10.diena - Najera - Granon

28 km pēc John Brierley ceļveža / 30.11 km pēc Samsung Health aplikācijas

18.februāris

Pirms ceļa uz atvadām vēl parunājamies ar ukraini. Viņš mums sniedz padomus, ko pa ceļam noteikti jāredz un kur šonakt labāk nakšņot. Iesaka nepalikt Santo Domingo, bet gan doties tālāk līdz Granon ciematam un palikt tur municipālajā alberģē, kas ierīkota baznīcā. Sarunas gaitā nejauši uzzinām, ka viņš kolekcionē eiro monētas no visām Eiropas valstīm. Meklējam makus, vai nav palikusi kāda Milda. Nē, ne eiro, ne 2 eiro monētas nebija. Viņš labprāt būtu apmainījis, lai papildinātu kolekciju. Teicu, ka varu atsūtīt pa pastu. Nē, dārgi, un tas nav tā. Labprāt apmaina monētas no ceļiniekiem. Saprotu. Katrai viņa monētai ir stāsts. Tāpēc, ja Tu dosies Ceļā un nonāksi Najerā, lūdzu, paglabā Mildu priekš labsirdīgā, dāsnā un laipnā ukraiņa! Paldies!

Izgājām diezgan agri, un ārā bija migla. Ceļš veda augšā uz to pusi, kur iepriekš bija redzamas sarkanas klintis. Augšā bija priežu mežs un atsegtas klintis, bet drīz vien pavērās plaša, apstrādātu lauku ainava. Izskatās, ka šodiena būs apmākusies, jo redzam tikai bālu gaismas caurumu pelēkajās debesīs. Diez vai tā ir migla. Mums patīk. Pārmaiņas pēc ir jauki atpūsties no intensīvās saules visas dienas garumā. Pelēcība mums ir pazīstama.

Šodiena ir skaista. Bezgalīgs ceļš starp vīnogulāju laukiem. Rīta pusē reljefs mērens. Un ir laba iešana. Laikam ķermenis pieradis pie slodzes un kustības. Šis ir brīdis, kad saprotu, ka iet ir tik dabiski! Tas notiek pats no sevis. Bez piespiešanās. Tik laba sajūta - būt kustībā!

Šodien vēroju zemes faktūras un ritmus. Dabā ir tik liela dažādība! Kādā laukā jau sāk dīgt labība, vietām zeme ir sarkana, vietām brūna, vietām redzamas traktora pēdas, vietām redzamas zaļas līnijas, kur spraucas ārā sējumi. Visapkārt neviena cilvēka. Tikai putni, kas atrodas tuvāk vai tālāk. Laikam šodien es sajutu, ka esmu mājās. Jo viss bija tik dabiski. Ceļš bija Manas Mājas.

Azofras ciematā piestājām bārā izdzert rīta kafiju. Tālāk uz priekšu bija ūdens strūklaka. Gribējām papildināt ūdens krājumus, bet uzraksts liecināja, ka tas nav dzerams. Gājām tālāk, bet kāda sieviete mums māja un teica, ka tai pašai strūklakai no otras puses esot dzeramais ūdens. Patiešām! Uzpildījāmies un devāmies tālāk.

Lauka malā redzam siena ķīpu krāvumus trīsstāvu mājas augstumā. Pieejam tuvāk saprast mērogu. Iespaidīgi! Turpat blakus stāv tukšs traktors. Kurš gan zags un kur tad var ar tādu noslēpties? Te ir tādi plašumi!

Atskatoties uz redzēto, šis ir viens no maniem mīļākajiem posmiem. Tā dīvainā sajūta, ka apkārt ir milzīgi plašumi lauksaimniecības zemes, kur sēj labību, iespējams, arī saulespuķes vai ko citu (to mēs ziemā neredzējām), audzē vīnogulājus, bet neviena cilvēka, nevienas viensētas, bet tomēr te ik uz soļa varēja just Cilvēku! Te varēja Sajust Cilvēka Darbu! Viņš te ir pabijis katrā zemes pleķītī, jo nekur te nebija savvaļa. Lai cik ļoti man patīk savvaļa, un nesabojāta, šis posms ar cilvēka Klātbūtni man ļoti iespiedies atmiņā, izjūtot dziļāko cieņu pret Cilvēka Darbu.

Te bija auglīgāka zeme. Nebija tik akmeņains kā iepriekš. Un tomēr izjutu to dabas brīnumu, kad sīciņa sēkla spēj izdzīt asnu.

Pirms Ciruenas ciema kāds traktors mūs atstāja izsmidzinātas miglas mākonī. Smidzināja lauku. Kreisajā pusē bija liels golfa laukums ar perfektu zālienu. Vasarā tas noteikti ir liels izaicinājums, uzturēt to zaļu. Iegājām golfa kluba kafejnīcā un pasūtījām otrās brokastis. Jāķer katra izdevība. Izejot ārā, mums tuvojās abi puiši no alberģes. Viens no viņiem vakar vaicāja, kur mēs uzsākām ceļu. Tā arī ne ar vienu no nākamās dienas "klases" nebijām iepazinušies. Vakar visu vakaru pavadījām kopā ar alberģes brīvprātīgo. Pārējie pa laikam meta mūsu virzienā skatienus, iespējams, saprotot, ka runājam krieviski. Sasveicinājāmies. Viņiem bija ļoti ātrs temps, bet abi kliboja. Prasīju, vai tulznas? Jā, pa visu pēdu. Puisis, kas vakar ar mani runāja, šodien, ausīs ielicis austiņas, neiesaistījās sarunā.

Vakar, mazliet noklausoties sarunas, nojautām, ka viņi ir no kādas angliski runājošas valsts. Mūsu minējums bija Īrija. Jāsaka, ka mūsu "klase" mūs bija pieradinājusi ar to, ka uz Camino Tev neviens neliek mieru - uzdod jautājumus, iesaista sarunās. Sākumā jutos kā klases ekskursijā, kā tūristu grupā, kur visiem visu jādara kopā. Bet nu mēs bijām sastapuši savu "seju". Šī "klase" ar mums nedraudzējās. Abi iepalika.

Šis bija spoku ciemats. Saceltas desmitiem jaunu māju, bet te nebija neviena cilvēka. Iespējams, tās bija vasaras mājas, uz kurām brīvdienās sabrauc spēlēt golfu.

Kādā brīdī ārpus ciemata mēs jau bijām atrāvušies krietnu gabalu no abiem puišiem.

Šodien joprojām ir fantastiska ainava. Perfekta pastkarte Santjago Ceļam. Tas kā dzīsla stiepjas Tev priekšā. Tu neredzi galu, bet nojaut to laiku un pūles, ko tas pieprasa, lai nokļūtu tur galā, no kura, iespējams, atkal pavērsies tikpat tāla ainava ar šo balto dzīslu, pa kuru Tev Jāiet.

Ieejot Santo Domingo vecpilsētā, uz brīdi iezogas doma, ka varbūt tomēr šodien palikt tepat, jo ir piezadzies nogurums. Vīrs ieiet municipālajā alberģē noskaidrot, cik maksā gultasvieta un vai tur ir virtuve. Iznākot, vīrs teica, ka negribot tur palikt un labāk varētu doties uz Granon. Nolemjam vēl apskatīt baznīcu, ko ieteica ukrainis. Šajā baznīcā dzīvo gailis un vista. Baznīcai veic fasādes sakopšanas darbus, tāpēc no ārpuses to īsti neredzam. Fasādi mazgā, gatavojoties Svētajam gadam. Ieejot iekšā, izrādās, par apskati ir jāmaksā. Bet svētceļotājiem, uzrādot pilgrima pasi, ir atlaide. Apskatāmies baznīcas muzeju ar visādiem reliģiskiem atribūtiem, tad ieejam pašā baznīcā. Patiešām, vienā sānā diezgan augstu ir ierīkots būris, kurā ir dzīvs (!!!) gailis un vista. Tiem, kam interesē, var palasīt par šo leģendu, kāpēc viņi tur dzīvo. Ir interesants stāsts!

Pēc Santo Domingo man sākas slinka iešana. Nogurums ņēmis virsroku, un iekšā māc šaubas, vai nevajadzēja palikt turpat. No šejienes līdz Granon jāiet aptuveni 7 km. Šodien kopumā šī ir garākā distance, kādu līdz šim esam veikuši. Esam pārliecināti, ka pārējie paliks Santo Domingo, jo tas ir tradicionālais dienas galamērķis Brīrlija ceļvedī. Un vakar redzēju, ka vienai dāmai no viņu vidus bija šis ceļvedis.

Kādu brīdi ceļš ved paralēli šosejai, un, pametot skatu uz atpakaļ, redzu tuvojamies divus siluetus. Tātad galā nebūsim vienīgie. Vienā atpūtas brīdī viņi mums paiet garām, viegli pametot ar roku, kad es viņus sveicināju. Tie bija abi iepriekš satiktie puiši. Vēl atturīgāki kā iepriekš. Man vairs nav jaudas iet tādā pašā tempā kā no rīta, un vīram lūdzu arvien biežākus atpūtas brīžus. Puiši klibodami pazūd tālumā. Kādā brīdī atkal esam viņus gandrīz piedzinuši, jo šoreiz viņi atpūšas. Bet, ieraugot mūs, somas atkal met plecos un dodas uz priekšu. Mēs nesteidzamies.

Granon ciematā pie baznīcas apsēdāmies uz soliņa. Vairs neatceros, kāpēc uzreiz negājām uz alberģi. Iespējams, negribējām nakšņot kopā ar jauno "klasi", bet tā alberģe ļoti vilināja, jo ukrainis mums to bija ieteicis. Tepat blakus bija privātā alberģe La Casa de las Sonrisas, ko ukrainis ieteica kā otru alternatīvu. Te saimniekojot jauka ģimene. Vīrs gribēja aiziet noskaidrot, cik maksā gultasvieta un vai ir pieejama virtuve. Atnācis atpakaļ, vīrs teica, ka saimnieks laipns un runājis angliski, bet viņi pašlaik remontējot. Bet, ja vēlamies, varot arī izguldīt. Ja gribam paši gatavot, tad labāk iesakot alberģi baznīcā. Tā arī darām.

San Juan Bautista alberģes (donativo) ieeju nemaz tik viegli nevar atrast. Izrādās, tā ir sāna ieeja baznīcā, un augšā ved stāvas akmens kāpnes. Tieši cik augstu jākāpj un kurās durvīs jāiet iekšā, ar pirmo reizi nesapratām. Mums pretī nāca bārdains vīrietis, ko vakar bijām sastapuši alberģē. Tie bija divi katalāņu brāļi, kas Camino brauca ar velosipēdiem. Kā mēs zinām, ka brāļi? Tik līdzīgi, ka neatšķirt. Bet ļoti savdabīgi un nerunīgi. Prasījām, kur ieeja. Pameta ar roku uz augšu. Ne vārda. Vakar pamanījām, ka viņi bija it kā kopā ar to grupu, bet tomēr tādi kā izstumtie, jo pamanījām, ka viņus ķircina un aprunā.

Kāpjot augstāk, ieraudzījām zābaku pārus. Skaidrs. Te kāpnēs mums bija jāatstāj arī savi zābaki. Turpat arī bija vairākas mugursomas. Tātad būsim daudz.

Beidzot atradām mazās koka durtiņas, pa kurām iekļūt alberģē. Ak, cik te bija brīnišķīgi! Kaut kas neticami omulīgs! Te skanēja mūzika un bija tik silts! Te bija koka grīdas, maza, atvērta tipa virtuvīte, apvienota ar lielu dzīvojamo istabu ar atpūtas krēsliem un kamīnu, un lielu ēdamgaldu. Pie ieejas bija koka galds, uz kura liela reģistrācijas grāmata un blakus koka lāde priekš ziedojumiem. Te kāda sieviete runāja ar otru katalāņu brāli, ļoti iegrimuši sarunā. Pieklājīgi uzgaidījām, tomēr jutām, ka viņa mūs pat nav pamanījusi. Beigās tomēr iejaucamies viņu sarunā, un viņa laipni mūs uzņem. Brīvprātīgā no Valensijas. Tāpēc daudz kopīga ar katalāņu ceļinieku. Pašiem jāierakstās grāmatā, un iemetam ziedojumu koka lādē. Viņa parāda, kur atrodas duša un tualete. Sievietēm un vīriešiem - katram savas. Parāda virtuvi un skapi, kur atrodas pārtikas krājumi. Mums visiem šovakar kopīgi jāgatavo vakariņas. Tie pārtikas krājumi ir iepirkti no saziedotās naudas. Tālāk no dzīvojamās istabas uz augšu ved koka kāpnes, kur ir mansards, un tur mēs uz matracīšiem visi kopā gulēsim uz grīdas. Sākumā paņemam pa matracim un noliekam sev guļvietu, bet viņa saka, ka droši var krāmēt vairākus, lai mīkstāka gulēšana. Mums priekšā ir jau satiktie, angliski runājošie puiši, un vēl kāds, kuru redzējām iepriekšējā vakarā alberģē. Katalāņu puiši iekārtojuši sev migu mansarda malā. Visi stūrīši pa stūriem jau aizņemti. Mēs iekārtojamies zem slīpuma pa vidu.

Pamazām sarodas, šķiet, gandrīz visi, kas vakar bija Najerā. Kā pēdējās ierodas sievietes, kurām laikam piederēja tās somas ārpusē. Sapratām, ka izmanto taksista pakalpojumus un sūta savas somas uz nākamo guļvietu, pa dienu līdzi nesot tikai pašu nepieciešamāko. Baigā rosība. Visi kārto matračus, un neviens negrib gulēt blakus katalāņu brāļiem, jo viņi smirdot un skaļi krācot. Mazliet sākam justies kā autsaideri, jo viņiem ir sava kompānija, un, šķiet, ar saviem līderiem. No malas interesanti pavērot.

Kad lielākā daļa nomazgājušies un iekārtojušies, jāķeras pie gatavošanas. Kādā brīdī bijām atraduši veikalu šajā ciematā un kopīgajam galdam nopirkām vīnu, jo brīvprātīgā valensiete teica, ka dzērieni pašiem jāgādā, bet ēdiena sastāvdaļas visas ir uz vietas. Viņa te esot pirmo nedēļu, tāpēc ir diezgan kautrīga un tikpat kā nerunā angliski. Pēc brīvprātīgā darba pati vēlas noiet franču ceļu. Gatavojam, ko viņa ierosina. Mēs tikām pie dārzeņu griešanas kopā ar katalāņu brāļiem. Kad savu padarījām un uz brīdi nekā nevarējām palīdzēt, uzgāju augšā mazliet atlaisties. Vīrs palika lejā. Dzirdēju sarunas. Kāds japāņu vīrietis bija viņu kompānijā, un viņš uzrunāja vīru. Ļoti kautrīgs. Uzzināja, no kurienes katrs ir, un katrs dalījās ar stāstiem par Latviju un Japānu. Tikmēr augšā uznāca sieviete un sasveicinājās ar mani. Teica, ka šodiena esot bijusi grūta, jo viņai ļoti sāpot celis. Jāliek locītavu fiksatori, lai paietu. Šodien esot gājusi tik tālu, cik varējusi, un tad ņēmusi autobusu, lai nokļūtu te. Viņu sauc Elke, un viņa ir no Vācijas. Kompānijā vispamanāmākā bija angliski runājoša sieviete, kas labi sapratās ar abiem puišiem, kurus šodien pa laikam satikām. Viņa, ieraugot mūs, šodien metās iepazīties. Viņu sauc Lisa, un viņa ir no Anglijas. Viņa staigāja apkārt ar vīna pudeli un skaļi runāja, brīžiem liekas, ka vairāk pati ar sevi, visu komentējot. Kādā brīdī dzirdēju, ka manu vīru intervē ungāru puisis, kurš bija pirms mums ieradies. Tā arī neiepazinies, viņam interesēja, kur mēs strādājam, vai iesim visu ceļu, un kā varam to atļauties. Tajā brīdī nodomāju, nu gan šauj pa tiešo! Atceros, cik toleranta iepazīšanās bija mūsu "klasē". Un sailgojos pēc viņiem.

Kopumā nākamās dienas "klasē" bija diezgan daudz cilvēku: abi angliski runājošie puiši, izrādās, bija no Anglijas, Lisa no Anglijas, ungārs (kura vārdu es tā arī neuzzināju), Elke no Vācijas, japānis, ar kuru nupat iepazinās vīrs, vēl viens vīrietis un divas sievietes no Āzijas, un abi katalāņu brāļi. Mēs abi vienīgie bijām "no malas". Un tā arī jutāmies.

Kādā brīdī brīvprātīgā valensiete teica, ka lejā kapellā notiekot vakara mise, un, ja vēlamies, varam nokāpt lejā. Mēs bijām vairāki gribētāji. Ieradāmies ar nokavēšanos. Te bija vienīgi spāņu kundzes un mācītājs. Viņi dziedāja. Neko nesapratām. Kādā brīdī mācītājs spāniski teica kaut ko par peregrinos, un sapratām, ka mums dod svētību. Visi aizgājām pie altāra, un viņš vēlēja labu ceļu (tik daudz es sapratu). Sirsnīgi.

Pēc mises mācītājs uznāca augšā uz alberģi pie mums parunāties. protams, tikai spāniski, bet bija ļoti jauks. Prasīja, no kurienes esam, kur sākām savu ceļu un kurā datumā. Tā mēs arī uzzinājām par pārējiem, ka, piemēram, Lisa ir sākusi iet tajā pašā dienā, kad mēs, un arī no Francijas. Tikai viņa izvēlējās palikt Valcarlos. Bet mēs izvēlējāmies iet tālāk. Cik labi! Mācītājs visiem vēlēja labu ceļu, vēl sirsnīgi parunājās ar valensieti un, atvadījies no mums, aizgāja.

Vakariņas bija gatavas, un mūs sauca palīdzēt salikt galdus un krēslus, un uzklāt galdu. Pamanīju, ka ne pie gatavošanas, ne uzklāšanas darbiem nepievienojās angļi. Viņi dzēra vīnu pie kamīna, un atnāca, kad vakariņas bija galdā. Pie galda Lisa pieteicās mazgāt traukus.

Pirms ēšanas valensiete teica pateicības runu un ierosināja, ka pēc vakariņām, pirms gulētiešanas ir iespēja apskatīt baznīcu. Vakariņas bija fantastiskas! Ļoti gardas! Galdā dārzeņu salāti ar tunci, maize, un mans gardākais atklājums bija lēcas kopā chorizo desu. Pie galda sarunas neraisījās. Nebija kopības sajūtas. Lisa bija jau par daudz iedzērusi un visu laiku kaut ko komentēja. Katalāņi sēdēja vistuvāk valensietei, bet nerunāja. Arī visi ceļinieki no Āzijas nebilda ne vārda. Cik sapratu, tad viņiem bija grūtības ar angļu valodu. Abi angļi un ungārs sarunās pie galda galvā skaitīja iztērēto naudu un ietaupījumu. Alberģe 5 eiro, vīns ap 2 eiro. Cheap. ("Un bezmaksas vakariņas un apkalpošana," es nodomāju) Elke mēģināja aprunāties ar valensieti, bet viņa tikai spāniski runāja un gandrīz nesaprata angliski. Kādā brīdī abi ar vīru epizodiski palīdzējām iztulkot dažus vārdus un kontekstu un nemanot kļuvām par tulkiem. Elke mēģināja parunāt ar blakus sēdošo katalāņu brāli, un atkal tas pats. Beigās katrs jautājums tika adresēts caur mums, un tā bija dīvaina saruna. Arī mūsu spāņu valodas zināšanas nebija tik labas, lai brīvi komunicētu. Sarunas pie galda nevedās, un nebija tāda kopības izjūta, kāda bija ar mūsu grupu pirmajos vakaros, neskatoties uz mūsu grampīgumu.

Pēc vakariņām Lisa, kā solīja, mazgāja traukus. Un tad visi, kuri vēlējās apskatīt baznīcu, sapulcējāmies un devāmies līdzi valensietei pa šaurajām kāpnēm uz leju, pa šaurām durtiņām, un nokļuvām baznīcas balkonā. Visa baznīca bija tumsā tīta, tikai pašā ailes galā mums iepretim bija izgaismots altāris ar Jaunavu Mariju. Mēs aizdedzām svecītes un salikām uz solu roku balstiem, un apsēdāmies sveču gaismā. Valensiete teica, lai šajā brīdī pasakām Paldies Ceļam un tām Mācībām, ko esam jau apguvuši. Mēs drīkstējām to teikt skaļi, un drīkstējām arī pateikt to domās pie sevis. Šajā rituālā mēs no rokas rokā nodevām aizdegtu sveci. Es nevaldīju asaras. Tas bija ļoti emocionāls un ļoti īpašs brīdis.