14. diena - Burgos - Hontanas

31.5 km pēc John Brielrey ceļveža / 32.59 km pēc Samsunh Health aplikācijas

22.februāris

Naktī slikti gulēju. Šķiet, visas gultasvietas bija aizņemtas. Mūsu nodalījumā otrā gultā bija ievākušies divi vīrieši, kurus satikām pirmo reizi. Viņi klusi krāca. Bet trakākais bija kāds vīrietis, kurš ieradās ļoti vēlu. Tāds elsodams un stenēdams, it kā katra kustība sagādātu lielu piepūli un nevarētu paelpot. Miegā viņš izdalīja TĀDAS skaņas! Brīžiem vaidēja, brīžiem stenēja, brīžiem urķšķēja un čāpstināja. Un atkal vaidēja. Pamodos un nevarēju aizmigt. Mēģināju iztēloties, kāds viņš ir. Viņš atkal novaidējās. Jutu, ka vīrs augšstāvā arī grozās. Prasīju, kāpēc neguļ. Teica, ka kakls ļoti sāp. Vīrietis atkal novaidējās. Un mēs sasmējāmies. Mēģinājām klusiņām no somas un zip maisiņa izčabināt ārā sūkājamās tabletes kaklam. Pūšamo biju atstājusi mašīnā, Francijā, somas optimizācijas rezultātā. Vīrietis atkal ievaidējās. Nu tas šķita vairāk smieklīgi, nekā traucējoši. Ar vīru čukstējāmies, ka viņš izklausās pēc liela cilvēkēdāja, kas tikko atnācis no vakariņām, galīgi pārēdies. No rīta vīrs viņu bija redzējis. Esot normāls vīrietis, ka nemūžam nepateiktu, ka naktī viņš izklausās pēc cilvēkēdāja.

No rīta neviens necēlās. Biju pamodusies pirms modinātāja 7.00. Visi gulēja, un alberģē bija tumšs. Domāju, labi, vēl necelšos. Vīrs tā īsti nebija gulējis visu nakti, jo kakls stipri sāpējis, tik ļoti, ka nevarējis norīt siekalas. Zinu, cik tas ir briesmīgi, un jūtu līdzi. Pagaidām iztikšot ar līdzpaņemtajām tabletēm kaklam.

Pulkstenis bija jau gandrīz 8.00, bet alberģē joprojām tumsa. Domājam, varbūt šodien ļauj palikt līdz 9.00? Un pārsteidzošā kārtā visi guļ! Neviens pat neģērbjas. Vīrs nolemj nokāpt lejā noskaidrot, līdz cikiem mēs varam palikt. Dzirdu dežurantu lejā, kas bļauj: "Neviens vēl nav piecēlies? Visiem jāceļas!" Izrādās, notikusi kāda tehniska kļūme automātikā, un gaisma šodien neieslēdzās. Dežurants uzskrēja augšā un nobļāvās, ka visiem jāceļas, un dod mums 20 minūtes, lai sataisītos.

Izskatījās, ka visi slikti gulējuši. Nokāpjam lejā uz virtuvi ātri iekost brokastis. Lūks, uzzinājis, ka vīram sāp kakls, dod vīram kaut kādas tabletes, kas palīdzēšot noņemt sāpes. Pie brokastu galda vērojam kādu vīrieti pie blakus galda. Viņš vakar sapīpēja ar angļu puiku. Ļoti kolorīts. Uz galda uzlicis telefonu, skaļrunī spēlēja regeju, pats pucēja zābakus ar birsti un kūpināja vīraku. Viņam bija dīvaina ādas cepure ar nagu. Viņš izskatījās ļoti aktīvs un pašpārliecināts. Kopumā kaut kāds mikslis starp armijnieku un Krokodilu Dandiju. Lejā nonāca abas lietuviešu meitenes un, izdzirdot regeju, uzreiz sāka locīties dejas ritmos arvien tuvāk pie viņa galda, atgādinot sekojošas grūpijas. Viņš kaut ko stāstīja viņām un rādīja visādus čibrikus, kas viņam ir līdzi, un viņas klausījās ar apbrīnas pilnu skatu.

Izgājām ārā kopā ar korejiešiem un atvadījāmies no Līnas, kura šodien dodas uz Santjago ar vilcienu. Šovakar viņa būs tur, bet mums vēl jāiet pāris nedēļas. Bijām palikuši četri musketieri.

Ceļu uzsākām visi kopā un visu dienu pavadījām kopā. Tagad tas likās dabiski, un pēc šī pārtraukuma, kas mums bija, likās, ka esam seni draugi, kas sen nav tikušies, un nu jāizrunā puse dzīves. Iesākumā apspriedām pagājušās nakts cilvēkēdāju, un cerējām, ka šonakt mums nebūs ar viņu jāguļ vienā telpā. Un apspriedām arī Krokodilu Dandiju, kurš likās ārkārtīgi ārišķīgs. Un apspriedām arī "nākamās dienas" grupu, kuru nupat iepazina abi korejieši. Lūks teica, ka sapratis, ka mums viņi nepatika. Pēc tam, kad teicām, lai viņi izveido paši savu viedokli un viņš pats sastapies ar viņiem, sapratis, kāpēc mēs no viņiem izvairāmies. Izrādās, viņš bija iepazinies ar meiteni no Āzijas, kas ir tajā kompānijā. Viņa ir no Dienvidkorejas. Arī garais vīrietis esot no Dienvidkorejas. Lūks teica, ka mūsu novērojumi esot pareizi, ka tajā kompānijā ir grupas līderi, kas nosaka, cik tālu viņi katru dienu ies, un pārējie seko.

Rīta pusē mans solis ir raits, un ejam vienā tempā. Kādā brīdī, kad esam tikuši ārā no Burgosas, uztaisām pauzīti ar uzkodām un atrodam krūmiņus pirms lielā klajuma, kas šodien būs jāšķērso. Apbrīnoju, cik vienoti esam, kad vairs nav ekspektāciju par dienu un ceļu.

Pēc pauzes mūs piedzen Krokodilu Dandijs. Man ir dabiska vēlme no viņa sabiedrības atturēties. Redzu, ka vīram tāpat. Bet Lūks vienmēr ir atvērts cilvēkiem, un viņam interesē cilvēki un dažādas kultūras. Abiem sapass iešanas ātrums, un viņi atraujas no mums. Jungs ir nomākts par ģimenes problēmām, pie tam ilgojas pēc savas draudzenes. Un kādā brīdī atpaliek no mums, iegrimis telefonsarunās.

Apkārtne pagaidām nav nekāda jaukā. Visapkārt līdzenumi, un jāapiet lielas šosejas, lai tiktu ārā no Burgosas apkārtnes. Lūks mazliet iepauzējis ar Krokodilu Dandiju, lai pagaidītu mūs. Nu viņš uzmetas mums, izvaicājot, no kurienes esam, ar ko nodarbojamies. Kad uzzina manu profesiju, metas klāstīt savas teorijas par pasaules kārtību un īstenajiem manas profesijas pārstāvjiem, un kaut ko par to, ka pār pasauli valda masoni. Man ar to pietiek, lai saprastu, ka mums īsti nav par ko runāt, jo viņš tikai vēlas atrast sev klausītājus un piekritējus. Es cienu to, ka viņš nogājis daudzus Camino maršrutus, pie tam vairākas reizes. Šķiet, pastāv neredzama robeža starp klaidonību un pieredzējušu ceļinieku. Pašlaik sirdī esmu uz šīs robežas, kad vislabāk jūtos kustībā. Krokodilu Dandijs ir no Skotijas. Un viņa izteiktā pērle ir: "John Deer - The best tractor in the World!" Vairs neatceros kontekstu, kādēļ viņš tā sacīja, bet tagad, katru reizi ieraugot šo traktoru, prātā nāk šī frāze viņa skotiskajā izloksnē. Jūtot, ka tā īsti neesam atvērti sarunām, viņš savā ātrajā gaitā dodas tālāk. Mēs kopā ar Lūku paliekam gaidīt Jungu, kas pavisam iepalicis.

Nonākot Tardajos ciematā, nolemjam par labu kafijas pauzei. Un priekšā mums ir Krokodilu Dandijs. Patiesībā viņš ir atvērts un varbūt pat jauks, bet mani atbaida viņa tiešums. Vienā brīdī mēs dzeram kafiju, runājot par dīvaino kravas auto, kas brauc garām un skaļrunī atskaņo kaut ko līdzīgu propagandai, kas izrādās tikai nevainīgs augļu tirgotājs, bet otrā brīdī viņš prasa personiskus jautājumus, no kuriem samulstu tik ļoti, ka vienkārši atcērtu. Man nepatīk cilvēki, kas nejūt robežas. Redzu, ka viņš sapratis, ka lien par dziļu. Pēc šīs sarunas mēs viņu vairs nesastapām.

Man bija ilga pēcgarša. Un sapratu, ka šis bija izaicinājums, cik ļoti mani var ietekmēt sveši cilvēki. Es ciešos un smaidu, ciešos un tad sprāgstu. Bet nekad savlaicīgi nenolieku robežas. Tikai beigās redzu pārsteigtu seju: "Vai pateicu ko lieku?"

Jā, var jau just, kopš Burgosas ir sācies apcerīgais Camino. Kājas pašas nes mani uz priekšu. Un galvā sāk dancot tarakāni. Savā ziņā jāsaka paldies Krokodilu Dandijam, jo jūtos tik noskumusi pēc tās intervijas, ka ar Lūku sākam runāt par Camino un to, kāpēc cilvēki vispār izvēlas iet. Arī mēs. Šķiet, šodien mums tapa patiesa draudzība, un nav nozīmes, cik ilga tā būs. Bet ja Tu sastop cilvēku, kas Tevi klausās un Dzird, tas ir ļoti, ļoti daudz.

Ceļš paiet nemanot, runājot par pieredzi, cilvēkiem, sāpēm. Šodien visi liekam galdā smagās tēmas. Kopā paraudam. Un saprotam, ka bez cilvēcības pasaule iznīktu. Domāju, ka Camino svarīgākā daļa ir satikt cilvēkus. Jo viens ar sevi Tu vari būt jebkur. Arī mājās vai tuvējā mežā.

Pēc nākamā ciema, sākas iešana pa laukiem. Sarunas raisās, un esam nonākusi pie mūzikas gaumes apspriešanas. Ejam un skaļrunī klausāmies mūziku. Pārsteidzošā kārtā mums ir diezgan līdzīga mūzikas izjūta. Šodien šķērsojam Mesetas augstieni, tāpēc pa laikam sanāk kāpiens augšā, pēc kura paveras brīnišķīga ainava uz laukiem.

Nonākam dienas tradicionālajā galapunktā Hornillos del Camino, bet mēs te nepaliksim, jo Lūks ir aprēķinājis, ka mums šodien jātiek tālāk, lai šodienas distanci izlīdzinātu ar rītdienas attālumu. Ejam garām baznīcai un redzam uz kāpnītēm sēžam To grupu. Pasveicinām, un viņi noskatās. Ejam tālāk uz priekšu un gandrīz pirms paša ciema beigām atrodam pamestas ēkas ieeju, kur patverties no saules un varam paēst improvizētas pusdienas no saviem pārtikas krājumiem. Tepat netālu atrodam krūmiņus, jo priekšā atkal Mesetas klajumi. (Un ziniet, dažreiz ir patiešām svarīgi šādas vietas pamanīt)

Vēl jāiet vairāk kā 10 km līdz šodienas galapunktam. Redzam, ka mums tuvojas Tā grupa. Izskatās, ka viņiem ir tāds pats plāns kā mums. Viens pēc otra mūs apsteidz, un redzu, ka Lūkam tas nepatīk. Arī viņā ir sacensību gars. Viņš labprātāk ietu ātrāk. Vai arī ir no tiem, kas vēlas ātrāk nokļūt galā, ja ir noguris. Man vairs nav tik daudz spēka, jo šodien bijuši daudzi kāpumi un kritumi, esam gājuši lielākoties atklātā saulē un vējā. Redzam, ka Tā grupa tagad sasēdusi lauka malā, visi kopā atpūšoties. Paejam garām un pēc brīža nolemjam atpūsties arī mēs. Šī bija ideālā vieta, lai atskaņotu Baz Luhrmann dziesmu "Everybody`s free (To wear Sunscreen)".

Grupa tuvojās, un Lūks saka, ka iešot ieņemt vietas alberģē. Grupa mūs apdzen, bet Lūku gan nenoķer. Trijatā ar Jungu tuvojamies Hontanas. Tā atrodas tādā kā bedrē. Visapkārt ir Mesetas augstienes līdzenumi, bet ieplakā lejā ir sens ciemats. Kāpjam lejā un redzam nošņurkušu, no akmeņiem celtu ciematiņu. Šarmants. Lūks mums nāk pretim, it kā te jau nedēļu dzīvotu. Priekšā visa grupa. Reģistrējamies alberģē. It kā tai vajadzēja būt municipālajai alberģei, bet tā izrādījās privātā alberģe Santa Brigida (7 eiro). Vēlāk ceļvedī izlasu, ka tas pats saimnieks vadot arī municipālo alberģi, kas ir lētāka. Nu jā, šoreiz nopelnīja vispirms sev. Pasūtām arī vakariņas Pilgrim Menu (8 eiro), jo veikali te nav, un arī ēstuves ne.

Gultas esot pāri ielai citā ēkā, blakus baznīcai. Visi gulēsim vienā telpā, kura ir ledaini auksta. Bet te ir krāsniņa. Nupat ir ieradušies divi itāļu velosipēdisti, un ir neapmierināti, ka telpa ir auksta. Iet saimniekam prasīt, lai iekurina. Mēs tikmēr mēģinām iet dušā. Mēģinām, jo lielākā daļa pirms mums jau nomazgājusies, un ir beidzies siltais ūdens. Lai tiktu dušā gaidīju kādas desmit minūtes, kamēr taivāniete nomazgāsies. Kad man tek tikai aukstais ūdens, prasu, vai viņai bija silts, jo viņa tepat vēl fēno matus. Un viņa saka, ka uz beigām sāka palikt vēsāks. Nais. Aukstajās telpās un aukstajā ūdenī esmu spējīga apskaloties tikai uz kādu minūti. Egoisti. Kas nāk pēdējais, dabū atlikumus. Mums arī gulta ir telpas vidū.

Vismaz telpā ir iekurts kamīns. Man prasa, vai ir siltais ūdens. Saku, ka ledains. Itāļi šausmās. Jungs man palūdz šampūnu. Prasu, vai tajā ledainajā ūdenī viņš taisās mazgāt matus? Viņš saka, ka būs okay. Dzirdu, kā iebļaujas, kad atgriež ūdens krānu. Tikmēr ir ieradušās abas lietuvietes, kas ātri iekārtojas un iziet ārā. Arī mēs izejam un redzam, ka Lūks jau uzsācis sarunu ar abām. Pieejam klāt un iepazīstamies. Egle un Barbora. Smejas par mūsu vārdiem. Tik tipiski latviešu vārdi. Abas smejas, ka šitāda sakritība - braļukas uz Camino. Viņām ir vīna pudele un pat plastmasas glāzītes un visus cienā. Tāda laba kopābūšana, ar kaimiņiem un draugiem. Tautībai un valodai nav nozīmes.

Visi ir izbadējušies, un pulcējamies pāri ielai pagrabiņā uz vakariņām. Te ir L formas, liels galds un viens mazāks atsevišķi. Aizlienam uz tālāko stūri visi rindiņā. Mums blakus arī smaidīgās lietuvietes. Pārējā grupa tiek mazliet izjaukta, un dažiem nākas sēdēt mums pretim. Itāļi ierodas pēdējie pēc aukstās dušas un apsēžas pie brīvā, atsevišķā galda. Jāsaka, ka no pirmās minūtes alberģes saimnieks ir jokains. Ko viņš dara? Viņš runā kā papagailis vai multfilmu varonis šausminoši smalkā balsī. Viņš prot arī normāli. Bet viņš laikam vēlas mūs visus uzmundrināt. Bet nav smieklīgi. Vakariņas tiek pasniegtas kā šovā - viņš piesaka ēdienu un tad, atdarinot fanfaras, sieva atnes lielus šķīvjus ar ēdienu. Pirmajā ēdienā tiek pasniegta paella - tradicionāls spāņu ēdiens no rīsiem, dārzeņiem un jūras veltēm. Otrajā - šķiņķa šķēle un salāti. Desertā ābols vai apelsīns. Klāt ūdens, vīns un baltmaize. Ēdiena pasniegšana atgādina kaut ko līdzīgu burvju triku šoviem, tikai bez trika. Ar sliktu burvju triku meistaru un jaunu meiteni, kas visādi mēģina viņu izcelt un papildināt priekšnesumu ar gariem žestiem. Ar šo es atcerēšos šo vietu.

Pēc vakariņām, pirms gulētiešanas Jungs ir apsolījis mums izmasēt plecus un māca paņēmienus, lai mēs pēc tam varam viens otram atslābināt plecu muskuļus. Jūtu, ka no somas mani plecu muskuļi ir tik ļoti saspringuši, ka sāp spranda un galva. Tā nebija nekāda maigā masāža, jo sāpēs kliedzu un vaidēju. Pēc tam viņš uzklāja kaut kādu korejiešu ziedi, kas patīkami kņudināja. Palika vieglāk. Un citi arī gribēja masāžu. Jungs teica: "5 euros", un smējās. Lisa ar ceļvedi gāja pie angļu puišiem apspriest nākamās dienas plānu. Viņi gribēja palikt lielākā pilsētā, kur ir veikals un dabūjami alkoholiskie dzērieni. Angļi bija labi sadraudzējušies ar lietuviešu meitenēm, jo viņām bija alkohols. Domāju, šito smagumu nest no Burgosas. Pēc brīža Barbora teica, ka pirms miega ļoti gribas aliņu. Iešot pie alberģes saimnieka uz viņa mini veikaliņu nopirkt. Vai puišiem paņemt? Jā. Atnāca ar bundžiņām un pameta puišiem. Cik jāmaksā? That`s on me!

Mēs jau laidāmies miegā.