11.diena - Granon - Villafranca Montes de Oca

27.7 km pēc John Brierley ceļveža / 30.38 km pēc Samsung Health aplikācijas

19.februāris

Rīta brokastīs kafija visiem kopā ar maizi, sviestu, džemu un augļiem. Vīram teicu, ka, promejot, jāpapildina donativo kastīti, jo pretī esam saņēmuši daudz vairāk, nekā devuši. Vīrs atzinās, ka vakar jau pēc vakariņām to esot izdarījis. Viņa bija tieši tāda pati sajūta.

Naktī ironiskā kārtā lielākie krācēji pamīšus bija katalāņu brāļi un... Lisa. Pie brokastu galda vienai sievietei no Āzijas (vēlāk uzzināju, ka viņa ir no Taivānas) jautāju, kādi šodien dienas plāni. Un viņa teica, ka nezinot, jo Lisa viņiem organizējot naktsmītni vakaram. Viņi tikai ejot. Šobrīd notika aktīva vienošanās, vai šodien kāds vēlas ar taksi sūtīt mantas uz priekšu. Dzirdējām kaut ko par Belorado, ka, visticamāk, viņi paliks tur, jo otrs variants esot Villafranca Montes de Oca, bet tā esot pārāk gara distance. Prasīja, kāds mums dienas plāns. Teicām, ka tāda nav, iesim pēc sajūtām. Viņu sejās parādījās neizprotama sejas izteiksme. Pieņemu, ka nodomāja, ka negribam teikt, vai arī nesaprata mūsu spontanitāti (lasīt - vieglprātību).

Atvadījāmies no valensietes. Šī vieta man paliks īpašā piemiņā, jo te jutu dziļu dvēseliskumu, neskatoties uz kompāniju, kurā iekļuvām. Ticu, ka te ikviens var sajust īpašo Camino garu. Ierodoties šajā alberģē, valensiete teica, ka viņiem neesot zīmoga, ko iespiest pilgrima pasē, bet tā vietā viņa sniedz apskāvienu. Mēs apskāvāmies, un es teicu, ka šīs vietas zīmogs paliks manā sirdī.

Šķiet, mēs izgājām paši pirmie.

No rīta bija bieza migla. Jau pirmie soļi ārpus ciemata man lika klibot. Senā ceļgala trauma lika par sevi manīt. Jutu, ka pie katra soļa ceļgals jocīgi, it kā nespēkā novibrē. Līdz kādā brīdī jutu, ka bez klibošanas nevaru vairs normāli paiet uz priekšu. Atcerējos Elkes vakardienas stāstu par ceļgala problēmām. Un atcerējos, ka man līdzi somā bija paņemtas elastīgās saites. Vīrs man sasaitēja ceļgalu, un devāmies tālāk. Jā, palika daudz labāka iešana, it kā saites uzņemtos manu saišu darbiņu un pie reizes tās stingri saturēja, lai nedomā izspēlēt kādus jokus uz ceļa.

Migla sabiezēja, līdz bijām lauka vidū uz ceļa, bet ne uz vienu pusi, ne otru tālumā nevarēja redzēt ceļu. Bijām izrauti no realitātes. Kā tādā vatē redzi tikai sev zem kājām. Bet tik ļoti, ļoti skaisti! Tā mēs gājām ar savām pauniņām uz pleca un nūjām rokās kā tādi ezīši miglā.

Iegājām Redecilla del Camino ciematā. Uz Kastīlījas-Leonas reģiona ceļazīmes stāvēja pilna baltvīna pudele. Smējāmies, ka izslāpušajiem ceļiniekiem. Bet varbūt tur nemaz nebija vīns? To mēs necentāmies noskaidrot, vai kāds mēģina izjokot izslāpušus ceļiniekus vai arī patiešām atstājis dāvanu. Šajā ciemā todo cerrado.

Nākamajā ciemā Viloria de la Rioja uz soliņa pie baznīcas taisām brokastu pauzi no saviem pēdējiem krājumiem. Pie mums pieskrien suņuks. Dikti draudzīgs. Iedodam kādu našķi, un viņš pie mums paliek. Te ir ļoti sena baznīca. Diemžēl redzam tikai no ārpuses, bet arhitektūrā interesants būvniecības paņēmies, kur lieli koki izmantoti kā pildiņi sienām, līdzīgi kā vāciešiem, bet daudz vienkāršāk. Katram reģionam ir bijuši savi būvniecības paņēmieni no viņiem pieejamajiem materiāliem. Suņuks mums rāda ceļu ārā no ciema un, pie robežas apgriežoties, dodas atpakaļ uz ciemu. Pavadonis.

Šodien mani joprojām sajūsmina zemes faktūras. Lauks pie lauka kā salāpīts deķis. Domāju par plašumiem, kas te paveras. Un domāju par pelēko vāciņu, kas mūždien ir pār Latviju, spiezdams pie zemes. Te rodas iedvesma, ka viss taču būs labi! Daba iedvesmo! Domas lido!

Ceļš nu ilgu laiku ved gar šoseju, un izskatās, ka tā būs līdz pat Belorado. Pirmoreiz, ejot Camino, sabijos no nepiesieta vilku suņa, kas izskrēja uz ceļa, nikni riedams. Kādu brīdi mūs aprēja un tad aizskrēja atpakaļ uz puspamestu ēku. Izskatījās, ka tur ir kāda remontdarbnīca, bet cilvēkus nemanījām.

Nākamajā ciemā Vilamayor del Rio ir strādājošs restorāns, kur ieraugām citronkūkas. Paliekam uz kafiju un kūkām un ļaujamies izlaidīgam Camino. Otrreiz te neietu.

Izejot no ciema, redzam angļu puišus, kuri arī uztaisījuši šortkatu un gājuši pa šoseju, kas iet cauri ciemam. Tagad viņi mums ir priekšā. Ceļš joprojām ved paralēli šosejai. Mūsu attālums līdz viņiem ir kādi pāris simti metru. Viņi ir ātri, bet mums nu jau arī ir raitāks solis, tāpēc turamies diezgan vienmērīgā attālumā. Kādā brīdī pa šoseju pretim braucoša automašīna mums uztaurē. Sākumā sabīstos, bet instinktīvi pamāju. Tas atkārtojas laiku pa laikam, un ievērojam, ka šoferīši mūs tādējādi uzmundrina un sveicina. Mēs mājam pretim, paldies par sveicieniem! Pirmoreiz iešana paralēli šosejai liekas uzmundrinoša. Prātojām, kāpēc abiem angļu puikām netaurē. Izdomājām, ka vai nu tāpēc, ka man nosaitēts ceļgals (ak, es nabadzīte!) vai esmu vienīgā dāma. Abi smejamies par saviem prātuļojumiem.

Mums šodien abiem nebēdnīgs noskaņojums, un nolemjam pamēģināt piedzīt abus angļus. Esam uzņēmuši mežonīgi ātru tempu un mēģinām pietuvoties, bet sajūta tāda, ka arī viņi piemet ogles un klibodami gandrīz vai skrien, lai tikai atrautos no mums. Jau vakar mums radās sajūta, ka viņi Ceļu uztver kā sacensības. Vēl kādas 15 minūtes kāpinām tempu līdz maksimumam, bet sāku pagurt, un nu liekas muļķīga ideja skrieties ar viņiem. Atslābstam un ejam savu ceļu.

Ieejot Belorado pilsētiņā, piesēžam pie pirmās baznīcas. Zvanu torņa galā ir stārķu ligzda ar diviem stārķiem, kas klabina savus knābjus. Vēl neesam centrā, bet esam ieradušies diezgan agri. Lai tiktu līdz centram, jāizkļūst cauri ieliņu labirintiem. Ļoti jāseko līdzi dzelteno bultiņu norādēm, citādi var apmaldīties piecās mājās. Kaut kā nokļuvām pilsētiņas centrā, galvenajā laukumā. Te redzējām abus angļu puišus, atpūšamies uz soliņa ēnā. Gribēju pamāt, bet galvas pagrieztas citā virzienā. Labi. Ejam meklēt kādu kafejnīcu, lai izdomātu turpmāko plānu. Esam diezgan agri, un kāda stunda jāgaida līdz municipālās alberģes atvēršanai. Ieejam kādā bārā un pasūtām espresso. Pēc visiem sarakstiem uz priekšu jābūt vairākiem ciematiem ar strādājošām alberģēm. Nolemjam iet tālāk. Iespējams, arī tāpēc, ka likās, ka grupa paliks te. Pirmīt izskatījās, ka angļi gaida pārējos līdz alberģes atvēršanai. Nezinu, vai viņi mūs redzēja, bet dodamies tālāk.

Ejot ārā no pilsētiņas, pa ceļam ieraugām veikaliņu, nopērkam ūdeni un dodamies ceļā. Te ir interesantas daudzdzīvokļu mājas, kam pirmajā stāvā visur bija garāžas. Jocīgs skats, bet praktiski, vai ne?

Šķērsojām tiltu un upīti un bijām atpakaļ uz Ceļa. Nākamais ciems izskatījās pusaizmidzis un mūs neuzrunāja. Devāmies uz priekšu. Labajā pusē augšā kalnos redzam interesantu reljefu, kas izskatās kā klintīs izcirstas alas. Paskatos ceļvedī - patiešām! Turp ved alternatīva taka augšā. Šodien spēki nav, lai mestu tik lielu līkumu apmierināt savu ziņkāri. Pirmoreiz uz ceļa iedomājos, ka varbūt nākamreiz. Hmm, nākamreiz...

Ceļš ļoti atgādina par Latvijas lauku ceļiem vasarā. Pat ceļmalas puķītes. Tuvojamies nākamajam ciemam un nolemjam apskatīties alberģi. jo ciemats šķiet jauks, lai te pavadītu pēcpusdienu. Kopš Belorado ir saulains laiks, un pavasarīgā sajūta liek būt gurdeniem kā mājas kaķiem. Alberģei jābūt tieši blakus baznīcai. Apsēžos uz soliņa, jo pēdējos kilometrus atkal jūtu spiedienu zem pirkstiem. Šķiet, atkal jauna tulzna. Novelku zābakus, lai apskatītu, ko darīt lietas labā. Tikmēr vīrs aiziet līdz alberģei. Esot ciet. Nelāgas aizdomas izskrēja caur prātu. Tikai ne atkal tas pats stāsts! Vēl jau varam iet uz priekšu. Bet šai pavisam noteikti bija jāstrādā. Ko tas nozīmē? Apskatāmies, ka šajā ciemā ir arī pansija. Vīrs aizčāpo arī līdz tai. Arī ciet. Paliekam nervozi. Nu, kā tā var būt! Vīrs sāk zvanīt uz visām alberģēm, kas sarakstā. Zvana uz šī ciema alberģi. Neatbild. Zvana nākamajiem ciemiem. Neviens neatbild. Zvana atkal uz šī ciemā alberģi, līdz beidzot izdodas sazvanīt, un pēkšņi iedomājos vīziju, ka varbūt darbiniece tikai izgājusi kaut kur, un tāpēc šobrīd slēgta. Nestrādā tieši šodien - tā esot slēgta tikai otrdienās, bet šajā reģionā esot kaut kādi svētki, tāpēc diez vai kaut kur citur strādās. Saka, ka jādodas atpakaļ uz Belorado, jo tie vienīgie strādājot. Bāc. Bet varot mēģināt uz Villafranca Montes de Oca. Liekam cerības uz nākamajiem ciemiem. A ja nu tomēr tur kāds strādā.

Ejam dusmu pārņemti. Laikam jau dusmojamies lielākoties uz sevi. Ka esam uzkāpuši atkal uz tā paša grābekļa. Gribējām ļauties Camino. Še Tev! Viss Camino ir vienīgi bizness. Nauda nenāk, neviens priekš Tevis nestrādās. Un kāpēc gan lai strādātu? Ir svētki! Mūsu naivie prāti, ka šis ir kas īpašs, ka te ir svētceļnieku taka, ka mēs esam īpaši. Tagad smiekli nāk, atceroties to dumpošanos - kā mazi bērni, kas nedabū konfekti vai uzzina, ka Salavecis ir tētis vai sarunāts kaimiņš. Ejam uz nākamo ciemu, bet todo cerrado! Dusmas mijas ar smiekliem. Turpinām ceļu uz pēdējo cerību. Pēc ceļveža saprotu, ka šis ir lielāks ciemats, un te pat ir viesnīca. Bet šis ir pēdējais ciemats pirms kalniem, un pēc tā ir ļoti garš ceļš bez apdzīvotības un nakšņošanas iespējām. Kādi ir mūsu varianti? Sazvanīt alberģi neizdodas. Vīrs sazinās ar Lūku, kas mums ir priekšā par dienu. Arī vēl esot ceļā. Prasām, kur pagājušajā naktī nakšņojuši? Belorado, un šodien nakšņošot nākamajā ciemā pēc kalniem Ages. Esot sazvanījuši alberģi. Bet tur esot garš un ilgs gājiens. Viņiem arī gara distance - ap 28km šodien. Ļaunākais, kas var būt ceļiniekam, ir apsvērt iespēju braukt atpakaļ. Tas nozīmētu sakāvi, un šis veiktais posms būtu bezjēdzīgs. Noguruši un dusmīgi nespējam saskatīt dienas mācību. Vienīgais, ko vēlamies ir nomazgāties, paēst un gulēt. Otra iespēja būtu autobuss uz Burgosu. Nolemjam, ka, ja nebūs nekādu variantu, tā arī darīsim. Bet līdz Villafranca Montes de Oca mums tāpat jāaiziet, jo esam laukos. Vajag nokļūt apdzīvotībā, lai vispār tiktu līdz autobusam. Pēc ceļveža jāiet vēl 3.6 km. Pa ceļam prāta mežģos domājam, ka pārējie varbūt jau zināja, ka viss būs slēgts un tāpēc palika Belorado. Jo Lisa taču visiem zvanīja, lai zinātu, uz kurieni sūtīt visas mugursomas. Vai viņa jau zināja, ka visur būs slēgts un no rīta mums noklusēja? Varbūt tāpēc prasīja, cik tālu šodien iesim? Ja tā, tad tā bija cūcība vislielākajā mērā. Mēs neizpratām viņu dīvaino kopā turēšanos. Viņi no dienas uz dienu pārvietojās kopā. Tā īsti bez atvērtības pret apkārtējiem. Jutos kā pamatskolas laikā, kad neiederējos starp krutajiem bērniem. Klasē vienmēr bija kādi līderi, kas dažkārt bija nejauki, un jauki, kad tas bija izdevīgi. Un vēl pie viņiem vienmēr pievilkās vājie bērni, kas nespēja par sevi pastāvēt, bet pieslējās viņiem, lai izdzīvotu. Citādie savdabji bija izstumtie. Man nepatika šī situācija, šīs atmiņas, un sajūtas, ko tās izraisīja. Brīdi, likās ka tas ir kāds likteņa eksperiments ar mums, lai paskatītos, kā mēs uztveram un tiekam galā ar problēmām. Kāda ir mūsu vērtību sistēma. Kādi ir mūsu aizvainojumi. Kādas ir mūsu emocionālās traumas. Kad vīrs jau sāka sašļukt, ar domu, "kāpēc mums tas vispār ir vajadzīgs? un tad jau varam iet pa jebkuru citu ceļu, un tikpat izmisīgi meklēt naktsmājas pēc 30 noietiem kilometriem?", tad jau pavīdēja doma padoties. Mums apkārt ir cilvēki, ar kuriem mēs nevēlamies sastapties. Mums apzināti jāizvairās vai jāplāno citādāks maršruts, lai nenakšņotu kopā ar to grupu. Tas taču nav normāli! Kas mums vainas? Varbūt vienkārši braucam atpakaļ uz Franciju, paņemam auto un braucam Savā Ceļojumā? Jo šis Camino nav tāds, kādu gaidījām. Nauda un bizness. Cilvēki kā visur. Ir forši. Un ir neforši. Kāds te garīgums? Baznīcas ir slēgtas vai jāmaksā ieejas maksa. Camino realitāte. (Cik ātri aizmirsām visu labo, vai ne?) Sailgojāmies pēc mūsu korejiešiem. Kāpēc mēs nespējam novērtēt labo? Laikam šis viss mums bija jāpiedzīvo, lai saprastu, cik foršs Ceļš mums bija kopā ar viņiem.

Kad redzēju, ka vīram arī viss apriebies, un no dusmām jau gājām megaātrumā, neskatoties uz nogurumu un tulznām, manī jau atkal parādījās spīts. Teicu, labi, nokļūsim galā, sameklēsim to viesnīcu vai kādu bāru un noskaidrosim mūsu iespējas. Vismaz vienam bāram ir jāstrādā. Un patiešām! Pie pašas ieejas ciemā bija ceļmalas bārs. Izskatījās, ka priekš tālbraucējiem šoferiem. Bet mēs jau bijām iemācījušies, ka Spānijā viss noskaidrojams ir tieši pie bārmeņa. Jo bārā vienmēr ir vietējie ļaudis. Bārmenis visus pazīst. Un cerams, ka bārmenis mums varēs palīdzēt. Bārmenis bija atsaucīgs. Teica, ka šeit visu nedēļu nekas nestrādāšot, jo esot kaut kādi svētki un brīvdienas. Arī viesnīca ir slēgta. Es prasu - svētki visā Spānijā? Nē, tie esot kaut kādi reģionālie svētki par godu kādam no svētajiem. Viņš saka, ka jāņem autobuss uz Burgosu. Ejot visai bieži, un pietura 5 minūšu attālumā. Negribu padoties un ar žēlu sejas izteiksmi prasu, vai nav kāds vietējais, kas varētu izīrēt istabu? Bārmenis liek uzgaidīt. Ir atnācis kāds klients, kurš pasūta alu. Bārmenis ielej glāzē alu, noliek uz letes un tad pagriež mums muguru. Gaidām. Redzu, ka kādam zvana. Jā!!! Patīkams satraukums. Viņš pabeidz sarunu un mums sāk zīmēt shēmu, kur jāiet. Pie autobusa pieturas mūs sagaidīšot kungs, kas mūs izmitinās! Muchas gracias!!!

Pacilāti ejam uz tikšanos. Diez, cik būs jāmaksā? Gan jau tik traki kā Navarretē nebūs. Piedzīvojuma gars mijās ar gruzīti par neparedzētiem izdevumiem. Bet piedzīvojumi maksā. Ja nevēlies iekļauties plūsmā. Mūs sagaida spāņu onkulis. Baigi priecīgs. Ved mūs pagalmā, un ejam iekšā mājā. Par istabu viņš prasa 40 eiro. Nu šiki priekš kaut kāda nekurienes miesta, bet šoreiz nav jēgas pretoties. Mācību sapratām un priecājamies, ka ir kur palikt. Pie tam savā istabā. Ieejot dziļāk gaitenī, redzu daudz mugursomas. Man cauri iziet karsts un auksts. Pamīšus. Onkulītis uz roku pirkstiem skaita un priecīgs stāsta, ka šodien gaidot kādu grupu, laikam 9 cilvēki. Somas ir pazīstamas. Viņi visi drīz būs klāt...

Mums paveicies, ka esam pirmie, un mums ļauj izvēlēties starp divām divvietīgajām istabām. Viena maksā 40 eiro, otra 45 eiro. Mēs izvēlamies lētāko, protams. Bet tā ir arī labāka, jo ir augšstāvā, un mums pie sienas neviens neklaudzinās ārdurvis un nestaigās garām. Onkulis mums visu ierāda, samaksājam un saņemam pat kvīti. Viss oficiāli. Izrādās šī ir oficiāla pansija. Te ir virtuve, bet mums nav pārtikas, ko gatavot. Veikali ciet. Prasām onkulim, kur paēst? Nu, protams, ka tajā pašā bārā, kurā mums sarunāja šo naktsmītni!

Istaba ir auksta, bet apkure nupat pieslēgta. Izmantojam iespēju ātri ieiet dušā, kamēr nav ieradušies pārējie. Esam mazliet atpūtušies un nolemjam aiziet paēst uz bāru. Nupat ieradušies pārējie. Visi, izņemot velobrāļus. Lisa, mūs ieraugot, izskatās viegli šokēta un nosaka: "Sneaky." Nopietni? Kāpēc Nekrietni? Ko tas nozīmē? Viņi ir sneaky. Mēs gājām un gājām, un palikām pirmajā iespējamajā vietā, kur varējām palikt. (To mēs neteicām. Bet no šī brīža mēs sākām pilnībā atturēties no šiem cilvēkiem.)

Bārmenis mūs atpazīst. Pasūtām viskautko dīvainu, kas viņam izlikts bāra letē. Viņš pats arī apkalpo. Kaut kādas gaļas bumbas ar tomātu mērci (patiesībā sākumā domājām, ka tie ir kartupeļi ar dārzeņiem), chorizo desas ēdiens un ensalada rusa (rosols) ar maizi. Un alu. Apetīte kā vilkiem. No rosola jau esmu pārēdusies, jo porcija bija milzīga. Pārējo kaut kā stūķēju iekšā, beigās atdodu vīram. Bārs ir dzīvības pilns. Pie blakus galdiņa atnāk 4 pensionāri. Paņem čipsu paku un alu un runājas. Tik jauki, ka cilvēki iet ārā no mājas! Man tik ļoti patīk spāņu socializēšanās tradīcijas!

Mums bija labākais galdiņš bārā pie kamīna. Vai pareizāk - siltākais. Kad sākam ģērbties promiešanai, pensionāru kompānija kāri met acis uz mūsu galdiņu. Mēs aiz sevis nokopjam un traukus saliekam uz letes bārmenim. Opji mums pasākās un ieņem mūsu galdiņu. Atsveicināmies no bārmeņa un laimīgi pieēdušies dodamies mājās. Pirms pagrieziena uz pansiju logā mums māj opis. Pansijas saimnieks. Prasa, vai garšoja vakariņas. Teicām, ka ideāli!

Atgriežoties pansijā, redzam, ka opis kādu izguldījis pat virtuvē uz dīvāna. Mēs bijām neparedzēti viesi, bet laimīgā kārtā dabūjām savu istabu. Pirms miega skatījāmies savas istabiņas ekstru - televizoru. Rādīja Big Bang Theory spāniski. Tāpat kā Navarretē. Nu jau arvien vairāk varam sazināties spāniski ar vietējiem. Par to prieks. Jo citu variantu nav. Paldies par šodienu!