13.diena - Burgos

18.43 km pēc Samsung Health aplikācijas

21.februāris

Vakar vēlu vakarā dzirdēju, kā atgriežas mūsējie jautrā prātā, viens otru kušinādami. Tad iegrimu dziļā miegā.

No rīta beidzot visus satikām. Priecīgi apskāvāmies un izstāstījām savus vakardienas piedzīvojumus. Iepazināmies ar kādu sievieti no Kanādas - Anni. Ļoti pozitīva un jauka. Lūks un pārējie bija ar viņu iepriekšējās dienās iepazinušies. Drīz bija jāpamet alberģe, tāpēc visi norunājām satikties lejā, lai atstātu mantas. Mums ierādīja kādu kambari patrepē, kur atstāt somas. Un pienāca atvadas no spāņiem Carmen un Rodrigo. Korejieši bija ļoti iedraudzējušies ar viņiem, un redzēju, ka viņiem žēl šķirties. Izgājām ārā, un viņi devās uz autobusu, bet mēs palikām prātot, ko šodien sadarīt, jo nolēmām, ka paliksim te dienu ilgāk, lai atpūstos un apskatītu pilsētu. Devāmies meklēt brokastu vietu. Korejieši stāstīja savus piedzīvojumus. Smējās, ka Carmen un Rodrigo esot viņiem piešķīruši spāņu vārdus, lai vieglāk atcerēties. Lūks bija Jose Luis (lasīt Hosē Luis), Jungs bija Paco (lasīt Pako). Uzzinājām, ka rīt Līna mūs pametīs, un dosies ar vilcienu uz Santjago, jo viņai ātrāk jāatgriežas Dienvidkorejā. Tātad no mūsu pirmās dienas grupas mēs paliksim tikai četratā. Mēs stāstām, ka esam satikuši "nākamās dienas grupu". Prasīja, kādi viņi ir. Un mēs klusējām. Teicām, ka lai paši izveido savu priekšstatu, kad ieradīsies, jo šodien viņi būs klāt.

Vienojāmies, ka šodien 14.00 tiekamies pie alberģes un iereģistrējamies no jauna, un tad kopā iesim ēst pusdienas. Līdz tam ejam katrs savās darīšanās. Lūks grib palīdzēt Līnai atrast staciju un nopirkt vilciena biļetes. Mūsu plāns ir sameklēt Decathlon veikalu, jo vēlos atrast plāno vējjaku. Veikals atrodas ārpus centra. Esam noskaidrojuši, ka tur var aizbraukt ar autobusu. Pa ceļam uz autobusa pieturu satiekam Anni, kura iet ar mugursomu plecos un ļoti klibo. Viņai ir ceļgalu problēmas. Abas kājas stingri apjoztas ar speciāliem, elastīgiem stiprinājumiem. Prasām, vai tad nepaliks te vienu dienu atpūsties. Viņa saka, ka vēl nevarot izdomāt, bet iesaka mums aiziet paēst beļģu vafeles. Tepat netālu esot fantastiska vieta. Viņa tikko no turienes un pārlaimīga. Varbūt sanāks, kad atgriezīsimies no Decathlon.

Atrodam autobusa pieturu, no kuras atiet autobuss. Pēc tablo informācijas viens autobuss pienāks tūlīt, cits - pēc 45 min. Pieturā prasām vietējām meitenēm, vai nezina, kurš autobuss iet uz Decathlon. Rausta plecus. Zinot, ka tāds esot, bet nezina, kurš. Pienāk kāds autobuss, un viņas kāpj iekšā, mums sakot, ka šis iet citā virzienā. Atliek otrs, kas paredzams pēc 45 min. Paskatāmies navigācijā. Tā rāda, ka jāiet 45 minūtes. Nolemjam iet ar kājām.

Decathlonā atrodu gribēto plāno vējjaciņu, nopērkam plānās trekking zeķes, jo mūsējās paredzētas aukstākam laikam, un atrodu speciālās elastīgās saites ceļgaliem, kuras vienkārši var uzvilkt un nav jātin. Ilgi nevaru izvēlēties stingrības pakāpi. Un tagad droši varu ieteikt, ka vajag pēc iespējas stingrākas, jo viņas diezgan ātri izstaipās. Atrodu arī gēla iekšzolītes priekš zābakiem. Tā es ceru, ka man būs mīkstāka iešana. Ejot atpakaļ, ieraugām Lidl veikalu, un pie reizes sapērkam pārtiku rītdienai, jo centrā negribas speciāli iet un meklēt veikalu. Dažreiz tie ir dārgāki un nemaz nav tuvu. Pa ceļam vēl iemaldāmies kādā anonīmā sporta preču veikalā, un nopērku vieglas kedas, kuras var pārvilkt vakaros, lai nav jāstaigā šlopenēs pa ielām, kā mēs to darījām. Man zābakus dienas beigās vairs negribas vilkt kājās, it sevišķi pēc dušas, ja vēl jāiet kaut kur ārā. Vīrs pretojas un sev negrib. Viņam esot tik ērti zābaki, ka nav vajadzības pēc vieglākiem apaviem. Gudri. Mana soma no šodienas būs smagāka.

Atnākot atpakaļ, ir jau gandrīz 14.00. Vēl mazliet uzkavējamies centrālajā laukumā. Burgosas vecpilsēta ir skaista. Pilnīgi cita pasaule. Te cauri plūst upe, gar kuras krastiem ir plaša promenāde ar lieliem kokiem. Interesanti, kā te tiek veidota koku vainaga forma. Vainags tiek apgriezts, veidojot tādu kā saulessargu, lai vasarā būtu vairāk paēnas un veldze.

Pie alberģes tiekamies ar Lūku un Līnu. Jungam esot svarīga telefonsaruna, un viņš mums uz pusdienām nepievienošoties. Alberģē atkārtoti reģistrējamies, un mūsu pilgrima pasē iespiež otru zīmogu. Iekārtojamies un sarunājam izmazgāt kopā veļu, jo veļasmašīnas te ir lielas, un varam dalīt izmaksas uz visiem. Tūlīt aiz mums ierodas tie, no kuriem bēgām - nākamās dienas grupa. Ungārs saka: "O, you made it!" Protams! Prasa, ap cikiem vakar ieradāmies. Sakām, ka ap pusdeviņiem. Respect! Nodomāju, vai par to cilvēks ir jāciena vairāk, ka viņš noiet lielāku distanci, izdzenot sevi līdz bezspēkam? Vai Camino ir par to? (Jāsaka, protams, zināmā mērā mans ego tika pabarots, jo pēdējās trīs dienās biju nogājusi ap simt kilometru. Un nebiju gatavojusies nemaz. Un sports nekad nav bijis man tuvs.)

Ejam pusdienās četratā. Lūks mūs ved uz kādu restorānu, kur vakar viņi bijuši kopā ar spāņiem. Pārbaudīta vērtība. Pasūtām Menu del Dia (dienas piedāvājums). Pasūtu kaut ko, kas esot tradicionāls. Pupiņu zupa ar chorizo desu. Viena nevarēju apēst. Otro vairs neatceros. Desertā flan (karameles krēms). Pa virsu espresso, un bijām pārēdušies. Atgriezāmies alberģē, lai satiktu Paco. Viņam ģimenes problēmas, un ļoti pārdzīvo, ka nevar būt mājās, lai atbalstītu. Savā ziņā, tas naivums, kas visiem bija Camino sākumā, ir zudis. Nu katram var just to savu gruzīti. Bet mēs visi priecājamies, ka esam kopā, ka esam atkal apvienojušies, jo esam pēdējais kodols no mūsu grupas. Un šodien vēl esam pieci.

Paco jau ir alberģē un izlicis mūsu veļu žāvēties ārā saulītē, lai ātrāk izžūst. Norunājam, ka līdz vakariņām katrs pavada laiku, kā grib. Ar vīru nolemjam aiziet līdz Burgosas katedrālei, kas atrodas tepat blakus alberģei. Velku savas jaunās kedas, un tā ir cita iešana! Katedrālē jāmaksā ieejas maksa. Būtībā tas ir muzejs. Pasējam. Aizejam no otras puses apskatīt kapellu, kas ir bez maksas. Ejot ārā, redzam, ka katedrālē uz apskati iekšā iet ungārs un Elke.

Burgosā ir pakalns tepat aiz alberģes, un nolemjam uzkāpt augšā, lai redzētu pilsētu no augšas. Smejam, ka neprotam atpūsties. Brīvā dienā atkal kaut kur jākāpj, bet skats ir tā vērts. Drīz jau tuvojās norunātais tikšanās laiks, un ejam atpakaļ uz alberģi. Mazliet atpūšamies alberģē. Novācam daļu sausās veļas. Turpat ārā pie mūsu tīrajām drēbēm angļu puisis ar kādu nepazīstamu vīrieti pīpē un sarunājas. Tik atvērtu angli vēl nebiju redzējusi.

Mazliet pēc 20.00 ierodas divas meitenes. Izskatās pārgurušas. Esam tieši kopā ar korejiešiem un uzsākam sarunu. Esot nākušas 40 kilometrus. O! Savējās! No kurienes? No Villafranca Montes de Oca. Nopietnei? Mēs arī vakar šito garo gabalu! Lūks prasa, no kurienes viņas ir. No Lietuvas. Haha! Mēs no Latvijas! O, Braļukas! Meitenes smejas. Mēs sakām, lai atpūšas, un dodamies ārā.

Vakarā piecatā izejam ielās. Pēc nenormāli lielajām pusdienām mums visiem smaguma sajūta kuņģī, tāpēc nolemjam ieturēties tapas bāros. Korejiešiem jau ir pieredze no vakardienas, tāpēc ļaujamies vešanai. Pēc viena bāra, kur tapas bija smalkas, gardas, bet pārāk mazām porcijām, dodamies uz kādu vietu, kas ir ļoti populāra, un te gandrīz nav iespējams dabūt galdiņu. Sākumā pasūtām pie bāra un tad laimīgā kārtā redzam atbrīvojamies lielu galdu, un laimīgi ieņemam to. Šajā reģionā tradicionāla esot asinsdesa morcilla. Viesmīle mums iesaka pamēģināt tapas ar morcillu. Šeit to pasniedza ceptu, sagrieztu ripiņās. Para mi? Nav manā topā. Labprātāk palikšu pie patatas bravas.

Šovakar arī mēs jautrā prātā atgriezāmies alberģē. Šovakar ļoti daudz cilvēku. Un daudzi nepazīstami. Kārtis ir sajauktas.

Dienas secinājums? Šī bija atpūtas diena. Nemanot, šīs dienas noietā distance pēc Samsung Health aplikācijas ir 18.43 km. Vai tā ir atpūta?