais. Jungs kaut kur mums aiz muguras nāca, atkal iegrimis telefonsarunā. Uzkāpjot augšā pavērās fantastisks skats atpakaļ uz laukiem, no kurienes bijām nākuši. Te bija piknika vieta, un pēc stāvā kāpiena likās piemērota atpūtai. Gribēju pārvilkt jakas, jo bija ļoti silts, bet vējains. Grupai, izskatījās, bija ēšanas pauze. Lisa visus sasauca, un visi no somām ķeksēja ārā pārtiku. Lūks teica, ka nevarot uz to noskatīties, jo viņam liekas, ka visi no Āzijas viņu grupā esot mūļi, kas stiepj priekš līderiem smago pārtiku, kas izdalīta pa somām. Tādējādi viņi visi ir spiesti turēties kopā. Pārtikas dalīšanu redzēju. Bet tā ir viņu izvēle un viņu Camino. Bet saprotu arī Lūka neizpratni.

Lūks ir tramīgs, un vienojamies, ka tiksimies galā, jo viņš iet ātri, bet man šodien ir galīgi neejamais, tāpat kā vīram, kas, šķiet, ir saaukstējies. Ar mums par ko nenozīmīgu aprunājas ungārs, un pabrīnos par viņa interesei par mums, ņemot vērā iepriekšējo dienu ignoranci. Mēs arī ilgi vairs neuzturamies, un dodamies uz priekšu. Šis ir kalns, no kura jātiek arī lejā. Un uz otru pusi paveras vēl fantastiskāks skaistums! TĀDS PLAŠUMS! Neaptverami! nezinu, cik kilometrus uz priekšu varēja redzēt, bet šis kalns bija kā ar nazi nogriezts. Tepat lejā uz šiem plašumiem pa taisno veda stāvs ceļš, pa kuru, izskatās, ka var braukt tikai traktori. Šausmīgi stāvs! (Bildē var redzēt ceļazīmi ar 18% slīpumu!)

Maniem ceļgaliem šie stāvumi ir labs izaicinājums. Ejam lejā atkal savā mistiskajā zigzaga dejā. Un šajā brīdī mūs atkal apsteidz daļa no grupas, kas teš pa taisno lejā. Vispār jau tas ir riskanti pusskriešus skriet lejā pa tādu stāvumu, jo soma palīdz inercei un gravitācijai. Nedod Dievs, nolikties uz mutes!

Plašie klajumi ir skaisti, bet, redzot, ka apdzīvotība vēl ilgi nebūs, šis gājiens liekas bezgalīgs. Pa laikam pat pasēžam ceļmalā uz somas, jo nu neiet. Palaižam pēdējos no grupas garām, un varam uzelpot. Esam pēdējie un varam vilkties. Vienīgi Susana un Livio vēl nav pagājuši garām.

Pēc skaistajiem lauku ceļiem izgājām uz šosejas, kas bija taisna un garlaicīga. Šis posms bija ļoti nogurdinošs. Nu jau arī man bija jocīga pašsajūta. Nevarēju saprast, vai no vēja un saules, vai arī man sāk parādīties simptomi. Kakls tāds jocīgs, karsti. Vīram vairs nav neviena tablete kaklam. Lūks ir tālumā. Bet pa ceļam vairs nav neviena aptieka. Nonākam pie kāda klostera, un drīz te ir tilts pār upi, pie kura ir soliņš. Pasēžam un pažēlojam sevi. Ā, redz kur nāk Susana un Livio! Lēnā garā, bildēdamies un bučodamies, bet joprojām ātrāki, nekā es, kas spēj knapi koncentrēties tikai iešanai. Viņi piestāj pie mums, un mazliet parunājamies. Par to, ka mēs nesteidzamies, jo šodien nav ejamais. Un Susana smejas, ka viņi arī esot lēni kā gliemeži. Tad mēs esam bruņurupuči. Lai gan nezinu, kurš iet ātrāk? Viņa grib nobildēties kopā. Liekas, ka viņa patiešām izbauda Camino. Nesteidzas, vēro, bauda.

Iesākam iet kopā un šķērsojam tiltu. Susana saka, ka tagad esam ienākuši Palencia reģionā. Viņi ir ātrāki un pamazām atraujas no mums. Mēs slinki mēģinām tikt uz priekšu. Nemaz negribas domāt, cik vēl kilometri jānoiet. Drīz nonākam ciemā Itero de la Vega un ieraugām kafejnīcu. Jā! To mums vajag! Ieejam iekšā un, uzminiet, kas sēž pretim? Susana un Livio! Pievienojamies viņiem. Mēs tikai uz kafiju, bet viņi pasūtījuši arī ēdamo. Livio mums stāsta, kur Itālijā ir bezmaksas termālie avoti. Pierakstu savā ceļvedī. Noteikti noderēs. Livio ir zaļas acis, un nodomāju, kā var sastapties zilacaina spāniete ar zaļacainu itāli.

Mēs atvadāmies un dodamies tālāk. Smejamies, ka gan jau mūs vēl apsteigs. Ejam pa lauku ceļu, un visapkārt aparti lauki, vietām jau zaļi. Skatos atpakaļ, un redzu, ka mums tuvojas abi mīlnieki. Smejamies, ka tagad nu gan būsim pēdējie. Bet Susana joprojām uzstāj, ka viņi arī lēni kā gliemeži. Prasa, vai mums viss kārtībā? Sakām, ka būs jau labi. Kādā brīdī mums abiem ieslēdzas autopilots ar režīmu iet un nedomāt. Tā mēs priekšā satikām kādu onkuli, kad, ceļmalā piesēduši, mazliet atpūtāmies. Buen Camino! Viņš ar mums mazliet aprunājās, un devās tālāk. Pēc brīža mēs, garāmejot, atkal satikām viņu - tagad viņš bija piesēdis ceļmalā. Drīz nonācām kādā ciematā Boadilla del Camino. Mums sekoja tas onkulis, bet kādā ielā viņš nogriezās citā virzienā. Domājām, ka aizgājis uz kādu alberģi. Laukumā pie baznīcas atkal satikām Susanu un Livio, kas atpūtās pie strūklakas. Mēs mazliet piestājām, bet viņi devās tālāk.

Izejot no ciemata, ceļš veda pa lauku ceļu, līdz pievienojās ceļam, kas veda gar mākslīgi veidota kanāla malu. Lūks ziņoja, ka esot jau galā un uzrakstīja, uz kuru alberģi mums nākt. Teica, ka aiziešot uz veikalu pēc pārtikas un pagatavošot mums vakariņas. Vai esam ar mieru dalīt produktu izmaksas? Protams! Mūs sagaidīs vakariņas! Domās tuvojamies Fromistai, bet kājas tik ātri nenes. Man ir ļoti, ļoti grūti. Nezinu, kāpēc šodien tik traki neiet. Man ir slikta pašsajūta, jūtu, ka atkal ir tulznas, un ir nomākts garastāvoklis. Jūtu, ka vīrs arī kļūst tramīgs, jo velkas manis dēļ, kaut gan pašam ir slikti, un uz vakaru moka kakla sāpes. Šovakar jāpaspēj uz aptieku, jo šodien ir sestdiena. Tātad rīt viss būs ciet. Kādā brīdī mūs atkal apdzen onkulis. Un pēc laika mēs viņu sastopam ceļmalā kādā akmens būdiņā, kur viņš iekārtojies uz guļu. Mani nepamet sajūta, ka viņš dzīvo uz Camino. Pieejam klāt, un prasu, vai viss kārtībā. Viņš saka, kā jā. Esot atradis lielisku vietu, kur pārlaist nakti. Mums somā ir apelsīns, un iedodam viņam. Izskatās, ka viņš priecājas par to.

Ejam tālāk, un gandrīz vairs nav spēka paiet. Redzu, ka saule drīz rietēs. Līdz cikiem strādā aptieka? Vīrs paskatās internetā. Līdz 19.00. Bet vēl gabals jāiet. Vīrs uzraksta ziņu Lūkam, ja sanāk, lai aptiekā viņam nopērk medikamentus. Viņš nav izlasījis un neatbild. Bāc. Saku vīram, ka viņam ir jāsteidzas uz aptieku. Bet es vilkšos viena pati, jo nevaru ātrāk paiet. Redzu, ka viņš negribīgi mani atstāj, bet tas ir racionāls lēmums, un viņš to apzinās. Redzu, kā viņš pazūd no mana redzesloka. Un es sajūtos šausmīgi vientuļa un vāja. Eju pretim saulrietam. Redzu, kā tā pazūd un sāk krēslot. Zinu, ka esmu pēdējā. Pārējie visi jau alberģēs atpūšas, bet es vēl eju. Tālumā dzirdu suņus, un paliek mazliet neomulīgi. Tad redzu cilvēkus. Izrādās, ka tuvojos pārejai pāri kanālam. Kāda ģimene atbrauksi ekskursijā apskatīt slūžas. Šķērsoju kanālu, un, ejot tam pāri, man reibst galva. Vienā pusē ir augsts ūdenslīmenis, bet otrā pusē ļoti zemu kā tādā HESā. Man nekad šādas vietas nav patikušas. Vēl nodomāju, ka no pārguruma varētu paklupt un novelties lejā. Esmu pāri šaurajam kanālam, un esmu Fromistā. Eju pēc norādēm, un redzu, ka man pretim nāk vīrs. Pēc aptiekas nav gājis uz alberģi, bet pretim man. Man uznāk tāds raudiens, ka nevaru valdīties. Pasēžam ielas malā, kamēr nomierinos. Esmu taču jau klāt! Pa ceļam vēl veikals, un vīrs ieiet pēc pārtikas rītdienas ceļam. Dodamies uz alberģi. Mums pretī nāk Lisa ar daļu no grupas. Viņa izaicinoši ar smaidu sejā prasa: "How are you?" Un es neko neatbildu.vVai viņa neredzēja manu saraudāto seju?

Ejam uz alberģi Luz de Fromista (9 eiro), un tā ir jauna un ļoti jauka alberģe. Mums priekša ir priecīgā Anne, ar kuru iepazināmies Burgosā. Un, protams, Lūks un Jungs. Un vēl kāds tumsējs puisis, kas esot riktīgs ātrgājējs, jo dienā vidēji iet 40-50 km! Un vēl te ir Susana un Livio, bet viņi esot paņēmuši privāto istabiņu. Tāpēc mums būs jāguļ lielajā guļamistabā, bet mēs tur, šķiet, būsim vienīgie. Pārējie ir citā istabā. Un kur tad grupa? Mēs viņus satikām. Lūks smejas, ka esot vienlaicīgi ieradies ar viņiem Fromistā un noskatījies, kur viņi paliks, un tad aizgājis citā virzienā meklēt citu alberģi, lai nav jāpaliek kopā ar viņiem. Un saticis Anni, kura teikusi, lai nākot šurp!

Lūks ir pagatavojis vakariņas kopā ar Anni un arī nopircis vīram zāles. Tik ļoti mīļi! Šīs rūpes mums šodien bija tik ļoti svētīgas! Pasakos no visas sirds.

Pēc dušiņas vakariņojam četratā. Jungam arī šodien smaga diena, un viņš teicis, ka nevakariņos, vēlas laiku vienatnē. Saprotams! Esam kopā ar Lūku un Anni. Kaut kāds burbulis ir pārplīsis, un mēs visi iegrimstam dziļās dvēseliskās sarunās par savu pieredzi, dzīvi, ticību, cerību un Camino būtību. Saku, ka šīs sarunas man līdz šim ir pietrūkušas. Mēs visi pa kārtai un reizē izlaižam savu emociju vilni, dalāmies un uzklausām. Vīniņu vakari ar smiekliem un standarta sarunām par savu zemi ir jauki, bet šie ir kaut kas tik ļoti īpašs! Ja ar prātu spēj atdalīties no šī mirkļa un pavērot, ka esi kaut kur svešā zemā, ar svešiem cilvēkiem un atklājies ar savām visdziļākajām sajūtām un visatklātāko pieredzi, tad nespēj noticēt, kā esi tur nonācis, un kā iespējama tāda savstarpēja

cilvēcība, cieņa un pieņemšana.

Kamēr vakariņojām, no vakariņām restorānā atnāca Susana un Livio. Pēc vakariņām gājām gulēt.