1.diena - Saint Jean Pied de Port - Roncesvalles

23.6 km pēc John Brierley ceļveža / 26.7 km pēc Samsung Health aplikācijas

Brīnos par sevi, ka tik labi atceros pirmo dienu, kad uzsākām savu ceļu. Jā, es nebiju viena. Mēs esam: es un mans vīrs. Jāsaka, ka Camino diezgan daudzi izvēlas iet kopā ar kādu - draugu, partneri, ģimeni, bet tomēr lielākais vairums to mēro vieni. Ar ko jārēķinās, ja to ej ar kādu kopā? Ar pielāgošanos otra iešanas ātrumam. Pārējais ir sadzīve. Bet izvēles brīvība iet ceļu tādā tempā, kādā es vēlos, un tik tālu, cik es gribu, sākotnēji varbūt var šķist smieklīga, bet, esot tur, tas ir viens no svarīgākajiem personīgajiem komfortiem. Mūsu gadījumā manam vīram nācās pielāgoties man, jo es nevarēju iet tik tālu, cik varēja viņš, vai tik ātri, kā viņam gribētos. Bet bija reizes, kad teicu, lai viņš iet Savu ceļu Savā tempā, tomēr viņš izdarīja izvēli būt man blakus.

9.februāra rīts Sanžēnpjēdeporā (latviski skan smieklīgi) bija dzestrs, bet ne ziemīgs kā Latvijā. Varēja just, ka gaidāms labs un saulains laiks. Vīrs no rīta aizbrauca novietot mūsu auto vienā no pilsētiņas daudzajiem stāvlaukumiem. Izvēlējāmies to neatstāt apsargātā maksas stāvvietā, bet gan bezmaksas publiskajā stāvvietā, jo, kā mums teica tante vietējā informācijas centrā, te ir mazs ciems un maza kopiena - kāpēc lai kaut kas notiktu?

Joprojām atceros to satraukumu, kas kņudēja vēderā, kad izgājām uz ceļa ar mugursomu plecos. Šeit mēs neatgriezīsimies vismaz mēnesi. Bija jocīgi. Kā tā - tā vienkārši jāsāk iet un viss?

Man līdzi bija Džona Brīrlija (John Brierley) ceļvedis, kur bija sarakstītas alternatīvā ceļa norādes, lai nepalaistu garām pareizās zīmes. Ceļš pāri skaistajiem Pirenejiem drošības apsvērumu dēļ ziemā ir slēgts. Par to mūs arī brīdināja Pilgrim Office onkulis. Neskaitāmas reizes, daudzos interneta forumos tiek pieminēts, ka slēgts nozīmē aizliegts. Bet vienmēr ir kādi ceļotāji, kas izvēlas iet un riskēt. Šis risks var atmaksāties ar skaistu ainavu, labu laiku un izejamu ceļu, bet var arī iekļūt neparedzētos laikapstākļos, kad nepieciešama palīdzība, un šos glābšanas izdevumus, kas mērāmi vairākos tūkstošos eiro, būs jāmaksā no saviem līdzekļiem, Pa laikam arī šajā Napoleona takā, kā to dēvē, kāda dzīvība tiek izdzēsta. Visbiežākie iemesli esot sirds nepietiekamība, jo cilvēki pārvērtē savas fiziskās spējas.

Mūsu ceļa mērķis nebija skaistas bildes, bet gan iešana. Kā jau pirmajos ierakstos biju paredzējusi, man tas bija fizisks izaicinājums, taču tas mani nebiedēja. Es izvēlējos apstāties un atpūsties, kad jutu, ka sirds dauzās par traku un trūkst elpas. Sākums bija grūts, jo sagurums parādījās ātrāk, kā plānots, tādēļ pirmajā dienā mūsu plāns bija iet līdz Valcarlos, kas pēc aptuveniem aprēķiniem ceļvedī bija 11.7 km attālumā. Ceļš veda pa ieleju gandrīz bez kāpumiem. Paralēli tuvāk un tālāk blakus ceļam vijās upīte. Sākumā ceļš gāja pa saulaino pusi, un sāku jau domāt, ka esmu pārāk silti ģērbta. Rīta dzestrumā priecājos, ka esmu uzvilkusi termoveļu, bet, ejot saulē pa ielejas apspīdēto pusi, kļuva arvien siltāks (pirmās dienas vispār bija grūti saprast, ko vilkt, kamēr pieradu pie laikapstākļiem).

Tā kā rītu mēs iesākām diezgan vēlu priekš svētceļotāja (ap 9.00), tad domājām, ka citi gājēji jau sen ir gabalā, jo municipālās alberģes visiem ir jāpamet līdz 8.00. Tomēr pēc kādas stundas ceļā pamanīju, ka aiz muguras tuvojas 2 sievietes. Pirmās izjūtas tagad šķiet smieklīgas - domāju, kā nu būs, jo šos cilvēkus, iespējams, mēs satiksim vēl daudzas reizes. Vai sveicināties un parunāties? Bet mēs taču esam svešinieki. Ceļā vēl nevienu vietējo arī nebijām sastapuši. Bet tik agri runāt ar ceļiniekiem arī negribējās. Pirmā doma, kas nāca prātā, bija kāpināt tempu, lai nesatiktu viņas. Iespējams, tas bija sacensības gars, kas pārņēma, lai nelaistu garām ceļinieces, kas acīmredzot iesākušas šo ceļu vēl vēlāk kā mēs. Kādā brīdī viņas tomēr pamanījās paiet garām, pat nepasveicinot. Tad sapratu, ka šis ceļš ir tāds pats kā citi ceļi jebkur pasaulē, pa kuru cilvēki vienkārši iet. Es atslābu.

Arneguy mums bija jāšķērso tiltiņš pāri upei. Tur bija tāds jocīgs iepirkšanās miests - pilns ar atkritumiem ceļmalā un grāvjos. Tāda iebraucamā sēta, kurai ātri gribējās iziet cauri. Joprojām bijām zemu ielejā. Pēc tiltiņa šķērsošanas bija jāiet pa ielejas ēnas pusi. Nopriecājos, ka biju uzvilkusi termoveļu, jo ēnā varēja just "ziemu". Sākās kāpums uz augšu. Priecājos par dabu, kas te sāka mosties - prīmulas ziedēja, un arī citas puķes, kuras nepazinu. Pa ceļam redzēju, piemēram, ļoti daudz, dažādu izmēru papardes. Tā aizsākās mans "augu Camino" (un izrādās pat ir tāds ceļvedis "The Edible Camino") - sāku vākt lapiņas un ziedus, un visu ko citu, ko liku savā ceļvedī vai kabatās. Piemēram, ēdamos kastaņus, kas mētājās uz ceļa. Izlobot tos ežus, iekšā atklājās skaisti kastaņi, ko varētu izcept un ēst.

Ap 12.00 jau bijām savā sākotnēji paredzētajā galamērķī Valcarlos. Alberģe sāk strādāt no 14.00. Bet tikai nupat bijām iekustējušies, un likās, ka varētu arī mierīgā garā doties uz Roncesvalles. Ciematā, ceļa malā atradām kafejnīcu un nolēmām pasēdēt ārā, iedzert kafiju un apēst līdzi paņemtās sviestmaizes. Es paliku ārā ar somām un aizņēmu galdiņu, kamēr vīrs iegāja bārā pēc kafijām (cafe con leche). Iznākot, viņš teica, ka esot redzējis citus gājējus - visticamāk "japāņus", kuri iekšā esot ēduši pusdienas, iegrimuši savos telefonos. Sapratām, ka neesam vienīgie ceļotāji, un vēl jau tās divas sievietes, kas mūs apsteidza.

Tālāk ceļš kādu brīdi turpinājās pa šosejas malu, un tas nebija pārāk patīkami. Gribējās ātrāk nost uz kalnu takas, un vienā brīdī tur varēja izvēlēties "zaļo" alternatīvu pa kreisi uz leju, atkal šķērsojot upi. Bet tā bija ļoti skaista taka pa saules pielietu mežu ar seniem kokiem, paralēli mutuļojošai upei. Jā! Tādu Camino es gaidīju!

Bet taka nepielūdzami tuvojās atpakaļ pie šosejas, galā ar stāvām kāpnēm augšup. Atkal ceļš pa šosejas malu. Pēc Valcarlos sāku izmantot nūjas, lai atvieglotu iešanu. Sākumā bija jocīgi lietot nūjas, jo man rokas kustējās neritmiski ar kājām. Bet atklāju, ka nūjas ir ļoti noderīgs atbalsts, kāpjot uz augšu, un vēlāk pat nevarētu iedomāties, kā bez viņām vispār iespējams iet. Jau kārtējo reizi man vajadzēja atpūtu. Mana lielākā problēma bija mugursoma - man ļoti sāpēja pleci. Soma nebija smaga - kādi 7-8kg, bet iespējams, ka mugursomas ergonomika nebija tā labākā. Ejot izmēģināju vairākus variantus, kā ar lencēm atslogot spiedienu uz pleciem. Ļoti svarīgs ir lenču garums, un, izmantojot jostas lences, soma maksimāli jābalsta uz gurniem. Uz dienas beigām jau sāku pierast un saprast, kas un kā man der.

Vienā šādā pauzē šosejas malā, kur bija maza ieplaka ar skaistu, zaļu zāli, mēs abi ar vīru bijām izgūlušies, novilkuši apavus, lai izbaudītu pavasarīgo saulīti un atpūtinātu pēdas. Un mums tuvojās šī "japāņu" trijotne. Viņi nāca taisnā ceļā pie mums, sasveicinājās un apsēdās mums līdzās zālē. Izvilka uzkodas un piedāvāja mums čipsus. Biju pārsteigta. Jo bija tā jocīgi, ka sveši cilvēki vienkārši atnāk blakus. Runāt jau nerunāja, bet bija draudzīgi un smaidīgi, enerģijas pilni. Kompānijā bija 2 jauni puiši un meitene. Mēs sataisījāmies, atsveicinājāmies ar "see you later! / buen camino!" un devāmies tālāk.

Drīz vien atkal bija norāde uz ceļa, ka jāgriežas pa kreisi nost no šosejas, un šoreiz jutu, ka nu tagad sākas, jo priekšā bija kalns, kas bija jāšķērso. Taka vijās cauri mežiem un krūmiem, un cēlās arvien augstāk, bet kalns priekšā joprojām likās tikpat augsts. Kādā kārtējā atpūtas brīdī arī trijotne bija mūs atkal piedzinusi, un beigās jau sekoja mums cieši pa pēdām, bet apdzīt neviens nesteidzās. Ejot arvien augstāk, taka kļuva arvien mitrāka. Bija redzami kalnu strauti (vai kūstošie sniegi), kas tecēja pāri takai, pārvēršot to dubļos. Parādījās sniegs. Arvien augstāk kāpjot, sniegs kļuva arvien dziļāks, ka iet varēja vienīgi pa iepriekšējo gājēju pēdām, kas bija dziļi iekšā kupenās. Man sniegs brīžiem bija līdz ceļiem un augstāk, un esmu 1.74 m. Brīžiem redzējām, ka takas margas vienā malā ir zem sniega, un mēs patiesībā gājām pa sniegu, kas ir 60-80 cm dziļumā. Man un trijotnei veicās, jo mēs negrimām sniegā, bet vīram ar saviem 90 kg + mugursomu brīžiem sanāca iegrimt līdz pat staklei. Bet soli pa solim bijām uzkāpuši augšā. Pūta stindzinošs vējš, ka nebija iespējams paelpot. Neticējās, ka vēl pirms vairākām stundām tur lejā spīdēja saule un čivināja putniņi.

Gribējās ātrāk doties tālāk. Zīmes rādīja, ka no šejienes mums jādodas pa nenosakāmu, sniegotu taku lejā uz Roncesvalles. Nē, paldies. Izvēlējāmies iet pa šosejas malu, jo tas tepat vien bija, un klosteri jau varēja redzēt no augšas. Rocesvalles ieradāmies jau gandrīz tumsā ap 18.00. Te bija drēgns kā Latvijas pretīgākajā ziemas daļā, kas sniegs uzsnidzis, sāk kust, ir mitrs un vējains. Gājām uz klosteri, kurā atrodas vienīgā, ziemā strādājošā alberģe. Jāuzrāda pilgrima pase - Credential un ID. Iespieda zīmogu, samaksājām par naktsmītni, un paņēmām arī vakariņas Pirgrim Menu. Tālāk mūs aizveda uz istabiņu. Mjā. Neesmu princese, bet tajā brīdī nolēmu neko nedomāt, bet visu pieņemt, kā ir. Tā bija vienīgā siltā telpa, kuru apsildīja ar sildītāju pie griestiem. Visa piebāzta ar aizvēsturiskām divstāvīgām, metāla gultām. Dušas telpa pludoja, visur pelējums, bez apkures, bet vismaz karstais ūdens bija. Labs rūdījums. Pamazām istabiņā sapratām, cik cilvēku esam šīs dienas "klasē". Mēs abi latvieši, sastaptās sievietes bija francūziete un dienvidkorejiete, mūsu sastaptā trijotne, izrādās, arī bija no Dienvidkorejas, kolumbiešu pāris, kas izrādījās ir kolumbiete + spānis, un vēl divi dienvidkorejiešu puiši, kas riskēja un gāja pa slēgto Napoleona ceļu. Viens bija nupat ieradies gandrīz reizē ar mums, un otrs ieradās, kamēr mēs vakariņojām. Vēlāk uzzinājām, ka otrs puisis esot raudājis, kad laimīgi ieradies alberģē. Redzējām, ka viņam ir uzplēsta kāja. Mums stāstīja, ka viņi augšā esot sadalījušies, un viens esot apmaldījies, jo augšā snidzis, taka neesot bijusi redzama, un sniegs bijis pāri viduklim. Viņš esot uz dullo nācis lejā, jo neesot redzējis norādes, pēdējos kilometrus ejot tumsā.

Pilgrim Menu parasti ietilpst maize, 2 ēdieni, deserts, vīns un ūdens. Mūsu gadījumā tā bija zupa un maize, sausa vistas fileja un frī kartupeļi, desertā jogurts vai ābols, un daudz vīna. Lēti. Vakariņas bija lielisks veids, kā iepazīties vienam ar otru. Korejiešiem bija ziemas brīvdienas, un Dienvidkorejā Camino de Santiago esot ļoti populārs, jo vietējās slavenības esot uztaisījuši realitātes šovu, izejot atsevišķus posmus. Tagad ļoti daudzi braucot pavadīt brīvdienas Spānijā, ejot Camino. Francūziete atgriezusies uz Camino. Pirmo Camino esot gājusi kopā ar savu puisi, bet tagad esot šķīrušies un viņa nu vēlas iet viena. Otra sieviete no Dienvidkorejas ļoti slikti runāja angliski un sarunās tā īsti neiesaistījās. Kolumbiešu pāris nevakariņoja kopā ar mums, arī abi jaunie pārgalvji - ne. Pie galda nodomāju, ka labi, ka esam divi, un varam iet savā tempā.

Pēc vakariņām atnāca priesteris un aicināja apskatīt klosteri un baznīcu. Tad pa īstam sajutu Camino garu - ka esam uzsākuši īpašu ceļu. Viņš vēlējās ar mums kopā dziedāt, neskatoties uz to, ka nerunājām vienā valodā (viņš runāja tikai spāniski), un arī nepiederējām vienai konfesijai (iespējams, tikai kolumbiešu pāris un francūziete bija kristīti katoļi). Katram savi iemesli, kāpēc iet šo ceļu. Un no priestera nejutu nekādu nosodījumu, tikai pieņemšanu un prieku, ka esam te. Pēc naksnīgās pastaigas un kopā dziedāšanas devāmies gulēt. No rīta agri jāceļas - jāiziet 8.00.