12.diena - Villafranca Montes de Oca - Burgos

aptuveni 37.4 km pēc John Brierley ceļveža / 39.04 km pēc Samsung Health aplikācijas

20.februāris

Ja visu Camino stāstu varētu ietērpt vienā sacerējumā, tad vakardiena bija kāpinājuma kulminācija. Un no šodienas sākās mūsu Camino stāsta atrisinājums.

Izčekošanās bija 9.00 no rīta. Kad nokāpām lejā, gandrīz visi jau bija ārā, gaidot vēl dažus savējos. Sapratām, ka gaitenī atkal salikta somu krava ar zīmītēm, uz kuru alberģi taksitam tās vest. Mums tas neinteresēja, kur viņi paliks. Tikai cerējam, ka šodien mums paveiksies ar alberģi. Izejot ārā, neviens nesveicinājās. Vispār nesapratu tādu attieksmi. Mēs teicām Bye! un prom bijām.

Izejot no ciema, tūlīt aiz baznīcas sākās kāpiens kalnā. Pēc kādām 10 min. daļa pārējo mūs jau bija piedzinuši. Pagāja garām kā tukšai vietai. Vai esam paralēlās pasaulēs? Pirmie gāja abi angļu prinči, un pie viņiem pielipis ungārs, kas mēģināja ar viņiem runāties. Pa pēdām pa vienam gāja garš vīrietis no Āzijas (joprojām nezinājām, no kuras valsts), japānis, un vēl viena meitene no Āzijas. Pēdējie gāja pa vienam, bet cieši turējās līdzīgos attālumos viens no otra. Temps bija ļoti ātrs, gandrīz vai jāskrien, lai tiktu līdzi. Pārējos vēl nemanījām.

Palaidām visus garām, mazliet iepauzējot. Bija jāizdomā šīs dienas plāns. Alberģe Ages ciematā, kur pagājušonakt palika Lūks un pārējie, šodien nestrādā. Tā esot slēgta trešdienās. Likteņa ironija. Cerība uz nākamo ciemu Atapuerca, tur esot atvērta municipālā alberģe. Pēc tam droši vien, ka nekur nekas nestrādā, jo Burgosa ir pārāk tuvu. Dzimst doma, ka varbūt šodien mēģināt iet līdz Burgosai, bet tie ir aptuveni 40 km. Iekšā kņud satraukums. Vai es to spēšu? Un mēs tik vēlu izgājām, kad citreiz bijām agrāki putniņi un sākām ceļu jau pēc 7.00. Ja vien būtu izplānojuši šodienu jau vakar un nolēmuši iet tik tālu ceļu, būtu agrāk piecēlušies, un šodien būtu jau zilās tālēs. Šodien nolemjam ļauties notikumiem. Iesim tik tālu, cik varēsim ceļā uz Burgosu. Ja nu kas, ir iespēja palikt alberģē Atapuercā, bet lasījām ļoti sliktas atsauksmes, tāpēc pārāk nevilina. Negribas vēl kādu blakšu apsēstu un netīru midzeni. Norunājam, ka sliktākajā gadījumā brauksim ar autobusu uz Burgosu, jo mūsējie tur uzkavēsies divas dienas, lai atpūstos. Tas mūs motivē - satikt savējos!

Tātad jātur temps, un sākam skriet līdzi grupai augšā kalnā. Ceļš ir akmeņains un ved cauri sudrabainu ozolu mežam. Bet koncentrējamies uz iešanu. Nūjojam ar maksimālo jaudu. Ceļš ved cauri mežiem, tagad jau biezām priežu audzēm. Kalna augšā bija kāds piemineklis, pie kura visi bija piestājuši. Viens no angļu puišiem bija jau tālu prom. Pārējie bildējās un mazliet atpūtās. Arī mēs apskatījām un devāmies tālāk. Bija ļoti stāvs ceļš lejup. Maniem ceļgaliem tas nepatika, pat ar visām elastīgajām saitēm. Nu jau man bija apsaitēti abi ceļi ceļgali. Kaut kur forumos biju lasījusi, ka lejā pa kalnu jākāpj zigzagā, jo tad ir mazāka slodze ceļgaliem. Izmēģināju, un tiešām tas strādā! Vīrs arī nolēma pamēģināt, un tā mēs abi līkumojām lejā. Mums piesteidza pārējie, kas gāja pa taisno lejā. Ungārs garāmejot smēja, ka izskatās pēc kādas dejas. Es teicu, ka saudzēju savas kājas.

Tiklīdz nokļuvām lejā, tā tikpat stāvs ceļš veda augšā. Kāpt augšā bija vieglāk. Augšā ceļš ir trakoti izbraukāts ar dziļiem traktoru riepu nospiedumiem. Un zeme - oranža! Tāds kā oranžs māls, kurā grimst kājas. Brīžiem jāmet līkums, lai apietu milzīgas, oranžas peļķes. Grupa ir izretinājusies. Viens anglis vairs nav redzams, otrs iet kopā ar ungāru, bet pārējie trīs ķēdītē ķēdītē viens aiz otra. Augstienes līdzenumā atkal kāpinājām tempu, jo mums šodien garš ceļš priekšā. Un nolēmu, kamēr man ir spēks, jāiet ar maksimālu jaudu un jāiet pēc iespējas tālāk. Jo zināju, ka nogurums agri vai vēlu man piezagsies, un tad vilkšos kā gliemezis. Kādā brīdi bijām jau garām grupas astei, un pie izveidotas pilgrimu oāzes apsteidzām angli un ungāru, jo viņi bija piestājuši apskatīt un sabildēt šo vietu. Vasaras karstumā te droši vien ir brīnišķīga atpūtas vieta - mežā, koku paēnā.

Lūkam taisnība - ceļš cauri mežam ir bezgalīgi ilgs. Prātā pārslīd šaubu ēna, kā vispār šodien varēšu tik tālu aiziet, ja nieka 12 kilometri velkas kā mūžība. Vajag atpūsties, nevaru noturēt tik lielu tempu. Mums garām paiet ungārs ar anglis, kas iegrimuši sarunā. Prātoju, vai abi angļi sastrīdējušies, jo iepriekš visu laiku turējās kopā. Uzkrītoši varēja redzēt, ka ungārs ļoti grib ar viņiem draudzēties.

Visi atkal tikāmies kalnu ciematiņā San Juan de Ortega laukumā pie baznīcas. Te it kā bija jābūt strādājošai alberģei, bet acīmredzami te notika remontdarbi, tāpēc vairs nelolojām nekādas cerības, ka kādā no turpmākajiem ciemiem būtu kāda strādājoša alberģe. Apsvēru domu, kas vakar bija ienākusi prātā, kā būtu, ja mēs vakar tomēr nolemtu veikt šo ceļu pāri kalnam un, nonākot te, saprastu, ka te nekas nestrādā. Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Mums patiešām paveicās ar pansiju. Laukumā bija vairāki soliņi. Uz viena jau sēdēja abi angļi un ungārs. Mēs arī apsēdāmies un pārskatījām pārtikas krājumus. Šķiet, bija palikuši pāris cepumi un apelsīns. Ūdens arī drīz būs beidzies. Mums vajadzīga civilizācija. Šajā ciemā, izņemot baznīcu, nestrādājošu alberģi un pāris mājām, nekā nav. Toties ir strūklaka, kur uzpildām ūdeni, un dodamies ceļā. Pārējie laikam paliek gaidīt grupas asti.

Drīz ceļš atkal ved cauri priežu mežam, un man ļoti atgādina piekrastes mežus Latvijā. Segums brīžiem akmeņains, tāpēc izvēlos iet pa mežu, jo te mīkstāks segums. Manas zoles man joprojām šķiet ļoti cietas, īpaši uz grants un akmeņainiem segumiem. To uzskatu par iemeslu savām tulznām zem pēdām, lielākoties zem zem īkšķa un mazā pirkstiņa. Nekādi Compeed man neder. Tikai vakarā caurduršana un atpūta pēdām. Rīta cēlienā parasti nekādu sāpju, bet dienas beigās, šķiet, viņas atkal "uzpildās", un tad sajūta, it kā ietu pa adatām.

Vispār ir laba sajūta iet visiem pa priekšu. Vienīgi sajūta, ka nedrīkst taisīt pārāk daudz atpūtas mirkļus, mazliet neļauj izbaudīt brīvības sajūtu. Bet jūtamies daudz labāk, ejot vienatnē, nekā nepārtraukti maisoties viens otram garām. Patiešām nevaru iedomāties sevi ceļinieku "sezonā", kad te plūst cilvēku straumes, viens otram minot uz papēžiem.

Drīz no meža izejam augstkalnes klajumā, un takas malā gurdeni ganās govis. Viena guļ gandrīz ceļa vidū. Citas pie kāda koka nogūlušās kopā ar maziem teliņiem. Neviena nav piesieta un arī žogus tuvumā neredzu. Skaista ainava, jo tālumā plešas lauki.

Ages ciematā ceram uz kafejnīcu un brokastīm. Te ir rosība. Atrodam kādu kafejnīcu, kas iekārtota alberģē. It kā rosās cilvēki, bet tā īsti iekšā nevar tikt. Apsēžamies ārpusē uz soliņa. Pie ēkas rosās kāds remontstrādnieks, un pats mūs uzrunā, vai viss kārtībā. Prasām, vai kafejnīca strādā. Nē. Saskumstam, jo ļoti gribas ēst. Viņš prasa, ko gribējām? Sakām, ka vismaz kafiju padzert. Viņš saka, ka aizies pavaicāt saimniecei, lai nākam līdzi. Ieejam ēkā līdz pat virtuvei. Viņš mūs rāda saimniecei un saka, ka te ir izbadējušies peregrinos un vēlētos vismaz kafiju. Viņa šajā brīdī gatavo sviestmaizes. Virtuvē tik garšīgi smaržo! Redzu kafijas aparātu, un dzimst cerība. Dzirdu, ka saimniece saka, ka viņai neesot laika, un kafejnīca ir slēgta. Darbinieks nāk mums pretī. Lo siento. Žēl. Viņš saka, blakus esot restorāns. Muchas gracias! Paskatāmies. Arī slēgts. Nu neko, dodamies tālāk.

Tālāk ceļš ved pa šosejas malu. Kādā brīdī ceļa labajā pusē redzama ceļazīme ar norādi uz Atapuercas arheoloģisko izrakumu parku. Ceļvedī lasu, ka te atrastas neandertālieša mirstīgās atliekas. Vecākie zināmie humanoīdi Eiropā datējami ar 780 tūkst.-1 milj. gadu senu vēsturi. Nākamajā ceļazīmē redzams milzīgs uzzīmēts neandertālieša portrets.

Atapuerca ciematā kādā laukumā ir soliņš, kur piesēžu. Domājam plānu. Līdz alberģes atvēršanai vēl stunda jāgaida. Šodien esam reāli noskrējuši jau 20 km. Pēc minūtes pauzes ejam uz priekšu un redzam bāru. Ideāli! Jāpaēd un tad jāsaprot, vai ir spēks turpināt ceļu ar vēl tikpat lielu distanci.

Bārā pasūtām tortilla un kafiju, neskatoties, ka bija jau pusdienlaiks. Tas laikam sajūtās palīdzēja, ka vēl taču rīts ar brokastu laiku, un tagad varam uzsākt šodienas ceļu uz Burgosu - nieka 20 kilometrus. Bārā ienāca puiši, drīz pa pēdām arī visi pārējie. Pasūtīja alu un vienojās, ka viņiem izceps picu. Mēs gatavojāmies iet ārā. Ungārs bija ieinteresēts, kur tad iesim, jo alberģe vēl neesot vaļā. Paldies, bet mēs dodamies tālāk uz Burgosu. Ar autobusu? Nē, mēs iesim ar kājām. Bet no šejienes tie ir 20 kilometri! Jā, zinām. Bye! Kāds atvieglojums, ka viņi paliek. Un iekšējs triumfs par to sejas izteiksmi, kurā bija redzams pārsteigums, izbrīns un cieņa, un mazliet skaudība. Jā, es pati nesu savu somu un es eju vairāk nekā Tu! (Sacensības un pašapliecināšanas gars bija skāris arī mani.)

Izejam ārā, un priekšā pa ceļu iet baltas zosis! Saimnieks mēģina viņas savaldīt un liek iet pa taciņu. Kāda mizanscēna!

Jā, atpakaļceļa vairs nav. Mēs ejam uz Burgosu. Apsēžamies uz soliņa pie bāra. Sakārtojam somas, pievelkam šņores zābakiem. Mums līdzi no Latvijas ir Melnais Balzams. Laikam ir īstais mirklis, lai iedzertu. Lai muskuļi atslābst un vieglāka iešana. Un drosmei, un mundrumam.

Turpmāk ceļvedi turu pa rokai, jo tagad ir daudz alternatīvo ceļu. Rēķinu īsāko maršrutu. Man vienalga, ka varbūt svētceļojumos tā nedara. Mums šodien jānokļūst Burgosā. Punkts.

Ja es būtu zinājusi, ka mums priekšā kalns un kas mūs sagaida turpmākās stundas, es droši vien vairākas reizes pārdomātu visus plusus un mīnusus šai idejai šodien nokļūt Burgosā. Vīrs nupat sazinājies ar Lūku un noziņojis, ka ejam uz Burgosu. Lūks priecājas. Saka, ka visi gaidīšot mūs, un vakarā mums jādodas pilsētas ielās, jo šodien savu ceļu beidz spāņu pārītis Carmen un Rodrigo. Izrādās, viņi visu laiku gājuši kopā, izņemt to dienu, kad braukuši ar autobusu no Logroņo uz Santo Domingo. Bet viņi vēl esot ceļā. Esot ļoti garš ceļš un ieiešana Burgosā.

Mūs iedvesmo doma, ka šodien atkal satiksim savējos. Jāiet kaut vai gliemeža gaitā, bet gan jau pielauzīsim šo attālumu. Un esam jau uz takas, kas ved augšā kalnā. Tā ir klinšaina un akmeņaina, un jāskatās zem kājām, lai spētu noturēt raitu soli. Kreisajā pusē kalna daļa norobežota ar žogu, un uzraksti vēsta, ka aizliegts šķērsot, jo tā esot militārā zona. Kalna augšā plašs klajums ar pieminekli svētceļotājiem un akmens krāvumiem, kur gribas uzturēties ilgāk, bet nav laika. Pasēžam pāris minūtes un dodamies tālāk.

Nokāpjot no kalna, mums pretim nāk kāds puisis ar mugursomu. Buen Camino! Droši vien nakšņos Atapureca ciemā. Bet mums vēl tāls ceļš. Tagad redzama plaša lauku ainava, Burgosu pat vēl neredz tālumā. Pārāk tālu. Mums ir jāizvēlas ceļš. Izvēlamies alternatīvo zaļo un ejam taisni, nevis griežam pa kreisi. Pēc kāda laika atkal zīme, ka jāgriež pa kreisi, bet pēc ceļveža ir opcija iet taisni. Sāku šaubīties. Ejot taisni, mēs joprojām paliktu tādā kā augstienē, ejot pa lauku ceļu, bet māc aizdomas, ka varētu nebūt tik labi marķēts ceļš, un mums nav laika maldīties un iekulties piedzīvojumos. Nolemjam griezt pa kreisi lejā uz ciematiem. Viens mums paliek secen, jo iznākam uz asfaltēta ceļi tieši aiz ciemata. Garām pabrauc traktors. Man ir tik grūti, ka apsēžos ceļa malā un velku nost zābakus. Kaut kāds akmentiņš iekļuvis. Pēc pauzes ir tik grūti iesākt iet, bet kaut kā saņemos. Te ielejā ir karsts, nekādas vēja pūsmas. Un laiks ir noskaidrojies, spīd spoža saule. Atgriežas pavasarīgs noskaņojums, jo apkārtnē kāds dedzina zarus, izplatot dūmu smaržu. Mmm. Šis ir brīnišķīgs pavasara vēstnesis. Esam jau nākamajā ciematā, kur daudz mazdārziņu. Atceros Latviju un pirmos siltos pavasara vakarus. Ēnas kļūst arvien garākas, un saules gaisma - siltāka. Cik jauki būtu atrasties kādā saules pielietā dārzā, mierīgā vakarā, kad dzird putnu balsis!

Man atkal jāatpūšas. Kājas smagas, un soma spiež. Apsēžamies ar skatu uz sienas gleznojumu, kur redzams ceļinieks, kas stiepj daudz nevajadzīgu mantu uz pleciem un sapņo par klubkrēslu, kurā tagad varētu gulēt. Tas ir par mani. Tikai man gandrīz nav nevajadzīgu mantu (par vajadzīgajām un nevajadzīgajām mantām pastāstīšu citreiz). Bet man somā atrodas ābols. Apēdam. Un dodamies tālāk. Te viss ir todo cerrado. Mūsējie arī vēl ceļā.

Nākamajā ciemā atkal atpūtas pauze uz soliņa pie pašvaldības ēkas. Es izlaižos uz kādam 10 minūtēm. Vīrs, pārskatot somas krājumus, atrada alus bundžiņu. Amizanti. Šito smagumu stiept visu ceļu no Najeras ķīniešu veikala. Toreiz vakarā mūs cienāja ar vīnu, tāpēc alu nemaz neattaisījām. Ūdens tikpat kā beidzies. Atliek alus. ("Ja nav maizes, jāēd kūkas", kā teica Marija Antuanete.)

Pēc ciemata drīz vien tuvojamies lielai šosejai. Šķērsojam to pa tiltu, un atkal jāizvēlas ceļš. Ejam taisni, izvēloties īsāko, iespējams, garlaicīgāko alternatīvu gar lidostu.

Vai esat domājuši, cik garš ir skrejceļš? Es tagad zinu, cik ilgi jāiet, lai apietu lidostu. Bezgalīgi ilgi. Kas lidmašīnai ir pāris sekundes, cilvēkam prasa varbūt stundu? Jutos maza un nevarīga. Par laimi, vīram bija spēks. Piedāvāja panest manu somu, bet ietiepīgi teicu, ka savu somu nesīšu es pati. Tā ir mana nasta.

Šķērsojam tiltu pār dzelzceļu un esam tikuši apdzīvotībā, Burgosas priekšpilsētā. Šis ir industriāls rajons ar daudz noliktavām. Šoseja būtībā ir kā Brīvības iela ar ietvēm gar malām. Man tas der. Tuvojas vakars, bet vismaz nebūs jāiet pa tumsu, jo pilsētas ielas ir izgaismotas.

Kādā brīdī sēžu uz žoga malas. Turpinām ceļu. Kājas tik smagas, ka velkos gliemeža ātrumā. Jau melns metas gar acīm, un vairs pat nav spēka čīkstēt. Ejam klusējot. Mēģinu sevi motivēt un sakoncentrēt spēkus iešanai. Man klāt pienāk kāds kungs un saka: "Vairs nav tālu." Līdz centram palikuši tikai 6 kilometri. Seši kilometri? TIKAI seši kilometri? Tas ir tik tālu! Bet saprotu, ka viņš mani gribēja uzmundrināt. Izspiežu smaidu. Gracias!

Visiem beidzas darbdiena, un mašīnas pamet šo rajonu. Brīžiem pie izbrauktuvēm pacietīgi gaida, kad šķērsojam ielu. Piedodiet, ātrāk nevaru!

Ceļš ir taisns un joprojām bezgalīgs. Lūks ar pārējiem esot galā, iekārtosies alberģē un dosies meklēt vietu, kur šodien svinēt atvadas no spāņiem. Gaida mūs. Atsūta precīzu alberģes adresi, kur mums jāiet. Un dos ziņu, kurā bārā tiekamies, kad būsim klāt. Tas motivē iet, zinot, ka mūs gaida.

Pa ceļam sajūtu saldu smaržu un iztēlojos, ka te ir šokolādes rūpnīca. Jā, pa ceļam patiešām, izrādās, ir rūpnīca, bet tā ir riepu rūpnīca. Iedomājieties, cik nogurušam cilvēkam jābūt, lai gumijas smaku noturētu par šokolādes smaržu?

Tālumā redzam dzīvojamās mājas, un liekas, ka drīz jau būsim galā. Jau sācis krēslot. Te ir liela rosība, daudz cilvēku un automašīnu. Uz stūra redzam McDonalds. Ēst tik ļoti gribas, ka vienalga, tas ir junk food. Ejam iekšā un pasūtām lielos Big Mac komplektus. Cukurotā kola manī ielīst kā dzīvības eliksīrs. Nespēju noticēt, ka esam Burgosā! Gandrīz...

Iznākot ārā, jau ir satumsis. Cilvēku pilnas ielas, un, šķiet, visi nāk mums pretī. Redzu cilvēkus pašķiramies, lai palaistu garām. Kājas tik nogurušas, bet prāts ir atdzīvojies.

Kas to būtu domājis, ka mēs nebūt nebijām centra tuvumā. Patiesībā mēs bijām kaut kādos Pļavniekos vai Teikā. Bet vismaz bija interesantāka iešana. Milzīgi dzīvojamo māju kvartāli ar kafejnīcām, restorāniem, bāriem, veikaliem. Ārā bija visi! Omītes un opīši, jaunie vecāki ratos stūma zīdaiņus, bērni vecākiem pie rokas, jaunieši, kas baros tusēja vai devās uz bāriem. Dzīvība.

Tumsā un starp daudzajiem cilvēkiem bija grūti pamanīt dzeltenās bultiņas, tāpēc brīžiem izmantojām navigāciju.

Beidzot bijām sasnieguši vecpilsētu. Tā likās ļoti skaista, ar seniem, akmeņainiem mūriem. Bruģētajās, cilvēku pēdu nogludinātājās ielās atspīdēja oranža laternu gaisma, it kā būtu nolijis lietus. Jā, te noteikti gribas palikt ilgāk. Šaurās ieliņas bija cilvēku pārpildītas. Pilni restorāni un tapas bāri. Bija vakariņu laiks.

Nokļūstam kādā skvēriņā ar soliņiem, un mums māj kāds puisis iešļūcenēs un treniņtērpā. Nāk pretī atplestām rokām un apskauj. Tas ir viens no pārgalvīgajiem korejiešu puišiem, ko satikām pirmajās dienās. Neticami! Viņš mūs sveicina kā senus draugus. Saka - malači! Laikam jau Lūks visiem izstāstījis, kādu attālumu šodien veiksim. Jūtos lepna par sevi, ka esmu izturējusi. Puisis mūs pavada uz alberģi. Cik jauki. Jūtamies gaidīti.

Municipālā alberģe La Casa del Cubo ir jauna ēka, kas slēpjas aiz 16. gs. ēkas fasādes. Tā ir pilnībā moderni iekārtota ceļinieku vajadzībām un maksā vien 5 eiro! Te strādā laipns vīrietis, kurš atļauj mums te palikt divas naktis. Vienīgi no rīta mums jāiziet kā visiem līdz 8.00 un jāatgriežas 14.00, lai no jauna ieņemtu gultasvietu. Bet mantas varam atstāt tepat. Viena no guļamtelpām atrodas augšstāvā. Katra divstāvu gulta bija atdalīta ar starpsienu, nosedzot arī galvgali un kājgali, lai nodrošinātu privātumu. Pie katras gultas bija rozete un naktslampiņa. Aiz gultām pie katra galvgaļa no otras puses bija ierīkotas izlietnes un spogulis, bet pretim katram bija sava duša. Telpas vienā galā atradās tualete. Šeit bija padomāts par katra ceļinieka ērtībām un pašsajūtu. Alberģes darbinieks bija iedevis mums vienreizlietojamos palagus un izstāstīja, ka vakarā jāatgriežas līdz 22.00, bet no rīta jāpamet alberģe līdz 8.00. Lejā bija improvizēta virtuve ar ēdamgaldiem, bet īsti pagatavot ēst te nebija iespējas, jo nebija plīts, tikai mikroviļņu krāsns. Pie tam arī trauki nebija. Bet šobrīd tas mums nerūpēja, jo Burgosā ir gan pārtikas veikali, gan restorāni un kafejnīcas. Tikai nogurums bija tik liels, ka pēc dušas ne ēst gribējās, kur nu vēl iet kaut kur. Tā kā bijām ieradušies pēc 20.00, tad nolēmām, ka pēc dušas pat nav vērts iet pie pārējiem, kad mums pēc pusstundas jau būtu jāatgriežas alberģē. Tāpēc ziņojām Lūkam, ka laimīgi esam klāt, bet nepievienosimies uz atvadu ballīti, jo esam pārāk pārguruši. Ejam čučēt, un, šķiet, ka izslēdzos uzreiz.